Jēdziens "ikviens" Satversmes tekstā galvenokārt koncentrējas 8. nodaļā "Cilvēka pamattiesības", kas, kā jau vēsta nodaļas nosaukums, ir ciešā saistībā ar tādu konceptuāli ietilpīgu jēdzienu kā "cilvēks".¹

Ietilpīgu tādēļ, ka jautājums par to, kas ir cilvēks, tiek uzskatīts par vienu no filozofijas mūžīgajiem jautājumiem, kurš turklāt ir atbildams pats beidzamais – tikai tad, kad atbildēti visi pārējie filozofijas fundamentālie jautājumi par esamību, zināšanām, rīcību un dzīves jēgu. Cilvēka izpratnes izaicinājums izriet no apstākļa, ka cilvēks tiek apjēgts nevis tikai kā bioloģiska, bet primāri kā kultūru radoša un vienlaikus arī kultūras noteikta būtne.

Satversmes 8. nodaļa, līdzīgi kā citi mūsdienu cilvēktiesību aizsardzības instrumenti, ir tapusi, iedvesmojoties no dabisko tiesību teorijas. Šo saistību nevajadzētu pārspīlēt (dabiskās tiesības neizskaidro visu cilvēktiesību katalogu), bet vienlaikus tā arī nav noliedzama. Jebkurā gadījumā jēdziens "ikviens" saturiski ir izprotams dabisko tiesību perspektīvā, pat ja tā gramatiskā forma kādās Satversmes normās ir izvēlēta primāri konvencionālas vienošanās ceļā.

Dabisko tiesību teorija nav viendabīga, un tās vēsturiskajā gaitā ir vērojami dažādi uzsvari un teorētiski atzari. Aplūkojamam jēdzienam ir nosacīti nošķiramas divas perspektīvas – politiskā dimensija un ētiskā dimensija, kuras autors centīsies īsi ieskicēt turpmākajā esejas izvērsumā.

Politiskajā dimensijā jēdziens "ikviens" attiecināms uz katru politiski un tiesiski organizētas sabiedrības locekli, kurš savukārt sabiedrībā atrodas vienlīdzīgā un līdzvērtīgā pozīcijā attiecībā pret pārējiem. Vēsturiski šāda pieeja galvenokārt dzimusi un attīstījusies Jaunajos laikos, sevišķi Lielās franču revolūcijas un apgaismības ideju ietekmē. Tās apzināšanās palīdz labāk izprast cilvēktiesību funkcijas un tvērumu sociāli politiskā jomā.

Pieejas pamatojums sakņojas vispārējos priekšstatos domu eksperimenta formā, kur sabiedrība no pirmatnējās kopienas formas sociālā līguma ceļā ir transformējusies par pilsoniski organizētu sabiedrību. Šāda kolektīva izvēle ir notikusi, lai sekmētu sociālo mieru, kā arī novērstu sociālu nevienlīdzību un netaisnību, kas neizbēgami ir klātesoša cilvēku pirmatnējā kopienā – nosacītā dabiskā stāvoklī.

Līdz ar to jēdziens "ikviens" tiek aplūkots organizētas sabiedrības situācijā, kur horizontālās (proti, attiecībā pret pārējiem sabiedrības locekļiem) un vertikālās (proti, attiecībā pret politisko pārvaldību) savstarpējās attiecības balstās uz tiesībām un kuras fundamentāli organizētas pēc noteiktiem taisnīguma principiem.

Politiski organizētai sabiedrībai primāri tiek uzticēts uzdevums gādāt par katra sabiedrības locekļa neatņemamām dabiskām tiesībām, kas vienlaikus kalpo arī par sarkanajām līnijām, kuras valsts varas izlietojumā nedrīkst pārkāpt. Cilvēktiesības nosaka robežas sabiedrības iekšējai autonomijai attiecībā pret tās atsevišķiem locekļiem.

Šis skatījums uzsver cilvēka principiālo vietu sabiedrībā. Katra cilvēka pamattiesības un cieņa tiek atzīta par vienlīdzīgu visiem sabiedrības locekļiem. Sabiedrībā netiek veidotas nekādas sociālas kārtas, hierarhijas vai citi īpaši izņēmumi, kas būtu pamatoti ar it kā individuāli atšķirīgu cilvēka pamattiesību apjomu. Ikviens cilvēks ir pilnvērtīgs sabiedrības dalībnieks ar tiesībām un pienākumiem pret sabiedrību kopumā.

No minētā izriet arī aizliegums ierobežot vai pat izslēgt cilvēka pilnvērtīgu līdzdalību sabiedrības dzīvē, atsaucoties uz tādiem šī jēdziena kontekstā nebūtiskiem faktoriem kā tautība, rase, dzimums, reliģiskā vai politiskā pārliecība u.tml. Ikviens sabiedrības loceklis ir aicināts iekļauties sabiedriskajā dzīvē uz līdztiesīgiem pamatiem un ar vienādām iespējām. Tam ir ietekme arī sadalošā jeb distributīvā taisnīguma izpratnē, kas nosaka kopīgo labumu un nastu sadali starp sabiedrības locekļiem.

Šāda izpratne balstās pieņēmumā par cilvēka būtību, proti, cilvēkam tiek piedēvēts saprāts un spēja to brīvi izlietot sevis izraudzītu dzīves mērķu sasniegšanai. Cilvēkam tiek atzīta nosacīta pilngadība (metaforiskā nozīmē), kas dod tam brīvību un vienlaikus arī atbildību pašam pieņemt lēmumus un rīkoties saskaņā ar tiem.

Imanuels Kants savulaik teicis, ka nepilngadība ir nespēja lietot savu sapratni bez cita vadības, bet apgaismība ir iziešana no šīs nepilngadības, kurā cilvēks atrodas pats savas vainas dēļ.² Cilvēka spēja, I. Kanta vārdiem runājot, lietot savu sapratni bez cita vadības pārsniedz dažādas sociālās lomas (t.i., tās ir sekundāras) un fundamentāli maina cilvēka statusu – cilvēks iegūst pašvērtību, kura ir jārespektē visai pārējai sabiedrībai gan individuālā, gan kopīgā līmenī.

Pēc apgaismības perioda cilvēka politiski filozofiskais traktējums, cenšoties izvairīties no totalitārisma un līdzīgu varas modeļu diktatūras, tika izvērsts arī attiecībā uz dzīvesveidu dažādību un vērtību plurālismu. Ikvienam sabiedrības loceklim tika atzītas tiesības patstāvīgi noteikt savu attieksmi un īstenot dzīvē savas vērtības, piepildīt savu dzīvi ar unikālu jēgu.

Sabiedrība, kas organizēta valsts veidolā, respektē cilvēka individuālo vērtību izvēli un stingrā nozīmē nenosaka (neuzspiež) cilvēka dzīves mērķi un jēgu. Pat ja sabiedrībā ir kultūras īpatnību noteiktas kopīgas vērtības, kas atsevišķos gadījumos prasa pielāgot dažādības izpausmes, tās ir saprātīgi jālīdzsvaro ar individuālajām dzīves izvēlēm. Tādējādi politiski organizētas sabiedrības kontekstā var runāt par iekļaujošas sabiedrības ideju, proti, tādu sabiedrību, kas spēj sadzīvot ar citādību.

Ētiskajā dimensijā, kuru dažreiz dēvē arī par cilvēktiesību naturālistisko izpratni, jēdziens "ikviens" attiecināms uz jebkuru cilvēku neatkarīgi no konkrētas sabiedrības konteksta. Citiem vārdiem, sabiedrības klātbūtnei vai tās organizācijas formai nav izšķirošas nozīmes. Šajā ziņā var runāt par aplūkojamā jēdziena absolūto nozīmi iepretim relatīvajai nozīmei, kur cilvēks tiek aplūkots noteiktā sabiedriskā kontekstā.

No pienākumu puses šis skatījums uzsver to, ka neatkarīgi no kādā vietā un laikā norisošiem notikumiem esam saistīti ar vispārcilvēciskām robežām, kuras ir aizliegts pārkāpt. Savukārt no tiesību puses tas garantē ikvienam noteiktas neatņemamas pamattiesības, kuras imperatīvi atzīstamas vienmēr un visur. Pirmajā aspektā var runāt par universāliem pienākumiem (piemēram, pienākumu nespīdzināt citu cilvēku), bet otrajā – par universālām tiesībām (piemēram, tiesībām netikt spīdzinātam).

Uzlūkojot cilvēku ētiskā perspektīvā, ir zināmas praktiskas grūtības nosaukt kādu visiem cilvēkiem un tikai cilvēkiem piemītošu kopīgu atribūtu, pateicoties kuram varētu runāt par īpašu cilvēku statusu.³ Visbiežāk tiek apsvērta šāda atribūta titula piešķiršana cilvēka kognitīvajām spējām,⁴ bet tās var būt būtiski ierobežotas, neattīstītas vai pat pilnībā neesošas. Šādu trūkumu varētu attiecināt, piemēram, uz zīdaiņiem vai cilvēkiem ar dažādām smagām saslimšanas vai savainojumu formām, kuriem tomēr netiek liegta cilvēktiesību aizsardzība.

Šāda vienojoša elementa neesība mudina uzskatīt, ka cilvēka īpašā pozīcija tiek balstīta uz metafizisku pieņēmumu, kam nav turpmāka pamatojuma. Ētiskais skatījums atzīst cilvēka īpašo vērtību un pozicionē šo vērtību kā visiem cilvēkiem vienādā mērā piemītošu. Ikviens cilvēks neatkarīgi no jebkādiem apstākļiem ir ētiski pašvērtīgs, kas ir pamats fundamentālai vienlīdzībai starp cilvēkiem. Katrs cilvēks ir ētiska vērtība pati par sevi un neprasa tālāku paskaidrojumu.

Ētiskā pozīcija nav atkarīga no cilvēka nopelniem (plašākā nozīmē – rīcības) vai tā stāvokļa sabiedrībā – ētiskais statuss kā tāds vispār netiek radīts vai konstruēts, bet gan atzīts kā jau pastāvošs. Par spīti fiziskajām, sociālajām un kultūras atšķirībām ikvienam ir vienāds ētiskais statuss.

Turklāt arī pasaulē vissliktākais un ētiski nosodāmākais cilvēks pats par sevi ir ētiski vērtīgs un tādējādi aizsargājams ar cilvēktiesībām. Šāds īpašais statuss tiek piedēvēts cilvēkam tikai tādēļ, ka attiecīgā būtne ir piederīga cilvēku dzimumam. Tātad tikai caur pašu piederību cilvēcei tiek atzīta iekļaušana "ikviens" kategorijā, kuras aizsardzību nodrošina cilvēktiesību instrumenti.