Ievads

Tiesvedība Satversmes tiesā var tikt uzsākta tikai uz pieteikuma iesniedzēja pieteikuma pamata. Satversmes tiesas likuma 18. panta pirmās daļas 4. punkts prasa pieteikumā norādīt juridisko pamatojumu. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 3. punktu šādas prasības neievērošana ir pamats Satversmes tiesas kolēģijai atteikt lietas ierosināšanu. Juridiskā pamatojuma trūkums pieteikumā ir visbiežākais lietas ierosināšanas atteikuma iemesls.¹ Šā iemesla dēļ ir atteikta ne tikai lietu ierosināšana pēc privātpersonu iesniegtajām konstitucionālajām sūdzībām, bet arī pēc pašvaldību pieteikumiem, tiesu pieteikumiem un arī ģenerālprokurora pieteikuma. Tas raksturo vajadzību pēc detalizētāka pieteikuma juridiskā pamatojuma prasības satura apskata un raksturīgāko kļūdu analīzes. Taču, tā kā temats ir ļoti plašs, rakstā tiks analizēts tikai tiesību normu kontroles pieteikums, jo tas tiek iesniegts visbiežāk, tomēr izteiktās atziņas var arī izmantot, vērtējot pieteikuma pamatojumu konstitucionālo valsts varas orgānu vai to daļu strīda gadījumā.

1. Pamatojuma jēdziens un pamatojuma prasības mērķi

Pieteikuma pamatojums ir juridiski argumenti, kuri saista lietas faktisko apstākļu izklāstu ar prasījumu tiesai. Tā kā pieteikuma iesniedzējs var prasīt Satversmes tiesai atzīt tiesību normu vai valsts varas orgāna izdotu aktu (darbību) par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai (aktam), pieteikuma pamatojums ir juridiski argumenti par apstrīdētās tiesību normas saturu, par augstāka juridiska spēka tiesību normas saturu un šo normu nesaskaņotību. Arī Satversmes tiesas kolēģijas ir norādījušas, ka Satversmes tiesas likuma izpratnē pieteikuma juridiskais pamatojums nozīmē juridisko argumentāciju, kurā pamatota apstrīdētās normas neatbilstība pieteikumā norādītajai augstāka juridiska spēka tiesību normai.²

Pieteikuma pamatojumā esošie juridiskie argumenti ir iegūstami noteiktā metodoloģiskā ceļā, t.i., izmantojot juridiskas metodes. Tās ir gan tiesību normas interpretācijas metodes, gan arī tiesību tālākveidošanas metodes, kā arī dažādi argumentatīvi slēdzieni.

Piemēram, ar tiesību normas vēsturisko interpretācijas metodi iegūstami argumenti par tiesību normas saturu, kādi apstākļi raksturoja vajadzību pēc tiesību normas, kādas diskusijas par normas saturu raisījās tās izstrādāšanas laikā, kādi apsvērumi tika izteikti projekta apspriešanas laikā, vai un kā norma mainījusies un attīstījusies tālāk pēc spēkā stāšanās. Ar tiesību normas sistēmisko interpretācijas metodi iegūstami argumenti par tiesību normas saturu, kas izsecināmi no normas vietas tiesību sistēmā – gan ārēji saskatāmi elementi (piemēram, panta vieta normatīvajā aktā), gan iekšēji, acīm slēpti elementi (piemēram, sistēmiskā saikne ar citām normām viena tiesību institūta vai nozares ietvaros).