Demokrātija un cilvēka cieņa ir savstarpēji atkarīgas un viena otru nostiprinošas vērtības.² Respektīvi, demokrātiska valsts nevar pastāvēt bez cilvēka cieņas, jo tā kā konstitucionāla vērtība raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību.³ Cilvēka cieņa ir jāaizsargā gan attiecībās starp valsti un cilvēku, gan cilvēku savstarpējās attiecībās. Demokrātiskā tiesiskā valstī gan likumdevējam, pieņemot tiesību normas, gan tiesību normu piemērotājam ir gan jāaizsargā, gan jānodrošina cilvēka cieņa.⁴

Latvijas Republikas Satversmes⁵ (turpmāk – Satversme) preambulā noteikts, ka Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Satversmes 95. pants noteic: "Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam."

Kaut arī cilvēka cieņas aizsardzība tiešā tekstā ietverta tikai vienā no Satversmes pantiem, kā arī preambulā, cilvēka cieņa noteikti caurvij visas cilvēka pamattiesības. Tas izsecināms kaut no fakta, ka Satversmes tiesā ir bijušas ierosinātas vien četras lietas, kurās tikusi vērtēta kāda normatīvā akta neatbilstība tieši Satversmes 95. pantam. Savukārt cilvēka cieņas aizsardzība un nodrošināšana vērtēta krietni lielākā skaitā lietu, kuras ierosinātas par tiesību normu vai normatīvo aktu neatbilstību citām Satversmē garantētajām cilvēka pamattiesībām, nevis Satversmes 95.