Latvijas tiesību sistēmā līdzvērtība starptautiskajā kopienā ir tieši izteikta kā viena no konstitucionālajām vērtībām Satversmes ievadā: "Latvija, apzinoties savu līdzvērtību starptautiskajā kopienā, aizstāv valsts intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību."

Jau pirms ievada pievienošanas Satversmei šī norma izrietēja no Satversmes 1. panta, ko Satversmes tiesa atzina t.s. Robežlīguma lietas spriedumā, reizē norādot uz vēsturiskajām saknēm Tautas padomes 1918. gada 17. novembra politiskās platformas II sadaļas "Valsts forma un attiecības pret citām tautām" 2. pantā izteiktajā virsmērķī – "apvienota, patstāvīga un neatkarīga Latvija Tautu Savienībā". Vārdkopa "līdzvērtība starptautiskajā kopienā" sevī ietver divas būtiskas juridiskas un normatīvas tēzes par starptautiskajām tiesībām un starptautiskajām attiecībām – "līdzvērtība" un "starptautiskā kopiena". Šīs esejas ietvaros es pārdomāšu šo jēdzienu trīs soļos, sākotnēji atsevišķi izvērtējot valstu līdzvērtību un starptautisko kopienu pēdējā gadsimta laikā un nobeigumā ieskicējot to kopsakaru Satversmē izteiktā jēdziena ietvaros.

Līdzvērtība

Mūsdienu starptautiskajās tiesībās juridiskā līdzvērtība valstu starpā ir pašsaprotams valsts jēdziena aspekts.¹ Karstie strīdi līdzvērtības jomā risinās par faktisko valstu nevienlīdzību un no tās izrietošām iespējamām juridiskām sekām, kā arī par iespējām attiecināt valstu tiesības un pienākumus uz faktiski ietekmīgiem un zināmā mērā ar valstīm salīdzināmiem subjektiem, kā, piemēram, uz bruņotām un teritoriju kontrolējošām grupām vai pārnacionālām privāttiesību juridiskajām personām. Lai novērtētu valstu juridiskās līdzvērtības jēdziena pievienoto vērtību, ir jāatkāpjas laikā uz 19. gadsimta beigām, kad starptautisko tiesību sistēma izrietēja no tieši pretējās premisas – pamata subjektu formālās juridiskās nevienlīdzības.

Iespējami slavenākais ar Baltiju saistītais starptautisko tiesību pētnieks un praktiķis Frīdrihs Martenss (Friedrich Fromhold Martens) 1884. gadā savu daudzus izdevumus un tulkojumus piedzīvojušo grāmatu nosauca "Civilizēto tautu mūsdienu starptautiskās tiesības" (Современное международное право цивилизованных народов). Nošķīrums starp civilizētām valstīm ar visplašākajām tiesībām (pamatā Eiropas valstis un Amerikas Savienotās Valstis (ASV)); daļēji civilizētām valstīm, ar kurām civilizētās valstis varēja slēgt līgumus ar nevienlīdzīgu saturu, atspoguļojot dažādo attīstības līmeni (piemēram, Japāna, Ķīna un Turcija); un t.s. necivilizētām tautām, kurām bija paredzētas minimālas tiesības (kuras neiekļāva garantijas pret kolonizēšanu), bija vispārēji akceptēts (civilizēto) valstu praksē un šo valstu tiesībzinātnieku publikācijās. Šis vēsturiskais konteksts izskaidro, kādēļ šķietami pieticīgais juridiskās līdzvērtības jēdziens ir ar tik būtisku nozīmi mūsdienu starptautisko tiesību konstitucionālajā struktūrā, mazāk prasot pozitīvas juridiskas sekas un vairāk pasludinot par absolūti nepieļaujamu relatīvi nesenā praksē pieredzēto formāli juridisko valstu nevienlīdzību (piemēram, attiecībā uz dažu lielvalstu prasību pēc ietekmes telpas).²

Starptautiskā kopiena

Vai starptautiskā kopiena ir jēdziens ar konkrētāku saturu par dežūrfrāzi politiskos izteikumos, kur personiskais labums neizbēgami saaug ar vispārējo interesi? Arī šī vārdkopa atklāj būtisku starptautisko tiesību sistēmas konstitucionālo elementu, kas atspoguļo nozīmīgu sociālu un juridisku patiesību par starptautiski tiesisko procesu. No vienas puses, starptautisko tiesību sistēma atspoguļo un aizsargā būtiskas divpusējas intereses. Starpkaru periodā Heršs Lauterpahts (Hersch Lauterpacht) norādīja uz līdzībām starp starptautiskajām tiesībām un nacionālo privāttiesību divpusējiem elementiem, piemēram, uz starptautiskajām un nacionālajām līgumtiesībām, uz valsts atbildību un deliktu tiesībām, uz teritorijas tiesībām un īpašumtiesībām.³ Daudzas klasiskas un modernas starptautisko tiesību nozares atspoguļo līdzīgu normatīvo loģiku, izsakot juridisko regulējumu kā divpusējo interešu balansējuma rezultātu, piemēram, diplomātiskajās un konsulārajās tiesībās, ārvalstnieku aizsardzības tiesībās, ieguldījumu un daļēji tirdzniecības tiesībās un (klasiskajās) kara un jūras tiesībās.

No otras puses, starptautisko tiesību sistēma atzīst un aizsargā arī kolektīvās intereses, ko nav iespējams reducēt uz divpusējām interesēm vai tikai uz šo interešu apkopojumu. Starptautiskās organizācijas, it īpaši Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), piedod institucionālo veidolu mūsdienu starptautiskajai kopienai. Starptautiskās vides tiesības, starptautiskās cilvēktiesības un liela daļa moderno humanitāro un jūras tiesību var kalpot par piemēru šai tēzei, un īpaši tālu kolektīvo interešu iedvesmots regulējums ir gājis reģionālās organizācijās. Arī vispārējo valsts atbildības un līgumtiesību normu līmenī starptautisko tiesību sistēma ir būtiski attīstījusies kopš tā laika, kad H. Lauterpahts meklēja analoģijas nacionālajās privāttiesībās. Vispārējo starptautisko tiesību imperatīvās normas (jus cogens) un juridiskā interese prasīt valsts atbildību starptautiskās kopienas vārdā (erga omnes) atspoguļo patiesi publiskos starptautisko publisko tiesību elementus, kas arvien biežāk tiek iedzīvināti valstu un starptautisko tiesu praksē. Pēdējos gados ANO Starptautiskā tiesa ir atzinusi Gambijas pirmšķietamās tiesības celt prasību pret Mjanmu par iespējamo genocīdu un konsultatīvā viedokļa procedūras ietvaros kritizējusi Apvienoto Karalisti par būtiskiem dekolonizācijas pienākumu pārkāpumiem attiecībā uz Čagosu arhipelāgu.

Starptautiskā kopiena ir juridiska realitāte – bet līdzīgi patiesi un būtiski ir arī starptautiskās sistēmas divpusējie aspekti, kas strukturē iepriekš minētās starptautisko tiesību nozares un kas īpaši skaidri parādījās ASV iepriekšējās administrācijas praksē un daudzu valstu reakcijā uz Covid-19 pandēmiju. Līdzvērtība uzsver starptautisko tiesību pamatelementu un izslēdz alternatīvu pieeju subjektu kategorijām. Starptautiskā kopiena savukārt ir viens no plurālistiskās starptautiskās sistēmas aspektiem, kas produktīvā sadursmē ar valstu divpusējām interesēm nodrošina izdomas bagātību juridiskajam procesam sniegt atbildes uz jauniem mūsdienu izaicinājumiem.

Līdzvērtība kopienā

Kāds kopsakars ir rodams starp valstu līdzvērtību un starptautisko kopienu?

Pirmkārt, valstu līdzvērtība jeb vienlīdzība atspoguļojas tiesībās un iespējā pievienoties universālām starptautiskām organizācijām kā starptautiskās kopienas institucionālajam atspulgam. 1920. gada 14. maijā Miķeļa Valtera parakstītais Latvijas pieteikums uzņemšanai Tautu Savienībā pirmajā rindkopā pasludina, balstoties uz iepriekš citēto Tautas padomes politisko platformu, Latvijas mērķi kā patstāvīgai un neatkarīgai valstij attīstīt starptautisko sadarbību un visu tautu mieru un drošību.⁴ Latvijas dalības ANO 30 gadi, kam 1991. gada 17. septembris ir atskaites punkts, ir atjaunotās Latvijas (šobrīd) pašas par sevi saprotamās tiesības un iespēja piedalīties starptautiskajā sadarbībā visaugstākajā līmenī, atzīstot Starptautiskās tiesas obligāto jurisdikciju un kandidējot Drošības padomes vēlēšanās.

Otrkārt, starptautiskā kopiena nodrošina tās pamatsubjektu turpinātu juridisku pastāvēšanu. Kā Satversmes tiesa norādīja Robežlīguma lietā, atsaucoties uz Dītrihu Andreju Lēberu (Dietrich André Loeber), "Latvija kā maza valsts apzinās savas relatīvās iespējas patstāvīgi atjaunot savu neatkarību un demokrātisko valsts iekārtu, ja tā tiktu likvidēta antikonstitucionālā ceļā, un tādēļ savas neatkarības garantijas saskata taisnīgā starptautiskajā sistēmā". Latvijas faktiskās pastāvēšanas prettiesiskā pārtraukšana 1940. gadā un starptautiskās kopienas atteikšanās to juridiski atzīt ir erudīti un pārliecinoši izskaidrota profesores un tiesneses Inetas Ziemeles darbos, kuros īpaši izcelta starptautiskās kopienas reakcijas nozīme.⁵ Starptautiskā kopiena nebija vienīgais iemesls Latvijas neatkarības atjaunošanā, bet starptautiskās kopienas interesēm atbilstošais juridiskais regulējums deva atskaites punktu visām svarīgajām starptautisko tiesību diskusijām.

Treškārt, juridiski līdzvērtīgas valstis nebūt ne vienmēr rīkojas starptautiskās kopienas interešu aizsardzībai, un visai bieži divpusēji egoistisks skatījums šķiet pievilcīgāks, vismaz īstermiņā. Latvijas ārpolitika attiecībā uz Abesīniju Tautu Savienībā ir viens vēsturisks piemērs šādai pieejai. Ņemot vērā Latvijas ieguvumus no starptautiskā tiesiskuma, nav pieļaujams vieglprātīgi izturēties pret pienākumiem, kas ar to saistīti. Izsakot šo domu epigrāfiskā formā, varētu teikt, ka Latvijai kā mazai valstij diemžēl ir jābūt godīgai – divkosība ir lielu un spēcīgu valstu privilēģija. Stingrs atbalsts starptautiskajai kopienai, multilaterālismam un starptautiskajam tiesiskumam universālā un reģionālā līmenī ir ne tikai pareiza, bet arī gudra Latvijas kā līdzvērtīgas valsts ilgtermiņa izvēle.