15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
Viedoklis
Cilvēka cieņa

Ikdienā lietojam vārdus, kuru saturu labi izprotam, tāpēc neiedziļināmies pašā to būtībā. Vēl jo vairāk – ikdienā reti kad cenšamies noskaidrot kāda vārda jeb jēdziena izcelsmi, lai saprastu tā saknes un ieraudzītu, cik bagāts saturs tam ir izveidojies cilvēces attīstībā gaitā. Viens no šādiem jēdzieniem ir "cieņa". Mēs protam uzrunāt cilvēku: "Cienītais!" Mēs protam diskutēt un cienīt oponentu, lai gan viņa viedoklim nepiekrītam. Mēs protam mīlēt, bet varam arī tikai cienīt. Kāpēc un ko mēs ieliekam vārdos "cilvēka cieņa"?

Varam izmantot teoriju par pasaules dievišķo izcelšanos. Esam dzirdējuši Mozus Pirmajā grāmatā atstāstītos notikumus, kuru vidū ir Dieva paveiktais darbs: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības" (I-16.). Tā šis Dieva līdzības zīmogs uz mūžiem tiek iespiests cilvēka būtībā. Tāpēc, ievērojot cilvēka uzvedības otro pamatbausli ("Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu"), pat tādā situācijā, kad nav nekāda iemesla kādu cilvēku mīlēt tieši viņa paša kā personības dēļ, viņa "līdzības zīmogs" ar ikvienu no mums izskaidro attieksmes pamatojumu.

Šī izpratne atspoguļojās arī seno laiku domātāju darbos. Tā, piemēram, Cicerons esot 1. gadsimtā pirms Kristus teicis: "Nav nekā mokošāka par cilvēka cieņas apvainojumu, nekā pazemojošāka par verdzību. Mums piemīt cilvēciskā cieņa un brīvība, tāpēc sargāsim tās vai arī nomirsim ar cieņu." Cilvēks ir vienīgā patiesi saprātīgā būtne, un līdz ar to tikai cilvēkam piemīt cieņa. Saprāts ļauj un arī paģēr izturēties ar cieņuÉ Tādas ir vairāk nekā divtūkstoš gadu senas atziņas.

Apgaismības perioda izcilākie darbi par cilvēka cieņas izpratni pieder Imanuela Kanta rakstāmspalvai. Jebkurš cilvēks ir racionāls un brīvs, un cienīt cilvēku nozīmē to atzīt. Cieņas pamatā ir atziņa, ka otrs ir ar prātu apveltīta būtne. Tātad cienīta tiek nevis otra cilvēka citādība, bet gan vispārīgais šajā cilvēkā, visiem cilvēkiem kopīgais. Savā darbā "Praktiskā prāta kritika" I. Kants izskaidroja ētisko pamatlikumu: vienmēr pret otru cilvēku rīkojies kā pret mērķi, nevis līdzekli, proti, neizmanto citus, nekrāpies, esi taisnīgs un godprātīgs, ļauj citiem būt un dzīvot, tāpat kā to gribi pats. Filozofs savos darbos cilvēka cieņas būtību savienoja ar cieņu pret likumu un cilvēka pamattiesībām.

Minētās vērtības atspoguļojas arī 1948. gadā Apvienotajās Nācijās pieņemtajā Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. Tās 1. pants skaidri paziņo: "Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās. Viņiem ir dots saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā." Tātad cilvēktiesības tiek juridiski noformulētas un pastāv tieši tāpēc, ka cilvēce ir izstrādājusi savu konceptu par cieņu.

Deklarācijai līdzīga nostāja ir arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kuras preambulā atzīts, ka Savienība, apzinoties savu garīgo un tikumisko mantojumu, balstās uz nedalāmām, universālām vērtībām – cilvēka cieņu, brīvību, vienlīdzību un solidaritāti; tās pamatā ir demokrātijas un tiesiskuma principi. Hartas I sadaļa arī saucas "Cieņa", un tajā sakārtotas piecas vērtības: cilvēka cieņa, tiesības uz dzīvību, tiesības uz personas neaizskaramību, spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegums un verdzības un piespiedu darba aizliegums.

Latvija savā pamatlikumā – Satversmē – ir nodrošinājusi cieņas aizsardzību divos veidos. Pirmkārt, Satversmes ievadā ietvertie vārdi "Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības" cilvēka cieņu izvirza principu līmenī, ko var izmantot kā kritēriju ikviena aizskāruma satversmības izvērtēšanā. Otrkārt, Satversmes 95. pants garantē, ka valsts aizsargās cilvēka godu un cieņu. Šā panta 2. un 3. teikumā īpaši uzsvērts cieņu pazemojošas izturēšanās un cieņu pazemojoša soda aizliegums.

Tātad Satversmē tiek lietots jēdziens "cieņa", lai vēstītu, ka nācijas kopīgās dzīves augstākie organizējošie principi paredz katra cilvēka iespēju dzīvot vēsturiski un kulturāli iespējami normālos apstākļos. Cieņa ir viens no šiem principiem, kas raksturo cilvēka dzīvi. Savukārt cieņas nodrošinājums ir pamattiesības. Tas nozīmē, ka cilvēka cieņas ievērošanu varētu analizēt dažādu pamattiesību aspektā.

Būtisku pienesumu šajā virzienā sniegusi Satversmes tiesa. It īpaši tas ir redzams spriedumos, kas attiecas uz sociālo tiesību jomu. Ievērojot pamatnormu par tiesisku valsti, Latvija ir atzīta par sociāli atbildīgu valsti. Vienlaikus jautājums par sociāli atbildīgas valsts pienākumiem, valsts faktiskajām iespējām un cilvēka cieņpilnu dzīvi ir ļoti sensitīvs un juridiski sarežģīts.

"Tieši cilvēka cieņa kā konstitucionāla vērtība raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Ikviens cilvēks ir visas valsts vērtība, un demokrātiskā tiesiskā valstī gan likumdevējam, pieņemot tiesību normas, gan tiesību normu piemērotājam, tās piemērojot, ir jārespektē cilvēka cieņa" (lieta Nr. 2018-08-03, 11. punkts). Uz cilvēka cieņas konceptu tiesa atsaucās arī spriedumā par atvaļinājumu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu (lieta Nr. 2019-33-01), gan spriedumā lietā par garantēto minimālo ienākumu līmeni (lieta Nr. 2019-24-03), gan vairākos spriedumos par pabalstu un pensiju apmēru.

Satversmes tiesas priekšsēdētāja Dr. iur. Sanita Osipova 2021. gada aprīlī Eiropas Savienības forumā "Atveseļošana un noturība" uzsvēra: "Cilvēka cieņa ir ikvienam cilvēkam piemītoša beznosacījuma vērtība, kas valstij izvirza divas tiesiski saistošas prasības: respektēt personas brīvību un garantēt līdztiesību, nepieļaujot diskrimināciju. Jo vairāk Latvijā tiek nostiprināta demokrātija un tiesiskums, jo aktuālāka kļūst cilvēka cieņas aizsardzība. Cilvēka cieņas aizsardzība ir jāliek pamatā visai tiesību sistēmai."

Lai gan sociāli atbildīgai valstij ir pienākums sociāli atbalstīt grūtībās nonākušu personu, tomēr arī absolūti sociāli aprūpēts cilvēks var zaudēt savu pašcieņu. Tiesa pat atzina, ka pilnīga valsts aprūpe nonāktu pretrunā ar Satversmes 110. panta pirmo teikumu, jo ne tikai valstij, bet arī vecākiem ir pienākums rūpēties par saviem bērniem (lieta Nr. 2007-13-03, 10. punkts, lieta Nr. 2009-44-01, 11. punkts).

Savulaik, izskatot vairākas lietas par pensiju apmēra samazināšanu, Satversmes tiesā uzmanība tika pievērsta faktam, ka visu pensiju mehāniska samazināšana daļu pensijas saņēmēju var padarīt par sociālo pabalstu lūdzējiem, kas ir cilvēka cieņu aizskaroša valsts rīcība. Proti, ja cilvēks ar savu mūža darbu un samaksātajiem nodokļiem spēja sev iztiku nodrošināt ar savu pensiju, tad likumdevējam nebija tiesību šo cilvēku padarīt par pabalstu lūdzēju.

Iespējams, nākotnē Satversmes tiesai būs jāizskata arī kāds pieteikums par valsts noteiktās minimālās darba alga daļas aplikšanu ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Jau Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 23. pants garantē: "Katram, kas strādā, ir tiesības uz taisnīgu un apmierinošu atlīdzību par darbu, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi viņam un viņa ģimenei un ko vajadzības gadījumā papildina citi sociālās aizsardzības līdzekļi." Tātad, ja valsts ir noteikusi minimālo darba algu, tas nozīmē, ka cilvēks, strādājot normālu darba laiku vienā darba vietā, saņem atalgojumu, kuram ir jābūt pietiekamam cilvēka cienīgai dzīvei. Ja valsts šo minimālo apmēru ir izrēķinājusi (lai arī nav noteikusi iztikas minimumu), tad būtu apšaubāms, vai cilvēka cieņai atbilstoša būtu tāda valsts rīcība, ja no šī apmēra vēl tiek ieturēts nodoklis. Tas būs vēl viens darbs tiesai cilvēka cieņas un sociāli atbildīgas valsts doktrīnas kontekstā.

Tiesību normās ierakstītais un tiesu praksē pārbaudītais tikai apliecina, ka ikviena sabiedrība turpina attīstīties. Līdz ar to arī pilnveidojas izpratne par cilvēces vēsturē īpaši izvirzītajām vērtībām. Valsts pamatlikumā nevajag un pat nav iespējams aprakstīt šo vērtību saturu, jo laika gaitā tas kļūst bagātāks. Tā tas ir arī ar jēdzienu "cilvēka cieņa". Mēs visi to izprotam, tikai dažreiz kaut kas paslīd garām. Savukārt cilvēka cieņas kā pamatprincipa nostiprināšana Satversmē ļauj mums savu valsti veidot cilvēkiem. Tiesisku un ikvienu cilvēku cienošu valsti.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Kūtris G. Cilvēka cieņa. Jurista Vārds, 15.02.2022., Nr. 7 (1221), 36.-37.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties