15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
Viedoklis
Valstsgriba
SATURA RĀDĪTĀJS

Nācija, valsts un valstgriba

Valstsgriba ir politisks, juridisks un socioloģisks jēdziens, kas iezīmē sasaisti starp nāciju un valsti.

Mūsdienu Eiropā valsts pamats ir nācija. Nācija var būt definēta gan kulturāli (pēc valodas, nacionālās kultūras, izcelsmes u.c. pazīmēm), gan politiski (pēc formālā pilsonības elementa), gan kombinējot abas kategorijas.

Eiropas centrālajā un austrumu daļā, arī Latvijā, tā vēsturiski sākotnēji ir kulturāli definēta tauta ar kopēju valodu, kultūru, izcelsmi, vēsturi, kura kļūst par politisku subjektu, kas cīnās un beigās izveido savu nacionālu valsti (kultūrnācija). Savukārt Eiropas rietumu daļā nācijas veidojās uz vēsturiski jau kopš viduslaikiem pastāvošo valstu bāzes, nācijā pakāpeniski ietverot visas līdzšinējās feodālās kārtas (politiskā nācija).

Abos gadījumos nācijas veidošanās priekšnosacījums bija līdzšinējās feodālās kārtu sabiedrības transformācija par pilsonisku sabiedrību. Tas nozīmēja arvien lielākas iedzīvotāju daļas iesaisti kapitālistiskās ekonomikas apritē, cilvēku pieaugošu mobilitāti un komunikāciju. Vienlaikus to veicināja demokrātijas un nacionālisma ideju un vērtību izplatīšanās.

Tāpat ļoti svarīgs faktors bija kopēja valoda. Tieši kopēja valoda līdz tam objektīvi eksistējošu tautu (grupu) pārvērta par komunikācijas kopienu, kas bija spējīga izveidot savu kolektīvo pašapziņu ("mēs" apziņu). Tas bija nepieciešamais ietvars, lai tajā veidotos kopīgs politisks diskurss par savu valsti modernā, pilsoniskā izpratnē. Citiem vārdiem – kopienā, kas runā vienā valodā, pilsoniskai "mēs" apziņai attīstoties, var rasties idejas, kas vērstas uz sava valstiskuma veidošanu, savas valsts nepieciešamību (valstsgriba).

Valstsgribas izpausmes ir atšķirīgas atkarībā no tā, vai nācija vēl tikai cīnās par savu valsti, vai arī tā šo mērķi jau ir sasniegusi.

Katras mērķtiecīgi jaunizveidotas nacionālas valsts sākotnē ir nācijas valstsgriba. Pirms savas valsts izveidošanas attiecīgās nācijas piederīgie ir citas valsts pilsoņi. Pilsonība kā nācijas veidošanas kategorija šeit neder. Nāciju tad nosaka kulturāli elementi. Tā ir kultūrnācija. Šajā stadijā, lai nācija konsolidētos ap politisku ideju – izveidot savu valsti, tai jākļūst par politisku gribu, kas manifestējas rīcībā. Dienaskārtībā tiek izvirzīts jautājums – būt vai nebūt jaunajai valstij?

Taču tas, vai kultūrnācija patiešām izveido savu valstgribu, ir atkarīgs no vēsturiskiem apstākļiem, un tas nenotiek automātiski. Valstsgribu iniciē nevis cilvēku masas, bet gan atsevišķi elites pārstāvji. No sākotnējās utopiskās idejas tā laika gaitā attīstās tālāk, sāk aptvert arvien lielāku nācijas daļu. Tomēr tās īstenošanai nav obligāti nepieciešama masu kustība vai vairākuma atbalsts. Izšķirošs ir rezultāts – vai galu galā valsts tiek reāli izcīnīta vai ne.

Savukārt pēc valsts izveidošanas valstsgriba nepazūd, bet pārtop nācijas pastāvīgā uzdevumā uzturēt un attīstīt savu valsti. Valsts pastāvēšana ikdienas politiskajā diskursā tiek pieņemta kā nediskutējams, neapgāžams fakts. Vienlaikus valstsgriba kļūst par vienu no valsts leģitimitātes stūrakmeņiem – "mums ir sava valsts, jo mēs to gribam". Tālāki valsts pastāvēšanas attaisnojumi vairs nav nepieciešami.

Tomēr akūti apdraudējumi vai vēsturiskas katastrofas (piemēram – karš, okupācija) nācijas valstsgribu var atkal aktualizēt. Nācijas valstsgriba tad atkal nonāk politiskajā dienaskārtībā.

Ja par savu valsti (atkal) ir jācīnās, tā ir jāizstāv, tad šeit atklājas valstsgribas stiprums vai vājums. Latvijas piemērs rāda, ka pat tad, ja reiz izveidotā valsts ir tikusi pakļauta, nācijas valstsgriba tomēr spēj ilgstoši "pārziemot", iztikt no arvien bālākām vēsturiskām atmiņām, taču, kad situācija mainās, atkal spēcīgi uzliesmot, un nācija var atjaunot savu valsti.

21. gadsimta globalizācijas apstākļos jebkura valsts arvien vairāk tiek iesaistīta pārnacionālās varas un interešu struktūrās. Valsts spēja pilnīgi autonomi pieņemt lēmumus mazinās. Šis apstāklis jebkurai, bet it sevišķi demokrātiskai valstij liek pastiprināti domāt par valsts lomu, tās efektivitātes saglabāšanu mūsdienās. Un tas nozīmē – aktualizēt nācijas valstsgribu politiskā diskursā.

 

Latviešu nācijas valstsgriba

Kā pirmais latviešu nācijas valstsgribu izteica un noformulēja Miķelis Valters, 1903. gadā izvirzot prasību, ka Latvijai ir jābūt Eiropas politiskajā kartē.1 Bija vajadzīgs laiks, lai Latvijas valsts idejas pieteikums kļūtu par nācijas valstsgribu, lai Latvija nonāktu no "jābūt" līdz "ir".

Latvija tapa ar Tautas padomes Latvijas valsts proklamēšanas aktu 1918. gada 18. novembrī. Tajā tika pateikts, ka Latvija ir: "Latvija – apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) – ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski-republikāniska valsts." Tas arī likts mūsu Satversmē kā tās 1. pants – "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika."

Pirmajos divos Satversmes 1. panta vārdos "Latvija ir" ir ierakstīta mūsu valstiskuma atslēga. Vārdi "Latvija ir" ietver sevī gan valstiskuma konstatējumu, gan attieksmi – pilsoņu, katras paaudzes un katra no mums pašnoteiktu pienākumu pastāvīgi, bez pārtraukuma, ikdienā "uzturēt spēkā" savu valsti. Tas ir mūsu sabiedrībai uzlikts pienākums – būt ne tikai vienkāršai cilvēku kopai kādā teritorijā, bet gan – būt Latvijas valstij.

Vēstures sniegtās iespējas var izmantot, bet var arī izniekot. 1918. gadā 39 cilvēki – Latvijas Tautas Pagaidu padomes locekļi – prata izmantot latviešu nācijai īslaicīgi pavērto vēsturisko iespēju logu. Viņi uzņēmās visas latviešu nācijas pārstāvniecības tiesības, atbildību un risku, paziņojot, ka Latvija ir. Viņi neuzskatīja, ka jāveic socioloģiska aptauja vai jāpēta reitingi, lai noskaidrotu, cik procenti iedzīvotāju tai brīdī gribētu savu neatkarīgu valsti. Iespējams, ka liela tautas daļa tā brīža izpostītajā Latvijā par neatkarību nemaz nebija domājusi. Izšķirošais bija rezultāts – 1918. gadā nodibinātā un Neatkarības karā izcīnītā Latvija.

Savā nacionālajā Latvijas valstī iemiesotā latviešu nācijas valstsgriba tika pagrīdē nosargāta visus okupācijas gadus. Ar savu rīcību nācijas valstsgribu tad pauda nacionālie partizāni, Latvijas diplomātiskais dienests ārvalstīs, latviešu trimda Rietumos, Latvijas Centrālā padome un kurelieši, cilvēki, kuri glāba okupācijas varu vajātos līdzcilvēkus, bēgļu pārcēlāji pāri jūrai, un visi nevardarbīgās pretošanās varoņi. Valsts prezidenta vietas izpildītājs trimdā Jāzeps Rancāns savus sekotājus iedvesmoja ar nesatricināmu pārliecību: "Latvija beja, Latvija byus."2

Tomēr, lai 1990. gadā mēs atkal de facto nonāktu līdz Satversmē noteiktajiem vārdiem "Latvija ir", bija nepieciešama ļoti daudzu cilvēku konkrēta izšķiršanās. Latviešu nācijas valstsgriba atkal kļuva realitāte, kad Tautas fronte uzvarēja Augstākās padomes vēlēšanās un 1990. gada 4. maijā tika pasludināta neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas atjaunošana.

 

Valstsgriba Satversmē

Satversmes 1. panta vārdos "Latvija ir" iekodēta noteikta valstiskuma identitāte ar no tās izrietošiem mērķiem, kādēļ Latvijas valsts pastāv. Šie mērķi kopš 2014. gada ir ierakstīti Satversmes ievadā. Tie ir – pirmkārt, nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, otrkārt, latviešu valodas un kultūras saglabāšana un attīstība, un, treškārt, katra cilvēka un visas tautas labklājība. Bez šo mērķu piepildīšanas Latvijas valsts pārvērstos tukšā čaulā – tā būtu vienkārši teritorija, kuras valstiskai pastāvēšanai nebūtu jēgas.

Sava nacionāla valsts ir visdrošākais un labākais veids, kā nodrošināt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras ilgstošu pastāvēšanu. Savukārt visracionālākā valsts iekārtas forma ir demokrātija. Tā atsevišķiem indivīdiem − katram ar savām rūpēm un interesēm – dod iespēju vienoties par kopīgā labuma mērķiem un kopā ar citiem tos īstenot.

Valstsgriba parasti ir aksiomātiska pašsaprotamība, kas ikdienā netiek problematizēta. Tomēr Latvijas kontekstā, kad atsevišķiem politiskiem strāvojumiem gan valsts iekšienē, gan ārpus tās neatkarīgas, demokrātiskas un nacionālas Latvijas valsts pastāvēšana nešķiet vērtīga, pašsaprotama vai nepieciešama, mums ir pienākums apzināti pievērsties valstsgribas jēgai un šo Latvijas valsts eksistences politisko un juridisko pamatu mērķtiecīgi attīstīt, nostiprināt un piemērot.3

Satversmes ievada pirmajā rindkopā ir norādīts, ka Latvijas valsts ir izveidota, balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām. Šie ir divi politiski juridiskie pamati, kas leģitimē neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu un pastāvēšanu. Latviešu nācijai bija tiesības pašnoteikties savā neatkarīgā valstī, latviešu nācijai bija politiskā griba šīs tiesības izmantot un izveidot savu valsti, un šī politiskā griba nepārtraukti turpinās, uzturot un veidojot savu valsti.

Valststiesiski latviešu nācijas valstsgriba ir konstituējošā griba (pouvoir constitué), kas nav tiesiski regulēta un regulējama. Tā ir kļuvusi par valsts pamatnormu, jo tā ir īstenojusies. Valstsgriba ir ietverta Satversmes kodolā, un tā ir negrozāma. Tādēļ, pat ja hipotētisks vairākums vēlētos atteikties no savas valsts, tādējādi atņemot pašnoteikšanās ietvaru mazākumam, kurš šo valsti gribētu turpināt, vairākumam šādu tiesību nebūtu.4

Satversmes ievadā šī valsts pamatnorma, kas arī līdz tam visu laiku ir pastāvējusi Latvijas valstiskuma pamatos, ir padarīta katram redzama.

Kad sakām vārdus "Saules mūžu Latvijai!", mēs apliecinām nācijas valstsgribu. To veido katra pilsoņa valstiska rīcība un atbildība par savu neatkarīgo demokrātisko Latvijas valsti.

RAKSTA ATSAUCES /

1. Plašāk skat.: Andersons E. Latvijas autonomijas idejas izveidošanās. Universitas, 1963, Nr. 12.

2. Vonogsalīts A. Latvijas satversmes 25 godu atcerei. Latgola, 1947, Nr. 40.

3. Plašāk skat.: Levits E. Valstsgriba. Grām.: Levits E. Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai. 1985–2018. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 830.–835. lpp.

4. Likumprojekta "Grozījums Latvijas Republikas Satversmē" (Nr. 1075/Lp11) anotācijas 1. sadaļas 4. punkts. Pieejama: https://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/64D394CCE1123A42C2257C7D00523485?OpenDocument

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Levits E. Valstsgriba. Jurista Vārds, 15.02.2022., Nr. 7 (1221), 8.-9.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties