Latvijas valsts valoda¹ ir latviešu nācijas valoda, kas ir Latvijas valsts pilsoņu vairākuma dzimtā valoda un ikviena pilsoņa saziņas valoda ar citiem pilsoņiem un valsti. Latviešu valoda saistīta ar latviešu tautas izcelšanos, kopīgu kultūru un vēstures interpretāciju. Tās izplatības teritorija ir identiska Latvijas valsts robežām. Valoda ir kopīgais elements, kas saista nācijas iepriekšējās paaudzes ar nākamajām, kā arī ārpus Latvijas robežām dzīvojošos latviešu tautai piederīgos ar dzimtenē dzīvojošajiem tautiešiem. Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vārdiem runājot – latviešu tautai tajā brīdī, kad cilvēks sevi vairs nepieskaita latviešu pulkam un pārstāj runāt latviski, viņš ir zudis.

Latviešu valodai ir dziļas saknes, un tā līdzīgi lietuviešu valodai ir saglabājusi indoeiropiešu pirmvalodai raksturīgās iezīmes, kas vairs nav atrodamas citās valodās. Tā ietver ikvienu no latviešu valodas trīs vēsturisko dialektu vairāk nekā piecsimt izloksnēm. Latviešu rakstību (līdz 17. gadsimtam) veidoja kristiešu garīdznieki, kas pamatā bija vācieši. Ja līdz 19. gadsimtam latviešu valoda pastāvēja kā zemnieku valoda, tad līdz ar savas valsts nodibināšanu 1918. gadā valoda ieguva jaunu, nacionālas valsts ietvaru. Latviešu valodā tika rakstīti jaunās valsts tiesību akti.

Latviešu valodas konstitucionālais valsts valodas statuss ir neatraujami saistīts ar Latvijas valstiskuma izpratni, kas saistās ar uzticību valstij. Latvijas Republikā atšķirībā no daudzām citām valstīm, kur izmanto nojēgumu "oficiālā valoda", tiek lietots jēdziens "valsts valoda". Jēdzienā tiek likts uzsvars uz valodas simbolisko nozīmi, un tas atklājas valodas ciešajā saiknē ar Latvijas kā nacionālas valsts pamatiem. Tādējādi latviešu valoda nav tikai valsts pārvaldes komunikācijas līdzeklis (komunikācijas valoda) personām ar valsts un pašvaldību institūcijām, bet būtisks Latvijas konstitucionālās identitātes elements, kas rāda valsts integritāti un nedalāmību. Tiesības uz savas valodas lietošanu oficiālajā saziņā latviešu nācija ieguva līdz ar savas valsts proklamēšanu, taču tās statuss bija jāizcīna parlamentārās cīņās abos neatkarības periodos un jānosargā valodas referendumā.

Latviešu tautai nekas un nekad nav nācis viegli. Izņēmums nav arī latviešu valodas valsts valodas statuss. To nācās izcīnīt pēc valsts dibināšanas, un par to nācās atkal cīnīties pēc valsts atjaunošanas. Tikai pēc vairākiem mēģinājumiem (1922, 1934) latviešu valodu izdevās iekļaut valsts pamatlikumā, tādēļ ir likumsakarīgi, ka tieši 15. oktobris, kad 1998. gadā Saeimā tika apstiprināti piektie Satversmes grozījumi, noteikts par Valsts valodas dienu likumā "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām", un tas ir vienīgais no Satversmes piecpadsmit grozījumiem, kas iecelts atzīmējamo dienu godā. Pasaules vēsture ir neatraujami saistīta ar nepārtrauktas valodu cīņas vēsturi, tāda ir bijusi arī latviešu valodas kā valsts valodas normatīvā regulējuma vēsture Latvijas valstī.

Pirmais neatkarības periods

Lai arī nevienā no divām pirmajām pagaidu Satversmēm netika noteikts latviešu valodas statuss, tās tika pieņemtas latviešu valodā. Arī Latvijas Republikas Satversme sagatavota un pieņemta latviešu valodā. Tautas priekšstāvji likumdošanas sapulcēs runāja ne tikai latviešu valodā, bet arī latgaliskajās izloksnēs, kā arī vācu un krievu valodā, taču dokumentu aprite un lietvedība konstanti tika kārtota tikai latviešu valodā. Tas norāda gan uz Latvijas tā laika liberālo attieksmi pret mazākumtautību valodām, gan latviešu valodas ekskluzīvo statusu no valsts proklamēšanas brīža. To apliecina arī mēnesi pēc valsts proklamēšanas pieņemtais pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību. Latviešu valoda šai likumā (16.12.1918.) pirmo reizi ieguva apzīmējumu "valsts valoda". Satversmi rakstot, tās projekta otrās daļas 115. pantā tika iestrādāts gan latviešu valodas konstitucionālais statuss, gan mazākumtautībām "garantēta viņu valodas brīva lietošana kā runā, tā arī rakstos", paredzot likumu, kas jāpieņem par šo valodu lietošanu Latvijā. Lai arī par minēto normu nekādu strīdu nebija, tas netika pieņemts, jo Satversmes otrajai daļai 1922. gada 5. maijā pietrūka apstiprināšanai nepieciešamā Satversmes locekļu balsu skaita. Konstitucionāli normatīva regulējuma trūkums iekavēja speciāla regulējuma pieņemšanu, tādēļ tikai desmit gadus pēc Satversmes pieņemšanas tika pieņemti "Noteikumi par valsts valodu" (18.02.1932.), kuri beidzot valstī regulēja valsts valodas lietošanu, noslēdzot faktiskās trīsvalodības (latviešu, krievu un vācu) periodu. Noteikumi bija ar likuma spēku, jo pieņemti Satversmes 81. panta kārtībā. Pēc valsts apvērsuma pie varas nākusī Kārļa Ulmaņa valdība šo regulējumu papildināja ar bargām sankcijām un pieņēma Valsts valodas likumu (05.01.1935.).

Okupācijas laiks

Līdz ar Latvijas valstiskuma zaudēšanu latviešu nācija nonāca citu varu un tautu pakļautībā (1940–1990), kuru laikā latviski varēja runāt mājās, ģimenē un draugu lokā, bet oficiālā valoda attiecīgajā periodā bija vai nu vācu, vai krievu. Padomju periodā rusifikācijas politika gāja rokrokā ar brutālu sovjetizāciju un industrializāciju. Šīs politikas rezultātā Latvijas teritorijā lielā skaitā ieplūda migranti no visas plašās padomjzemes, palielinot krievu valodā runājošo cilvēku skaitu. Diemžēl ir jāatzīst, ka Latvijā, neskatoties uz latviešu skaitlisko vairākumu, šai laikā sāka nostiprināties spēcīgi izteikta lingvistiskās minoritātes apziņa.

Otrais neatkarības periods

Padomju okupācijas pašās beigās Trešā atmoda mobilizēja cilvēkus, un tautas spiediena rezultātā LPSR Augstākā padome pieņēma LPSR Valodu likumu (05.05.1989.), kas latviešu valodu pasludināja par padomju republikas valsts valodu. Šo likumu pēc neatkarības atgūšanas būtiski grozīja, un vēlāk 7. Saeima to nomainīja pret Valodas likumu (09.12.1999.), kas ir spēkā joprojām. 7. Saeima latviešu valodu ietvēra (15.10.1998.) Satversmes 4. pantā, nosakot, ka "valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda". Nākamās Saeimas turpināja Satversmē nostiprināt latviešu valodas statusu – šobrīd latviešu valoda ir minēta piecos Satversmes pantos (4., 18., 21., 101. un 104. pantā) un trīsreiz Satversmes ievadā (vienreiz pirmajā rindkopā un divreiz piektajā rindkopā). Papildus tam latviešu valodai kā valsts valodai Satversmē noteikta "dubulta aizsardzība" jeb "tautas apsardzība", jo tā ietverta Satversmes 77. panta "kodola pantos", kas paredz tautas nobalsošanu ar nepārvarami augstu kvorumu.

Šobrīd, Satversmes simtgadi atzīmējot, latviešu valoda ir valsts valoda Latvijā un viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, kurā tiek tulkoti saistošie dokumenti un Eiropas institūciju sēdes. Latviešu valodas politikas mērķis ir latviešu valodas prioritātes nodrošināšana sabiedriski nozīmīgākajās sociolingvistiskajās sfērās, vienlaikus garantējot minoritāšu valodas tiesības. Latviešu valodas politikas pamatā jau kopš 1989. gada ir šādi principi: valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda, un valsts garantē iespēju saglabāt, attīstīt un noteiktās funkcijās lietot Latvijas minoritāšu valodas. Šie pamatprincipi ietver ideju par valodu koeksistenci un valodu juridisko hierarhiju ar valsts valodas prioritāti.²

Valsts valoda ir valsts suverenitātes izpausme, kas ir saistāma ar nacionālo drošību, tādēļ pēc ievēlēšanas tautas priekšstāvji savus mandātus iegūst tikai pēc svinīgā zvēresta, kurā ietverts solījums stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Valsts valoda ir nacionālas valsts elements un simbols vienlaikus, tāpat kā Satversme, valsts karogs, himna un ģerbonis. Tādēļ valodas saglabāšana, uzturēšana un pētniecība valstij ir jāatbalsta visaugstākajā līmenī. Nacionālajā attīstības plānā latviešu valodas un kultūras pastāvēšana savā zemē identificēta kā valsts pastāvēšanas jēga.

Realitātē valsts valodu saglabāt kļūst arvien grūtāk, iemesls tam ir ne tikai globalizācijas tendences, bet arī nācijai svarīgu jautājumu formalizēšana un atstāšana tikai ierēdniecības pārziņā. Valodas politikai līdztekus ekonomikas un drošības politikas virzieniem ir jābūt vienam no galvenajiem valsts iekšpolitikas virzieniem. Ir vērts ieklausīties Valsts prezidenta Egila Levita teiktajā, ka valsts valodai nemainīgi ir jābūt Saeimas prioritāšu lokā. Mums jāveido un jāstiprina tradīcijas, kas sekmē latviskumu, uzsverot valsts valodas konstitucionālo nozīmi un tās lomu saliedētas nācijas veidošanā. Ir jāakcentē latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas simboliskā un konstitucionālā vērtība Latvijas valsts iekārtā. Tikai cienot sevi, savu valodu un valsti, spēsim pacelt savu nacionālo pašapziņu. Latviskumā stipriem esot, būsim spēka avots arī mazākumtautībām, tām veidojot piederību Latvijas valstij.