15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
Viedoklis
Vienlīdzība

Ja vienlīdzība būtu sasniegta, tad par to runātu un rakstītu retais, bet par to runā, raksta un lauza galvu jau gadu simtiem – pat pirms mūsu ēras. Tādēļ acīmredzot nu būtu pienācis laiks iztaisnot muguru un pārliecinošā balsī atzīties, ka vienlīdzība visās dzīves situācijās nemaz nav iespējama un nemaz nav vēlama. Vienlīdzība ir tikai viens no cilvēces izdomātiem ideāliem, kuru vairums sabiedrības tiecas sasniegt tur, kur to uzskata par nepieciešamu.

Vienlīdzībai jābūt nodrošinātai tikai tur, kur tā nepieciešama, jo tā ir samērojama arī ar citiem cilvēces izdomātiem ideāliem – tādiem kā taisnīgums, cilvēka brīvība u.c. Tātad vienlīdzībai, tāpat kā daudzām citām lietām cilvēka dzīvē, netīk pārmērība, un vienlīdzības uzdevums nav padarīt sabiedrības locekļus par vienādiem. Ja pasaulē ir kāda lieta, kura var pretendēt, ka cilvēkus padara vienādus, tad tā ir nevis dzīve, bet gan nāve, jo atšķirības starp cilvēkiem ir un būs tik daudz un dažādas, ka tās visas nemaz nav iespējams un nav nepieciešams izlīdzināt.

Latvija šajā ziņā neatšķiras no citām demokrātiskām valstīm – šis ideāls ir kļuvis par neatņemamu konstitūciju sastāvdaļu, lielā mērā pateicoties cilvēktiesību atzīšanai starptautiskā līmenī pēc Otrā pasaules kara. Latvijā vienlīdzība ir vispārējais tiesību princips, bet tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi – Satversmē garantētas cilvēka pamattiesības. Tās ir vienas no pamattiesībām, kuras garantētas Satversmē no pirmās tās spēkā stāšanās dienas. Ja agrāk tās bija garantētas Satversmes 82. pantā, kurš noteica: "Likuma un tiesas priekšā visi pilsoņi ir vienlīdzīgi", tad mūsdienās – Satversmes 91. panta pirmajā teikumā, kurš nosaka: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā." Tātad tās ir vienas no senākajām pamattiesībām, kuras garantētas Satversmē – tās ir spēkā jau simts gadu.

Tāpat kā Saule spīd visiem, arī tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi piemīt ikvienam cilvēkam neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, seksuālās orientācijas, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai jebkuriem citiem apstākļiem. Tādēļ, ja reiz vari dēvēt sevi par cilvēku, pavisam noteikti tev piemīt arī tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi. Kāpēc tev tādas piemīt? Tāpēc, ka esi cilvēks un no tām nevari atteikties. Vienlaikus tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi piemīt arī tiem, kas nav cilvēki, bet kurus izveidojuši cilvēki – privāttiesiskām organizācijām, tādām kā komersanti, biedrības, nodibinājumi, politiskās partijas u.c. Latvijas tiesību sistēmā šos visus subjektus kopā dēvē par privātpersonām.

Ja vienlīdzība ir no Satversmes izrietoša juridiska prasība, tad uz to nemaz nevar netiekties, jo tas būtu Satver­smes pārkāpums. Taču kam uz to jātiecas? Vai uz to būtu jātiecas arī kādam, kas to nevēlas? Atbilde ir tāda, ka vienlīdzība kā juridiska prasība galvenokārt noteic valsts varas īstenošanas robežas. Vienlīdzība nosaka robežas kā likumu pieņemšanā, tā arī likumu īstenošanā un strīdu izšķiršanā tiesā, un tā kalpo par vienu no orientieriem valsts varas izmantošanā – katram likumam un uz tā pamata pieņemtajam nolēmumam ir jāatbilst vienlīdzības principam. Vienlīdzības princips ir saistošs ikvienam valsts varas atzaram, un tā neievērošana var kalpot par pamatu arī iestādes un tiesas nolēmuma un pat likuma atcelšanai.

Vienlīdzības princips ir ievērojams, regulējot gan publiski tiesiskas attiecības, gan privāttiesiskas attiecības. Tomēr tas nedarbojas vienādi šajās tiesiskajās attiecībās. Publiski tiesiskajās attiecībās, kur tiesiskās attiecības veidojas, izmantojot valsts varu, izņēmums no vienlīdzības ievērošanas uzskatāms par tiesību uz vienlīdzīgu attieksmi ierobežojumu. Savukārt privāttiesiskajās attiecībās, tas ir, tiesiskajās attiecībās, kuras parasti veidojas starp privātpersonām, vienlīdzība ir uzskatāma par privātautonomijas principa ierobežojumu – ierobežojumu brīvi, pēc savas izvēles un ieskatiem veidot attiecības ar citām privātpersonām. Visnotaļ interesanta situācija – valsts uzņēmusies garantēt tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, bet pamatprincips, veidojot attiecības ar citiem cilvēkiem, ir tāds, ka katrs var brīvi izvēlēties, vai attiekties pret citiem vienlīdzīgi. Tomēr tāda nu ir tā Satversmes loģika – starp tajā ierakstītajiem principiem un tiesībām rodams taisnīgs līdzsvars, lai neviens netiktu apdalīts un visi kopā darbotos kā viena liela Satversmes ģimene.

Jāsaka gan, ka mūsdienās ir izdarīti vairāki izņēmumi no šī pamatprincipa. Turklāt noteiktos gadījumos valstij ir no Satversmes izrietošs pienākums iejaukties tiesiskajās attiecībās starp privātpersonām, paredzot tajās vienlīdzības ievērošanu. Vairāk šādu pienākumu valstij gan iestājas gadījumos, kad atšķirīgā attieksme balstīta uz kādu no kritērijiem, kas sabiedrībā tiek uzskatīts par aizliegtu, un tad tie ir nevis no vienlīdzības principa, bet gan no diskriminācijas aizlieguma principa izrietoši pienākumi. Kā vienu no šādiem piemēriem var minēt darba tiesiskās attiecības ar personām ar invaliditāti – valstij ir pozitīvs pienākums sekmēt personu ar invaliditāti nodarbinātību, veicot pašai vai nosakot citiem par pienākumu veikt tādas darbības, kas vērstas uz to atšķirību izlīdzināšanu, kas radušās invaliditātes dēļ (piemēram, darba vides pielāgošana un darba vietu subsidēšana).

Vienlīdzības uzdevums nav nodrošināt vienādu attieksmi ikkatrā dzīves situācijā. Vienlīdzības uzdevums ir nodrošināt vienlīdzību starp privātpersonām, kuras atrodas līdzīgos apstākļos, bet atšķirīgu attieksmi – atšķirīgos apstākļos. Tas ir pamatprincips, no kura, protams, var atkāpties, ja tam ir objektīvs un saprātīgs attaisnojums. Proti, ja tam ir objektīvs un saprātīgs attaisnojums, Satversme pieļauj, ka līdzīgos apstākļos attieksme ir atšķirīga, bet atšķirīgos apstākļos – vienāda. Turklāt šis ir arī viens no piemēriem, no kura top skaidrs tas, kāpēc vienlīdzību nemaz nav iespējams nodrošināt itin visās dzīves situācijās – pati Satversme pieļauj izņēmumus no vienlīdzības, lai to salāgotu ar citiem cilvēces radītajiem ideāliem.

Ar vienlīdzību ir tā, ka tā nevar noteikt, kādai ir jābūt attieksmei, proti, labvēlīgai vai nelabvēlīgai, jo vienlīdzība ir salīdzinoša. Tātad vienlīdzība nevar pateikt, kā tieši risināt konkrēto situāciju. Pat ja kādā konkrētā dzīves gadījumā pastāv nevienlīdzība, ir iespējami vairāki tās risināšanas veidi. Piemēram, secinot, ka nodokļa maksāšanas kārtība nav vienlīdzīga, vienlīdzības principam atbilstu gan situācija, kad tiek precizēta attiecīgā nodokļa maksāšanas kārtība, lai tā būtu vienlīdzīga, gan situācija, kad šāds nodoklis vispār nav jāmaksā. Lai saprastu, kādai ir jābūt attieksmei, nepieciešams aplūkot citas Satversmes normas, interpretējot tās kopsakarā ar Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām.

Var jau iedomāties tādu utopisku situāciju, kad katram cilvēkam, piedzimstot vai esot tālākā dzīves posmā, tiek nodrošinātas vienādas iespējas. Taču gala rezultātā tas novedīs pie atšķirīgiem rezultātiem, jo katrs viņam piedāvātās iespējas būs izmantojis citādi. Piemēram, viens tās būs izmantojis cītīgāk, otrs – paviršāk, kamēr cits – vispār nebūs izmantojis. Tas ir cilvēka dabā un katra cilvēka brīvas izvēles jautājums. Tas pats attiektos uz tādu utopisku situāciju, ja katram tiktu nodrošinātas nevis vienādas iespējas, bet gan vienādi rezultāti, piemēram, vienāds mantiskais stāvoklis. Pavisam droši var apgalvot, ka, laikam ejot uz priekšu, starp cilvēkiem atkal izveidotos zināmas atšķirības – vismaz tik ilgi, kamēr katram cilvēkam tiek saglabāta izvēles brīvība. Tātad būtībā izveidojas apburtais loks – dari, ko gribi un vari, bet nevienlīdzība kaut kādā mērā vienmēr saglabāsies, jo daudz kas ir atkarīgs no paša cilvēka un viņa izdarītajām izvēlēm. Protams, var atņemt cilvēkam tiesības izvēlēties. Tomēr, lai arī šādu tiesību atņemšana visiem atbilstu vienlīdzības principam, tas būtu pretrunā ar citu cilvēces radītu ideālu – cilvēka brīvību.

Jautājums par vienlīdzību ir bijis aktuāls gadu simtiem, un paredzams, ka tas savu aktualitāti nezaudēs arī tuvākā vai tālākā nākotnē – vismaz tik ilgi, kamēr kā viens no ideāliem tiks saglabāta demokrātija. Tomēr vai vajadzētu satraukties, ja neizdodas sasniegt vienlīdzību starp cilvēkiem? Satraukties nav liegts, un arī tas ir cilvēka dabā, bet nevajadzētu gan dikti pārdzīvot par lietām, kuras nevar pilnībā sasniegt – ne starp cilvēkiem vienā valstī, ne arī starp cilvēkiem dažādās valstīs. Nevienlīdzība pastāvēs tik ilgi, kamēr vien pastāvēs cilvēce, un cilvēce arvien izdomās jaunus ideālus, kurus nevarēs pilnībā sasniegt, bet uz kuriem varēs tikai tiekties, samērojot šos ideālus ar citiem cilvēces izdomātiem ideāliem. Tāpēc nepieciešams priecāties par tiekšanos, un tiekšanās uz vienlīdzību ir Satversmē ierakstīts juridisks pienākums un daudziem arī morāls pienākums.

Gribot vai negribot, darot vai nedarot, bet katra dzīvē reiz pienāks brīdis, kad tiks sasniegts vienlīdzībai vistuvākais stāvoklis, neskatoties uz to, kurā pasaules nomalē un kādi mēs esam piedzimuši un kādas izvēles izdarījuši dzīves laikā. Kāds par to ir parūpējies mūsu vietā, un mūsu izvēlei šajā ziņā nav itin ne mazākās nozīmes: "Katris ceļš ir labs. Ej pa kuru iedams, visur priekšā kaps" (Jānis Ziemeļnieks).

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Priekulis J. Vienlīdzība. Jurista Vārds, 15.02.2022., Nr. 7 (1221), 42.-43.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties