Eiropas Savienība (ES) ir unikāla ekonomiskā un politiskā savienība starp 27 ES valstīm,¹ kas kopā aptver kontinenta lielāko daļu.

ES pamatā ir Eiropas ideja. Tās pamatā ir atziņa, ka, neraugoties uz visām Eiropas valstu un tautu atšķirībām, Eiropu vieno vairāki faktori. Izplatīts ir uzskats, ka Eiropu ir veidojuši trīs vēsturiski elementi – sengrieķu filozofija, romiešu tiesības un kristīgā ticība. Vēsturiski Eiropas idejas centrālais mērķis ir bijis, balstoties uz Eiropas tautu kopīgo elementu apzināšanos, izvairīties no karošanas savā starpā.

Jaunu sparu šī ideja ieguva pēc Otrā pasaules kara. Redzot šī kara katastrofālās sekas, Eiropas brīvajā daļā, kuru nekontrolēja PSRS, radās stipra politiska kustība ar mērķi institucionalizēt šo ideju starptautisku un vēlāk pārnacionālu organizāciju veidā.

Rezultātā 1958. gadā tika izveidota Eiropas Ekonomiskā kopiena (EEK). Tās mērķis bija vienota iekšējā tirgus izveide. Tas deva jaunu impulsu ekonomikas un labklājības izaugsmei. Sākotnējās dalībvalstis bija Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Francija, Itālija un Vācija.

Laika gaitā sākotnējā EEK ievērojami paplašinājās – sākotnējām sešām dalībvalstīm vēlāk pievienojās vēl 22 dalībvalstis (Latvija pievienojās 2004. gadā).

Vēl būtiskāka tendence ir šīs savienības padziļināšanās. Iekšējā tirgus izveide un attīstība prasīja arvien jaunu politikas jomu nodošanu kopējai pārvaldībai. Tas, kas sākās kā tīri ekonomiska savienība, ir kļuvis par organizāciju, kas aptver ne vien ekonomiku, bet arī daudzas citas politikas jomas – no klimata, vides un veselības līdz ārējām attiecībām un drošībai, tiesiskumam, sociāliem jautājumiem, migrācijai, cilvēka pamattiesībām. Uz to norāda arī nosaukuma maiņa no EEK uz ES 1993. gadā.

To veicina arī globalizācija un ar to saistītā Eiropas valstu ietekmes mazināšanās pasaulē. Šobrīd ES dzīvo vairs tikai 6 % pasaules iedzīvotāju. Tomēr tā saražo 18 % no pasaules iekšzemes kopprodukta. Šiem skaitļiem ir tendence pastāvīgi samazināties. Ir skaidrs, ka ES jākļūst stiprākai un vienotākai, lai paredzamā nākotnē galīgi nezaudētu savas pozīcijas globalizētajā pasaulē.

ES juridiskais raksturs starptautiskajā praksē ir unikāls – tā nav federāla valsts, bet tā arī nav "vienkārša" starptautiska organizācija. Jāatzīmē ES dinamiskais raksturs – Līgums par Eiropas Savienību (LES) paredz dalībvalstu "arvien ciešāku" integrāciju, tātad piešķir tai dinamiku ceļā uz noteiktu mērķi. Tāpat ES raksturo sava tiesību sistēma, kas dalībvalstīs darbojas tieši un nepastarpināti un ir prioritāra attiecībā pret nacionālajām tiesībām (attiecīgais ES tiesību instruments ir regula). Visprecīzāk ES juridiski varētu apzīmēt par pārnacionālu vai supranacionālu organizāciju.

Mūsdienās ES viennozīmīgi ir politiska vienība – supranacionāla organizācija, kas dalībvalstīs īsteno nozīmīgu daļu no visas publiskās varas. ES primāri politisko raks­turu izceļ arī tas, ka tā ir kļuvusi arī "vērtību savienību", kas balstās uz vērtībām, kas noteiktas LES 2. pantā, – cilvēka cieņu, brīvību, vienlīdzību, demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesībām. Tas rada konstitucionāla rakstura jautājumus par šīs publiskās varas demokrātiskumu, dalībvalsts nacionālo identitāti, attiecībām starp suverēnajām dalībvalstīm un ES orgāniem u.c. Tādēļ ES konstitucionālās tiesības kļūst arvien nozīmīgākas kā tiesību teorijā, tā praksē.

Kamēr demokrātijas konstitucionālajam izkārtojumam ES tiesību telpā ir raksturīgs plurālisms, t.i., demokrātijas princips dalībvalstīs tiek īstenots dažādi, tikmēr tiesiskuma pamatprincipi visā ES tiesību telpā pamatā tiek traktēti vienoti. Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka dalībvalstis vienotas tiesiskuma izpratnes veidošanā ES tiesību telpā vadošo lomu ir atvēlējušas Eiropas Savienības Tiesai (EST).

Dalībvalstu tiesās skatītie juridiskie strīdi, kā arī pašas dalībvalsts rīcība, tiesību jaunrade vai kāda būtiska sabiedriski politiska jautājuma noregulējums var nonākt ES institūciju dienas kārtībā, kur cita starpā tiks vērtēta dalībvalsts izvēlēto līdzekļu atbilstība vienotajiem tiesiskuma pamatprincipiem.

ES tiesības var īstenot savu funkciju tikai tajā gadījumā, ja tās visās dalībvalstīs pamatā tiek piemērotas vienādi un tiek respektēta šo tiesību prioritāte pār dalībvalsts tiesībām. Tomēr pēdējā laikā šis princips tiek arī apstrīdēts. Ir aktualizējies jautājums par attiecībām starp ES tiesību sistēmu un dalībvalsts tiesību sistēmu. Tas ir radījis plaisu ES kopējā tiesību telpā, kas apdraud ne tikai ES tiesību funkciju īstenošanu, bet, jau plašāk, arī ES politiskos pamatus. Domstarpības koncentrējas ap diviem problēmjautājumiem.

Pirmais problēmjautājums ir: kura institūcija ir tiesīga pārbaudīt, vai ES orgāni un institūcijas ir vai nav pārkāpušas tās kompetences, kuras dalībvalstis ES pamatlīgumos ir deleģējušas ES? Tas ir jautājums par iespējamu EST orgānu un institūciju darbību ārpus savas kompetences robežām, tātad ultra vires. Saskaņā ar EST nostāju šis jautājums ir jāpārbauda EST pašai, jo šīs kompetences ir noteiktas ES tiesību aktos – ES pamatlīgumos, bet interpretēt ES tiesību normas ir ekskluzīvā EST kompetencē.

Tomēr ne visu dalībvalstu konstitucionālās tiesas akceptē šādu pieeju. Eiropas tiesību vēsturē kā spilgtākais precedents nacionālās konstitucionālās tiesas "nepaklausībai" ir jāmin Vācijas Konstitucionālās tiesas 2020. gada 5. maija spriedums, saskaņā ar kuru tā apšaubīja EST spriedumā nolemto attiecībā uz Vācijas Centrālās bankas līdzdalības likumību Eiropas Centrālās bankas obligāciju uzpirkšanas programmā. Vācijas Konstitucionālā tiesa pārmeta EST, ka tā nav pienācīgi līdzsvarojusi noguldītājiem radītos zaudējumus ar iespējamiem ieguvumiem.

Līdz ar to Vācijas Konstitucionālā tiesa atzina, ka EST nolēmums pieņemts ultra vires apstākļos, un atcēla EST nolēmumu, aizstājot to ar savu nolēmumu.²

Vēl radikālāks bija Polijas Konstitucionālā tribunāla 2021. gada 7. oktobra spriedums, ar kuru tas konstatēja, ka vairāki LES noteikumi ir pretrunā ar Polijas konstitūcijas pamatnormām un tādēļ Polijā nav spēkā. Tas atteicās izpildīt EST spriedumu, jo uzskatīja, ka EST rīkojusies ultra vires. EST spriedumā bija konstatēts, ka dažas Polijas likuma normas par tiesu iekārtu ir pretrunā ar LES nostiprināto tiesiskuma principu. Lietas pamatā bija strīds par to, vai Polija nav pārkāpusi tiesiskuma principu, kurš saskaņā ar EST pieeju visās dalībvalstīs, neraugoties uz nacionālajā konstitūcijā noteikto, ir jāinterpretē vienādi, un ka to drīkst darīt tikai pati EST.³

Otrais problēmjautājums ir jautājums par dalībvalsts nacionālo identitāti. LES 4. panta otrā daļa noteic, ka ES respektē dalībvalstu nacionālo identitāti. No tā varētu secināt, ka dalībvalsts nacionālās identitātes saturu, ņemot vērā dalībvalsts suverenitāti, vajadzētu noteikt dalībvalstij pašai, respektīvi, tās konstitucionālajai tiesai. Tomēr arī šeit EST pieeja ir tāda pati kā ultra vires gadījumā – tā kā LES 4. panta otrā daļa ir ES tiesību norma, tad tā interpretācija ir EST ekskluzīvā kompetencē.

Tomēr daudzām konstitucionālajām tiesām šādu nostāju ir grūti akceptēt, jo dalībvalsts nacionālā identitāte ir nacionālās konstitūcijas pamatu, tās kodola jautājums, kuru konstitucionālā tiesa, kuras uzdevums ir sargāt konstitūciju, nevar nodot izlemšanai citai institūcijai – EST.

Te tātad ir runa par to, vai un kā tiek īstenots ES moto "vienoti daudzveidībā". Publiskajā telpā viedokļi šajā jautājumā dalās. Pēc autores domām, šeit tomēr iespējams praktisks kompromiss, kas samazinātu iespējamo konfliktu varbūtību. Vispirms, EST ir pienācīgi jāņem vērā nacionālās konstitūcijas kodols, kuru sargā un definē konstitucionālā tiesa un kurš ir ietverts LES 4. panta otrajā daļā minētajā nacionālās identitātes jēdzienā. Saskaņā ar autores viedokli EST varētu noraidīt dalībvalsts atsauci uz savu nacionālo identitāti (resp., konstitūcijas kodolu) tikai ekstrēmos gadījumos, kad tas skaidri un nepārprotami būtu pretrunā ar kādas no iepriekš minētajām ES pamatvērtībām būtību. Taču vienlaicīgi nacionālajām konstitucionālajām tiesām ES tiesību kontekstā ir jābūt uzmanīgām ar atsaukšanos uz savas konstitūcijas kodolu (resp., nacionālo identitāti) un jārespektē EST spriedumi ārpus šī kodola.

Latvijā šis jautājums ir saistīts ar Satversmes kodola izpratni, kura izsmeļoša analīze savu nozīmīgumu iegūst brīdī, kad tajā ietvertās valstsnācijas dziļākās vērtības un valsts pastāvēšanas un darbības pamatprincipi kādā jautājumā atšķiras no ES noregulējuma. Šādā gadījumā būtu pieļaujama un vēlama stingra Satversmes tiesas pozīcija. Satversmes tiesa ir pēdējais valnis, kas sargā Latvijas valsti un tautu tad, kad visi citi vaļņi jau ir krituši. Satversmes tiesai šādā gadījumā būtu jāpatur "pēdējais vārds", lai, ievērojot tiesiskuma pamatprincipus, garantētu Latvijas valsts aizsargājamo vērtību uzturēšanu, arī mijiedarbojoties kopējā ES tiesību telpā.⁴

Latvija ir ieinteresēta stiprā ES, kas garantē Latvijas labklājību un drošību. Tās ir mūsu ģeopolitiskās mājas.