Satversmes tiesas likums (turpmāk arī – likums) nosaka prasības attiecībā uz pieteikumiem, kurus izskata Satversmes tiesas kolēģija (turpmāk – kolēģija) un pēc kuriem tā lemj par lietas ierosināšanu vai par atteikšanos ierosināt lietu. Likuma 18. pants nosaka vispārīgās prasības, kuras jāievēro visiem pieteikuma iesniedzējiem. Savukārt likuma 19.² pants nosaka vairākas speciālās prasības, kas attiecas tieši uz konkrēto pieteikuma veidu – konstitucionālo sūdzību, tostarp, piemēram, prasību pēc pamattiesību aizskāruma esības pamatojuma vai nepieciešamību pirms vēršanās Satversmes tiesā izsmelt visus personai pieejamos vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tāpat vienīgi attiecībā uz konstitucionālo sūdzību likums nosaka pienākumu ievērot sešu mēnešu termiņu, kurā tā iesniedzama tiesā.

Ja kolēģija ir pieņēmusi lēmumu par atteikšanos ierosināt lietu, tas neliedz personai tiesības iesniegt jaunu, Satversmes tiesas likuma prasībām atbilstošu pieteikumu. Kolēģiju prakse liecina, ka aptuveni 20 procenti no izskatāmajiem pieteikumiem ir iesniegti atkārtoti. Arī 2021. gada pirmajā pusgadā piecas lietas tika ierosinātas pēc atkārtoti iesniegtām konstitucionālajām sūdzībām. Ja kolēģija iepriekš pieņemtajā lēmumā atzinusi, ka pieteikumā nav sniegts personas pamattiesību aizskāruma esības pamatojums, ka nav izmantoti vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi vai ka pieteikumā nav ietverts juridiskais pamatojums, tad šādus trūkumus vēl ir iespējams novērst. Tomēr tad, ja kolēģija konstatējusi, ka persona ir nokavējusi konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņu, šo trūkumu novērst vairs nav iespējams. Tātad Satversmes tiesas likuma 19.² panta ceturtajā daļā paredzētais kolēģijas konstatētais termiņa nokavējums ir izšķirošs faktors, kas liedz personai iespēju sagatavot jaunu, likuma prasībām atbilstošu pieteikumu.

Pozitīvi vērtējams tas, ka kolēģiju praksē salīdzinājumā ar citiem pamatiem atteikumam ierosināt lietu nav daudz tādu gadījumu, kuros konstatēts termiņa nokavējums. Proti, to lēmumu skaits, ar kuriem kolēģija uz šāda pamata atteikusies ierosināt lietu, nepārsniedz aptuveni piecus procentus no visiem lēmumiem par atteikšanos ierosināt lietu. Piemēram, 2018. gadā termiņa nokavējums bija pamats kolēģijai pieņemt astoņus lēmumus, 2019. gadā – septiņus lēmumus, 2020. gadā – astoņus lēmumus, bet 2021. gada pirmajos sešos mēnešos – septiņus lēmumus par atteikšanos ierosināt lietu.¹ Tomēr, ņemot vērā to, ka minētā termiņa nokavējums ir galīgais un personas tiesībām izšķirīgais faktors, šajā rakstā piedāvājam aplūkot kolēģiju praksi attiecībā uz šo jautājumu, lai iespēju robežās atvieglotu personām pieteikuma sagatavošanu, mazinātu iespējamās neskaidrības, kā arī sniegtu plašāku ieskatu termiņa piemērošanas problemātikā.

Satversmes tiesas judikatūra par Satversmes tiesas likuma 19.² panta ceturtajā daļā noteikto termiņu

Satversmes tiesa savā judikatūrā izteikusi vairākas atziņas, kurām ir nozīme Satversmes tiesas likuma 19.² panta ceturtās daļas satura atklāšanā. Proti, tiesa ir atzinusi, ka konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņa noteikšanu pamato vairāki apsvērumi.