Ievads

Kopš Satversmes tiesas 20. gadadienas pamattiesību ierobežojuma samērīguma pārbaude atsevišķās lietās ir attīstījusies. 2017. gada nogalē Satversmes tiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, pirmo reizi absolūtu cilvēktiesību ierobežojumu definēja kā absolūtu aizliegumu un ieviesa jaunu metodoloģiju tā vērtēšanai. Absolūtā aizlieguma koncepts šobrīd izmantots jau sešās lietās. Taču tiesneši par to izteikuši astoņas atsevišķās domas, kas ilustrē, ka pastāv dažādi viedokļi par absolūtā aizlieguma jēdziena saturu un vērtēšanas metodoloģiju, kā arī par to, vai šāds institūts Satversmes tiesas judikatūrā vispār ir nepieciešams.

Šā raksta mērķis ir aplūkot absolūtā aizlieguma jēdzienu Satversmes tiesas judikatūrā, analizēt tā vērtēšanas metodoloģiju, kā arī sniegt ieskatu Satversmes tiesas tiesnešu atsevišķajās domās izteiktajos iebildumus.

1. Absolūta aizlieguma jēdziens

Diskusiju par to, kā tiesiskajā sistēmā rast līdzsvaru starp tiesisko noteiktību no vienas puses un elastīgumu un pielāgojamību individuālajiem apstākļiem no otras puses aizsācis jau Aristotelis.¹ Ar šādu izaicinājumu it sevišķi saskaramies cilvēktiesībās, kuru mērķis ir nodrošināt indivīda tiesību aizsardzību, neizbēgami pieprasot veikt individuālu apstākļu izvērtējumu.² Taču tikai tādu tiesību normu pieņemšana, kas ikkatrā gadījumā paredzētu individuālu izvērtējumu, būtu pārlieku nesamērīgs slogs tiesību normu pieņēmējam un piemērotājam, kā arī radītu pārlieku tiesisko nenoteiktību. Līdz ar to tiesiskajās sistēmās tiek pieņemtas tādas tiesību normas, kuras ir neelastīgas un kuru tiesiskās sekas ir automātiski piemērojamas ikvienam, kas nonāk to tvērumā. Dažkārt šādas neelastīgas tiesību normas var radīt anomāliju. Proti, demokrātiskā tiesiskā valstī visām personām ir vienlīdzīgas tiesības. Taču, ja kādai personai kāda tiesība tiek liegta pēc būtības, rodas anomālija. Tai ir tālejošas sekas, ņemot vērā prezumpciju, ka visas noteiktā grupā ietilpstošās personas bez individuāla izvērtējuma tiek pakļautas šādam ierobežojumam.

1.1. Absolūta aizlieguma jēdziens Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā

Satversmes tiesa absolūtā aizlieguma jēdzienu savā judikatūrā ieviesusi, ietekmējoties no Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT). Līdz ar to visupirms sniegsim īsu ieskatu šī jēdziena saturā ECT judikatūrā.

Lietā "Animal Defenders International pret Lielbritāniju", kas ir viena no lietām, uz kuru atsaucoties Satversmes tiesa ieviesa absolūtā aizlieguma konceptu, ECT vērtēja aizliegumu pārraidīt televīzijā apmaksātu politisko reklāmu, kura tvērumā nonāca arī dzīvnieku tiesību aizsardzības nevalstiskā organizācija.³ Tiesa šo aizliegumu vērtēja kā vispārēju regulējumu (general measure), kas ir piemērojams iepriekš definētās situācijās neatkarīgi no katra gadījuma konkrētajiem faktiem.