Ja konkrētajiem lēmumpieņēmēji ikdienā nestrādā ar kādu specifisku jomu, tad parasti saprātīgā darbība ir pakonsultēties ar kādu, kurš darbojas konkrētajā jomā un tad, pēc savas izpētes veikšanas, izdarīt savus secinājumus. Ir saprotami, ka Krim. dep. ikdienā nenodarbojas ar starptautiskajām tiesībām. Tomēr tas neliedz pajautāt kāda, kas to dara, piemēram, Ārlietu ministrijas vai citu starptautisko tiesību ekspertu viedokli, pirms veikt contra legem. Tālāk ievietošu jautājumus, kurus jau ievietoju ziņā par šo lēmumu.

Lēmums šķiet rada secinājumu, ka videokonferencē iegūta liecība ir nepieņemama, jo neizpildās legalitātes kritērijs (arguments - jo Latvijas likumiem nav ekstra-teritorilitāte un tādēļ nevar veikt procesuālu darbību. Izņemot, ja kāds speciāls režīms, piemēram, Eiropas režīms (šoreiz nepareizi metot kopā ES aktus un Eiropas Padomes konvencijas) pat teorētiski noteiktu, ka bez otras valsts varas pārstāvjiem nevar pieņemt liecību, kā sazvans ar liecinieku, kas atrodas trešajā valstī un vēlas sniegt liecību tieši šādā veidā (resp. Bez citas valsts pārstāvju klātbūtnes) var aizskart tās citas valsts suverenitāti, proti, kā tieši veicot sazvanu Latvija izmanto savu valsts varu citas valsts teritorijā? Vai, ja nebūtu Antarktīdas līguma, sanāktu, ka, lai nopratinātu personu, kura atrodas Antarktīdā, un vēlas sniegt liecību no šīs teritorijas, valsts policijai būtu jādodas uz Antarktīdu? Proti, atzīstos, ka neesmu padziļināti pētījis konkrēto CoE starp. līgumu, un ES tiesību aktus šajā jautājumā, bet man jau šķiet, ka to mērķis ir noteikt citvalstīj pienākumu īstenot Latvijas lūgumu, nevis noteikt ekskluzīvu kārtību (bez pienākuma cita valsts var ignorēt); tomēr ko darīt ar trešajām valstīm? Sanāk - trešā valsts - melnais caurums, kur jebkurš KP iesaistītās personas izteikums ir bez juridiskā spēka? Uzreiz norādu, ka vēstniecības un konsulāti nav nekādas Latvijas ārējas teritorijas; tā teorija, ja vispār kaut kad ir tikusi izmantota, vairāk kā 100 gadus, jau netiek atzīta. Atbilde uz jautājumu ir meklējama starptautisko tiesību pamatos - kādos gadījumos valsts darbība ir starptautisko tiesību pārkāpums?

Ja Senātam bija kādas bažas par šādu pierādīšanas iegūšanas iespēju, kādēļ netika argumentēts no tiesībām uz aizstāvību, tiesībām, kuras arī regulē starptautisko tiesību normas? Iespējams no šādas argumentācijas līnijas būtu iespējams atrast balansētāku atbildi. Hipotētiski pieļauju, ka par šādu tiesību esamību bija nedaudz piemirsts...