[1] Žurnāla redakcija aicināja sniegt viedokli par Satversmes tiesas 2021. gada 4. novembra spriedumu lietā Nr. 2021-05-01 par aizliegumu par aizbildni būt personai, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Atsaucoties uz šo aicinājumu, tapušas lakoniskas pārdomas.

[2] Šī lieta turpina lietu kategorijas par t.s. absolūtā aizlieguma vērtēšanu. Šāda satura lietas, kas noslēgušās ar spriedumu, ir bijušas arī par aizliegumu iepriekš sodītai personai strādāt par pedagogu (lieta Nr. 2017-07-01), par aizliegumu iepriekš sodītai personai būt par adoptētāju (lieta Nr. 2019-01-01), par aizliegumu sodītai personai būt par valdes locekli valsts kapitālsabiedrībā (lieta Nr. 2020-18-01), par aizliegumu kļūt par apsargu no alkohola atkarīgajiem (lieta Nr. 2020-29-01), par aizliegumu par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem sodītām personām būt nodarbinātām saskarsmē ar bērniem (liet Nr. 2020-36-01).

[3] Daļa no šīm lietām ir bērnu tiesību jomā: par adoptētāja, aizbildņa, pedagogu un citām personām, kas strādā ar bērniem. Spriedumi par adoptētāju un aizbildņa statusu pamatā ir līdzsvara meklējums bērnu aizsardzībai pret vardarbību un bērnu augšanai ģimeniskā vidē, uz ko vērsts adopcijas un aizbildnības institūts. Lai arī aizbildnības mērķis iepretim adopcijai pamatā ir bērna terminēta uzturēšanās pie aizbildņa līdz brīdim, kamēr bērns tiek adoptēts vai atgriežas ģimenē, arī aizbildnim ir jānodrošina bērna aprūpe un audzināšana, kas var notikt arī ģimeniskā vidē.