25 gadi nedz cilvēka, nedz valsts dzīvē nav liels laika posms. Parasti cilvēks šādā vecumā ir beidzis augstskolu un, iespējams, uzsācis darba gaitas vai turpina studijas doktorantūras programmā. Arī sabiedrības attīstībā 25 vai 30 gadi ir neliels ceļa posms, un valstiskās un pilsoniskās iemaņas un vēl jo vairāk jaunās tradīcijas iepretim laikmeta izaicinājumiem var tikai sākt pa īstam iesakņoties.

Satversmes tiesa Latvijas konstitucionālajā iekārtā ir jauns konstitucionāls orgāns. Taču ideja nav jauna. Acīmredzot iedvesmojoties no Austrijas un Čehijas piemēriem, kurās konstitucionālās tiesas tika izveidotas attiecīgi 1919. un 1920. gadā, Pauls Šīmanis līdz pat 1934. gada 15. maija apvērsumam pauda viedokli, ka Latvijas konstitucionālajā iekārtā ir nepieciešama Valsts tiesa, kas uzrauga, vai Saeima, pieņemot likumus, ievēro Satversmi. Toreiz tiesiskā doma Latvijā tādai tiesību izpratnei vēl nebija nobriedusi, un valsts attīstība līdz Latvijas okupācijai liek domāt par to, ka varas dalīšanas princips un tiesību virsvadības princips, proti, tiesiska valsts izpratne tolaik vēl nebija tik tālu cilvēku prātos un darbībās nostiprinājusies, lai tauta un tās priekšstāvji nostātos pret varas uzurpāciju viena varas atzara un vienas personas rokās. Tādējādi Satversmes tiesa tika izveidota tikai 1996. gadā, iedvesmojoties no demokrātiskās pasaules pieredzes pēc Otrā pasaules kara, kā arī atbildot uz starptautisko organizāciju rekomendācijām 20. gadsimta 90. gadu sākumā.

Satversmes tiesas izveidošanas mērķis bija nodrošināt Satversmes virsvadību visos valsts pārvaldības lēmumos un darbībās. Tikai garantējot efektīvu Satversmes virsvadību, var nodrošināties pret varas patvaļu. Satversmes virsvadība ir tiesiskas valsts kodols. Latvijas vēsturiskās pieredzes un ģeopolitiskajā kontekstā neatkarīgas, kompetentas un spēcīgas Satversmes tiesas darbam ir fundamentāla nozīme. Kā to pierāda Satversmes tiesas pirmie 25 gadi, tā ir konsekventi turpinājusi atklāt un līdz ar to skaidrot Satversmes saturu caur katru izspriesto lietu, tādējādi katrā lietā īstenojot Satversmes virsvadības principu. Tiesa ir kļuvusi par modernas Latvijas tiesiskuma garantu un par kvalitatīvas tiesiskās domas nesēju Latvijas sabiedrībā.

Protams, šajos gados nav bijis iespējams izvairīties no kritikas. Kritika nevienam nav patīkama, taču tā ir nepieciešama, ja tā ir argumentēta. Īpaši Satversmes tiesai ir nepieciešama tās nolēmumu kompetenta analīze un pamatota kritika gan no nozaru profesionāļu, gan zinātnieku puses. Piemēram, pēc Satversmes tiesas nolēmuma lietā par Stambulas konvencijas atbilstību Satversmei aktuāls ir jautājums par visu Satversmes ievadā ietverto vispārējo tiesību principu konkretizāciju.¹ Tikai šādā veidā arī var notikt sabiedrības attīstībai tik nepieciešamā ideju un argumentu cīņa. Taču ir būtiski uzsvērt: ja konstitucionālai tiesai ir izdevies kļūt par sabiedrības vērtību izpratnes katalizatoru, tad šāda konstitucionālā tiesa ir ieņēmusi tai patiesi atvēlēto lomu mūsdienu demokrātiskas tiesiskas valsts konstitucionālajā iekārtā. Domāju, ir pamats uzskatam, ka Satversmes tiesa tieši šādas vērtību katalizatora funkcijas arī ir veikusi kopš tās pirmajiem nolēmumiem, un nešaubīgi tā ir tiesiskās domas virzītāja Latvijā, dažbrīd arī pravietis, kas jau pati par sevi ir sarežģīta misija. Protams, būtu ārkārtīgi svarīgi modernai Latvijas tiesību zinātnei izvērtēt un konkrēti parādīt, kādu ietekmi Satversmes tiesas nolēmumi katrā Latvijas pēdējo gadu attīstības posmā ir atstājuši uz sabiedrības un politiskās varas vērtību izpratnēm.

Satversmes tiesas kā vērtību katalizatora darbības jēga ir uzraudzīt, vai likumdevējs, ievērojot Satversmē ietverto cilvēktiesību aizsardzības principu, kas balstās ikvienas sabiedrības pamatos esošajā cilvēka cieņas vērtībā un vienlīdzīgās tiesībās, ir noteicis aizsardzību visām tiesiskajām attiecībām, kuras katrs Latvijas cilvēks mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem ir pieprasījis. Proti, cilvēka tiesības un brīvība ir. Tās likumdevējs neizdomā patvaļīgi. Satversme ietver cilvēktiesību principu, kas ir konkretizēts viscaur Satversmes tekstā, bet īpaši tās 8. nodaļā, kā arī visā tiesību sistēmā.

Taču cilvēka cieņas kā vērtības konkretizācija notiek nepārtraukti, jo sabiedrība attīstās. To nosaka cilvēka daba, kas ir vērsta uz attīstību un pilnveidošanos, īpaši, ja nepieciešams reaģēt uz jauniem izaicinājumiem, piemēram, tehnoloģiju un zinātnes jomā. Sabiedrības attīstība ir stipras valsts nepieciešamība. Likumdevējam vienmēr jāseko līdzi sabiedrības attīstībai un tās vajadzībām, savlaicīgi jākonstatē jaunās tiesiskās attiecības, kuras savā starpā ir izveidojuši cilvēki, un jāpiemeklē jaunajam sociālajam fenomenam likuma ietērps atbilstoši Satversmei. Piemēram, Covid-19 pandēmijas realitāte arī maina cilvēku uzvedības modeļus, un likumdevējam tas ir jānosaka likumā. Tas ir nepieciešams tādēļ, ka bieži viena cilvēka tiesība var ielauzties otra cilvēka tiesībā, bet, lai rastu pareizo līdzsvaru, likumdevējam ir jānosaka robežas. Tādēļ arī parasti tiek akceptēti kompromisi kopējo interešu dēļ. Vienlaikus likumdevējam nav tiesību ignorēt pastāvošas tiesiskas attiecības, kas kopumā atbilst tām vērtībām, uz kuru bāzes notiek kopējais attīstības process.

Satversmes tiesas tipiskā kompetence ir pārliecināties, vai likumdevēja piemeklētais tiesiskais ietvars konkrētajām cilvēku tiesiskajām attiecībām un novilktās robežas atbilst Satversmē ietvertajām vērtībām un vispārējiem tiesību principiem, tostarp labas likumdošanas un samērīguma principiem, kā arī atvērtības starptautiskajām un Eiropas tiesībām principam.

Satversmes tiesas kompetence nezūd arī netipiskās situācijās, proti, kad likumdevējs ir izvēlējies ignorēt sabiedrībā pastāvošas tiesiskās attiecības un nav tām sniedzis pilnībā vai daļēji likuma rāmi.² Tieši varas dalīšanas princips nosaka to, ka īpaši šādās situācijās likumdevējam ir nepieciešama Satversmes tiesas atsvara funkcija, jo, ja tādas nebūtu, tad veidotos varas koncentrācija viena konstitucionālā orgāna rokās, veidotos varas monopols, kas noteiktu "vienu pareizo" skatījumu uz sabiedrības vērtībām. Nav šaubu, ņemot vērā mūsu vēsturi, neviens Latvijā negribētu vēlreiz piedzīvot tos laikus, kad pastāv tikai viens "pareizais viedoklis". Tādēļ tiesas kompetence vērtēt tiesību aktu atbilstību Satversmei nozīmē to, ka tiesa ne tikai pēc likuma burta, bet arī pēc būtības pārliecinās, vai un kā Saeima ir aizsargājusi cilvēkam dabiski piemītošās tiesības un brīvības. Tikai šādā veidā tiek piešķirta jēga apgalvojumam, ka demokrātiskas tiesiskas valsts tiesību sistēmā nav robu, tā ir pilnīga. Ikviens Latvijas iedzīvotājs no konstitucionāliem orgāniem sagaida šajā tiesību sistēmā esošo viņa cilvēka tiesību konkretizāciju, ievērošanu un aizsardzību.³

"Jurista Vārda" 2021. gada 7. decembra laidiens ir veltīts Satversmes tiesas 25 gadu jubilejai, un man ir bijis gods būt šī žurnāla laidiena zinātniskajai redaktorei. Numurā ir iekļauti raksti par attīstību Satversmes tiesas judikatūrā un darba metodēs. Tas ir "skats no iekšpuses", proti, šo rakstu autori ir Satversmes tiesas tiesneši, padomnieki un tiesnešu palīgi, kas šajos rakstos tomēr pauduši savu personisko viedokli. Ir zināmas likumsakarības autoru tēmu izvēlēs, kas parāda divas lietas. Proti, pati tiesa ir nepārtrauktā iekšējā vērtību sarunā. Otrām kārtām, tās darba metodes ir veidotas tādējādi, lai tiesa būtu efektīvs tiesību aizsardzības mehānisms, taču Satversmes tiesa bez vispārējo tiesu un administratīvo tiesu efektīvas darbības viena pati būtu nepietiekams tiesību aizsardzības līdzeklis.

Līdz ar to ir likumsakarīgi, ka Satversmes tiesas priekšsēdētājas Sanitas Osipovas un tiesas padomnieka Gata Bārdiņa raksts izseko cilvēka cieņas konceptā balstītās judikatūras attīstību. Lai gan tiesa iedvesmu smēlusi šajā vērtībā tieši pēdējos gados, taču jau agrīnie spriedumi šo vērtību atpazīst un konkretizē.

Ļoti būtiska tiesiskas valsts principa attīstība saistās ar absolūtā aizlieguma izvērtēšanas metodoloģijas ienākšanu Satversmes tiesas vispārējā cilvēktiesību ierobežojuma izvērtējuma metodoloģijā, par kuru raksta Satversmes tiesas tiesnesis Artūrs Kučs un tiesneša palīdze Ieva Šnepste. Absolūtā aizlieguma izvērtēšana ir nepieciešamība, jo tā ir "monētas otrā puse" tiem gadījumiem, kad cilvēka tiesība ir liegta pēc būtības. Kā zināms, demokrātiskā tiesiskā valstī liegums kādai cilvēku grupai izmantot tiesības pilnībā pakļaujas ļoti striktam izvērtējumam. Tādēļ ir jācer, ka, neskatoties uz tiesas iekšējām diskusijām, šis metodoloģijas paveids tiks pilnveidots arī turpmāk kā tiesiskas valsts nepieciešams elements. Turklāt absolūtā aizlieguma izvērtējums pastāv gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas, gan Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā.

Satversmes tiesas tiesneses palīgs Kalvis Engīzers ir pievērsies vēl vienai būtiskai attīstībai Satversmes tiesas judikatūrā, proti, labas likumdošanas principa konkretizācijai vairākos nolēmumos, pamatoti šo principu definējot kā tiesiskas valsts principa nepieciešamu elementu un īpaši Latvijas sabiedrības attīstības stadijā norādot uz tā lomu, vēršoties pret demokrātijas eroziju Latvijā. K. Engīzera izvirzītā tēze, ka labas likumdošanas princips var tikt uzskatīts par pašaizsargājošās demokrātijas elementu, ir oriģināla Latvijas tiesību zinātnē, bet pirmšķietami pamatota, un būtu nepieciešams šo tēzi gan judikatūrā, gan doktrīnā turpināt pilnveidot.

Savukārt, Latvijas tiesību sistēmai arvien pamatīgāk nostiprinoties kā daļai no Eiropas Savienības tiesiskās telpas, Satversmes tiesa arī iegūst jaunu lomu plašākā Eiropas Savienības ietvarā. Līdz ar to ir svarīgi, ka Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieka Alda Laviņa un tiesas padomnieka Ulda Krastiņa raksts parāda tiesas iekšējās debates par savu jauno lomu šajā kontekstā un analizē tiesas pēdējo gadu izvēles attiecībā uz Eiropas Savienības sekundāro tiesību aktu un Satversmes sazobi, kā arī skaidro tiesas kompetenci, gan nodrošinot Satversmes virsvadību, gan sekmējot Latvijas tiesību sistēmas saskaņu ar Eiropas Savienības tiesību sistēmu. Nav šaubu, ka arī šajā jomā ir jāturpina konceptuālas debates un jāveido tiesas prakse. Jānorāda, ka Satversmes tiesas Juridiskā departamenta vadītāja Kristapa Tamuža un Satversmes tiesas padomnieces Elīnas Podzorovas veidotais kopsavilkums par pēdējiem pieciem gadiem Satversmes tiesas judikatūrā veiksmīgi atspoguļo tieši šīs pašas tēmas, kuras šī laidiena satura veidotāji izvēlējās kā īpaši izdalāmas. Līdz ar to judikatūras kopsavilkums veiksmīgi papildina visu autoru paustās pārdomas un analīzi.

Tiesas padomnieka Sandija Statkus un tiesnešu palīdžu Baibas Bakmanes, Lāsmas Lipkinas, Madaras Šen­brūnas un Elīnas Circenes, kā arī tiesas padomnieces Elīnas Podzorovas raksti par to, kā tieši darbojas Satversmes tiesa, lemjot par pieteikuma vai konstitucionālās sūdzības pieņemamību, un kādā sazobē tā ir ar kopējo tiesību aizsardzības sistēmu valstī, īpaši tiesu sistēmu ar tiesu pieteikuma institūta starpniecību, sniedz arī ļoti praktiski izmantojamu informāciju attiecībā uz pieteikumu pieņemamību Satversmes tiesā ikvienam, kam ir svarīga savu tiesību aizsardzība. Taču vienlaikus šo autoru raksti veiksmīgi parāda tiesiskuma un varas dalīšanas principos balstītās tiesību aizsardzības sistēmas vienotību un iekšējo loģiku Latvijā, kā arī apliecina to, cik svarīgi, lai katram mehānismam un tā kompetencei ir sava skaidra vieta un loma. Jānorāda, ka autoru raksti arī atklāj tās vietas mehānismā, kuras līdz galam vēl nav izstrādātas.

Satversmes tiesas tiesneša Jāņa Neimaņa raksts ir īpaši noderīgs pieteikuma iesniedzējiem, jo tajā ir pieejama koncentrēta pamācība tam, kas ir juridiskais pamatojums, kādam mērķim tiesa to prasa un kā to sagatavot. Kā autors pamatoti norāda, lielais vairums gadījumu, kad kolēģija ir atteikusi pieteikumu, ir tie, kuros nav sniegts vai nav sniegts pietiekams juridiskais pamatojums. Šis raksts pieteikumu iesniedzējiem sniedz iespēju no minētās kļūdas nākotnē izvairīties.

Jācer, ka šo īpašo Satversmes tiesas 25 gadu jubilejai veltīto "Jurista Vārda" tematisko laidienu lasīs arī likumdošanas procesa iniciatori Latvijas tiesiskajā sistēmā un ka daži no šajos rakstos nosauktajiem ierosinājumiem pārtaps par likumdošanas iniciatīvām, jo, kā norāda autori, – līdzīgi kā attīstās cilvēku attiecības, tāpat jāturpina pilnveidot un precizēt arī tām radītie tiesiskie mehānismi.

Kopš Satversmes tiesas 20. dzimšanas dienas, proti, pēdējo piecu gadu laikā, tiesa ir būtiski pilnveidojusies gan tiesiskajā domā, gan darba metodēs. To skaidri parāda šis "Jurista Vārda" tematiskais laidiens. Ir divas lietas, kuras vēlos izcelt ievada noslēgumā. Kad 2019. gada 9. janvārī Satversmes tiesa, Latvijai ieejot jaunajā gadu simtā, aizsāka tradīciju atklāt jauno darba gadu ar svinīgu sēdi, savā uzrunā valsts konstitucionālajiem orgāniem es skaidroju: "Šī sēde ir varas atzaru dialoga forma, kuru piedāvā Satversmes tiesa [..]. Demokrātiskā valstī varas dalīšanas princips ne tikai nošķir varas atzarus, bet ietver arī prasību pēc to savstarpējās sadarbības, jo visu varas atzaru kopējais mērķis ir demokrātiskas valsts iekārtas stiprināšana, kuras centrā ir brīvs cilvēks. Savstarpējās sadarbības īstenošanas formas ir cieņpilns dialogs un komunikācija starp valsts varas atzariem."⁴ Satversmes tiesa ir ieņēmusi svarīgu vietu gan Latvijas, gan Eiropas tiesiskajā telpā, veidojot gadsimta izaicinājumiem atbilstošu tiesas komunikāciju, par ko detaļās rodama informācija Satversmes tiesas sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas Ditas Plepas un Kristapa Tamuža veidotajā rakstā. Tiesa var nodrošināt savai kompetencei un lomai demokrātiskā tiesiskā valstī atbilstošu lomu tikai tad, ja tā pati pilnībā īsteno tiesas labas pārvaldības principu, un pēdējos gados Satversmes tiesas pārvaldībā līdz ar to ir veikti būtiski uzlabojumi. Taču nākamais solis tiesas pārvaldības uzlabošanā saistās ar tehnoloģiju sniegto iespēju pilnīgu izmantošanu, kā arī darba vides sakārtošanu atbilstoši klimatam draudzīgai praksei jeb zaļās politikas ieviešanas nepieciešamībai.

Viens no man tuvākajiem Satversmes tiesas nolēmumiem ir spriedums lietā Nr. 2015-01-01, kuru mēdz vienkārši dēvēt par Karoga lietu.⁵ Iemeslu tam ļoti precīzi parāda advokāta Sanda Bērtaiša sniegtā sprieduma analīze, proti, "Latvijas Republikas Satversmes tiesa savā pastāvēšanas vēsturē daudzkārt ir bijusi avangardiska, progresīvi uzlūkojot dažādus tiesību jautājumus. [..] Minētais Satversmes tiesas spriedums iezīmēja pavērsienu Latvijas tiesiskajā domā pēc neatkarības atjaunošanas attiecībā uz tiesību izpratni, un tam ir nozīme gan tiesību filozofijas, gan tiesību teorijas līmenī. [..] Satversmes tiesa ir sekojusi Herberta Harta tiesību koncepcijai, norobežojoties no idejas, ka likuma kvintesenci izsaka piespiešanas instruments. Šis ir būtiski jauns tiesiskās izpratnes līmenis, kas pāraug agrāko izpratni par tiesībām kā vertikālām varas attiecībām, kas ir balstītas uz piespiešanu. [..] Šo transformāciju ir stiprinājuši arī citi nolēmumi, kur Satversmes tiesa ir uzsvērusi nepieciešamību obligāti rūpēties par tiesiskās kārtības autoritāti un sabiedrības uzticēšanos valstij un tiesībām".⁶

Ja Satversmes tiesai ir izdevies mainīt un pilnveidot tiesību izpratni Latvijā un iekļauties pasaules ideju vēstures procesos, līdzdarbojoties tiesību filozofijas fundamentālo strīdu risināšanā, tad tā ir ne tikai veikusi taisnīgu konkrētās lietas izskatīšanu, bet arī turpinājusi nostiprināt šādas tiesas kā vērtību tiesas nozīmi. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi Latvijas spēkam un attīstībai!