I. Ģenēze

Kopš 20. gadsimta beigām Eiropas tiesību telpā arvien pieaug tiesu dialoga nozīme.⁴ Tas var tikt īstenots gan neformāli, gan formāli – ar tiesas pieteikumu, prejudiciālo jautājumu, konsultatīvo viedokļu un līdzīgu institūtu starpniecību. Turklāt tiesu dialogs var notikt kā vienas valsts tiesu sistēmas ietvaros starp dažādu instanču tiesām, tā arī pārnacionāli vai starptautiski, iesaistot dialogā, piemēram, Eiropas Savienības Tiesu vai Eiropas Cilvēktiesību tiesu.⁵

Eiropai raksturīgajā konstitucionālās kontroles modelī⁶ viens no formālā tiesu dialoga veidiem ir vispārējas jurisdikcijas tiesas vēršanās ar pieteikumu konstitucionālajā tiesā, ja lietas izskatīšanas laikā tiesai rodas šaubas par piemērojamās tiesību normas atbilstību konstitūcijai. Klasiski tiesas pieteikumu raksturo saistība ar konkrētu lietu un tās faktiskajiem apstākļiem, proti, tiesa var vērsties konstitucionālajā tiesā ar pieteikumu tikai tad, ja konkrētā tiesību norma ir jāpiemēro, tāpēc to sauc par konkrēto konstitucionālo kontroli.⁷ Šāds institūts ir paredzēts daļā Eiropas valstu, kurās pastāv konstitucionālā tiesa, turklāt vairākās no tām tieši tiesas pieteikums ir viens no biežākajiem pamatiem konstitucionālās tiesvedības uzsākšanai.⁸ Tādējādi valstīs, kurās pastāv konstitucionālā tiesa, tiesas pieteikumu pamatoti var dēvēt par Eiropas tiesu dialoga tradīcijas elementu.

Savukārt Latvija visiem zināmu vēsturisko apstākļu dēļ bija spiesta ilgstoši atrasties citu tiesību telpā un pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas noiet grūto tiesiskās sistēmas transformācijas ceļu no padomju tiesībām uz demokrātiskai tiesiskai valstij atbilstošām tiesībām.⁹ Kā norādījis pirmais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Dr. iur. Aivars Endziņš, valstīm, kas cīnās ar totalitārisma sekām un tiecas kļūt demokrātiskas, ir nepieciešamas speciālas, īpaši šim mērķim izveidotas, spēcīgas konstitucionālās tiesas.¹⁰ Tādēļ viens no zīmīgākajiem notikumiem Latvijas tiesiskās sistēmas transformācijas procesā bija 1996. gada 5. jūnija grozījums Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme), kas šajā sistēmā nostiprināja jaunu konstitucionālo orgānu – Satversmes tiesu.