Satversmes regulējums ir izteikti lakonisks, un nodarbošanās brīvība (Satversmes 106. pants), kas vienkāršoti ietver gan tiesības strādāt, gan nestrādāt, nav izņēmums. Lakoniskam regulējumam ir vismaz tikpat trūkumu cik priekšrocību, īpaši sociālajā jomā. No vienas puses, rīcības, interpretācijas un diskusiju brīvība, ko dod kodolīgs regulējums, ir pievilcīga un nodrošina lielāku iespēju normas saturu dinamiski attīstīt laika gaitā, ievērojot darba tirgus un ekonomiskās attīstības tendences. No otras puses, lakoniska pieeja rada tiesisko nenoteiktību tiem indivīdiem, kuri vēlas iegūt informāciju par savām tiesībām pēc iespējas konkrētākā veidā. Pārāk lakoniska pieeja var dot lielu rīcības un interpretācijas brīvību tiesām, valsts institūcijām un citiem tiesību normu interpretētājiem un piemērotājiem. Tas savukārt rada risku, ka šī brīvība var tikt izmantota īstermiņa politiskiem vai nelabticīgiem mērķiem.

Līdz šim diemžēl – vai par laimi – Latvijas pieeja nodarbošanās brīvībai ir bijusi ļoti konservatīva un pat garlaicīga. Aizraujošas tiesu lietas šajā jomā ir retums. Pat ja lieta risina politiski jūtīgu jautājumu, 106. pants reti ir vienīgais iemesls interesantam lietas risinājumam (skat., piemēram, Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2018-15-01, kur izšķiroša loma bija Eiropas Savienības tiesībās ietvertajam regulējumam).

Nodarbošanās brīvība un tajā ietvertās tiesības un pienākumi var tikt interpretēti gan plaši, gan ļoti šauri. Proti, tiesības uz darbu vai tiesības strādāt, kā tās bieži tiek dēvētas starptautiskajos un Eiropas Savienības tiesību aktos, kā arī citu valstu konstitūcijās, var sevī ietvert vairākus elementus. No tiem galvenie ir: (a) tiesības uz piekļuvi darba tirgum (gan formālā, gan materiālā nozīmē); (b) tiesības uz cilvēka cienīgu darbu; un (c) tiesības uz noteiktu darbu vai nodarbošanos.¹

Eiropas moderno konstitūciju un cilvēktiesību dokumentu pieeja tiesībām strādāt ir vismaz daļēji balstīta idejā par darbaspēku kā preci (labour power as commodity). Proti, ja veiktais darbs (darbaspēks) ir kapitāls un viens no darba tirgus pamatelementiem, tad tas var tikt mainīts tikai pret atalgojumu. Tajā pašā laikā darbaspēks ir jānošķir no fiziskās personas, no indivīda. Proti, tiesības uz darbu kā komercializācijas elements nozīmē arī to, ka indivīds kā tāds nevar tikt komercializēts,² bet gan tikai viņa/-as darbs vai darba augļi. Tādējādi nodarbošanās brīvība un piespiedu darba aizliegums ir vienas monētas divas puses.

Starptautiskās darba organizācijas Piespiedu darba konvencija nosaka, ka piespiedu darbs ir darbs vai dienests, kas, draudot ar sodu, tiek kategoriski pieprasīts no ikvienas personas un attiecībā uz kuru persona nav brīvprātīgi pieteikusies (2. pants). Tātad divi galvenie piespiedu darba elementi ir draudi vai sods un brīvprātības trūkums. Tomēr mūsdienu kontekstā var jautāt, vai šī definīcija ir pietiekami plaša, lai aptvertu visu piespiedu darba potenciālo diapazonu. Ja sezonas darbinieks no trešās valsts tiek nodarbināts, piemēram, celtniecībā un strādā arī neapmaksātas virsstundas, saņem atlīdzību, kas ir zemāka par iztikas minimumu (bet nepieciešama, lai kaut kā mēģinātu izdzīvot), un darba devējs viņam draud, ka panāks viņa deportāciju, ja darbinieks sūdzēsies vai atstās darbu, tad iespējams, ka šeit jau ir runa par piespiedu darbu, lai gan darbinieks, vismaz sākotnēji, savu darbaspēku piedāvājis brīvprātīgi un principā brīvprātīgi arī paliek pie darba devēja. Šādos gadījumos varētu lietot jēdzienu "nebrīvais darbs" (unfree labour).

Lai nodarbošanās brīvība varētu tikt uzskatīta par saturiski nozīmīgu cilvēktiesību kataloga daļu, tai ir jāaptver arī tiesības uz neekspluatējošu darbu.³ Šī diemžēl ir joma, kur Latvijā vēl trūkst tiesu prakses, bet, tā kā Satversmes 106. pants, atšķirībā no daudzām citām valstīm, piešķir nodarbošanās brīvību "ikvienam" un neierobežo to tikai attiecībā uz pilsoņiem vai personām, kam ir spēkā esoša uzturēšanās atļauja, tad šis virziens varētu būt vienkārši pagaidām neizmantota iespēja. Proti, pat ja darbinieks ir ticis nodarbināts un atrodas valstī nelegāli, viņam/-ai tik un tā ir tiesības uz neekspluatējošu darbu un adekvātu kompensāciju (nevis automātisku deportāciju).

Tajā pašā laikā un kā to jau paredz 106. panta pēdējais teikums, piespiedu darbs nav darbinieku iesaistīšana katastrofu un to seku vai, piemēram, pandēmijas ierobežošanā vai likvidēšanā. Proti, darbs ārkārtas apstākļos nav uzskatāms par piespiedu darbu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Iversen v Norway (Nr. 1468/62) lēma, ka, piemēram, jaunu zobārstu norīkošana ceļot uz Tālajiem Ziemeļiem, lai strādātu tur laikā, kad valstī katastrofāli trūkst zobārstu, nav uzskatāma par piespiedu darbu.

Nodarbošanās brīvība, vismaz Eiropā valdošajā izpratnē, ietver arī noteiktu sapratni par darba tirgu un tā mērķiem. Proti, darba tirgus nav dabīgs process, kas automātiski rodas un funkcionē savā nodabā. Darba tirgus ir sociāla sistēma, ko regulē tiesību normas un valsts darbība. Arī darba tirgus regulēšana nav un nedrīkst būt sadrumstalots, bezmērķīgs process. Darba tirgus tiek regulēts ar mērķi pasargāt tā dalībniekus,⁴ primāri tieši darbiniekus un citus mazāk aizsargātus indivīdus kā, piemēram, bezdarbniekus, pašnodarbinātos, uzņēmuma līguma izpildītājus un tā sauktos viena cilvēka uzņēmumus (one-man undertaking). Šie tirgus dalībnieki automātiski atrodas mazāk aizsargātā pozīcijā nekā darba devēji un atsevišķos gadījumos arī valsts vai korporatīvie klienti, kam pieder noteikta vara pār tirgus procesiem.

Skatot kontekstā, Satversmes 106. pantā nostiprinātā pieeja nodarbošanās brīvībai, iespējams, ir mazāk progresīva un noteikti mazāk konkrēta nekā Eiropas Sociālās hartas 1. pantā ietvertā, kas cita starpā uzliek valstīm pienākumu izvirzīt iespējami augstāka un stabilāka nodarbinātības līmeņa sasniegšanu un uzturēšanu ar nolūku sasniegt pilnīgu nodarbinātību par vienu no saviem primārajiem mērķiem. Tāpat harta uzliek Latvijai pienākumu ne tikai aizstāvēt strādājošo tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, bet arī efektīvi aizstāvēt strādājošo tiesības pelnīt savu iztiku. ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 6. pants arī ir saturiski plašāks par Satversmes 106. pantu. Tas ietver diskriminācijas aizliegumu attiecībā uz piekļuvi darba tirgum, kā arī uzsver brīvprātību izvēlēties, kā veikt darbu, un uzliek valstīm par pienākumu gan politiski, gan tiesiski veicināt pilnu nodarbinātību un nodrošināt cilvēka cienīgus darba apstākļus. Lai vismaz daļēji aizpildītu šo vakuumu, Satversmes tiesa ir attīstījusi sociāli atbildīgas valsts principu, tomēr tā aprises un efektivitāte iepretim šo starptautisko instrumentu daudz konkrētākam saturam joprojām var tikt diskutēta.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15. pants ir salīdzinoši saturiski tuvāks Satversmes 106. pantam, bet papildus nodarbošanās brīvībai tas iekļauj arī tiesības uz darbu, kamēr Satversmes 106. pants koncentrējas tikai uz brīvību izvēlēties nodarbošanos. Arī Satversmes tiesas interpretācija seko šai visai konservatīvajai mūsu Satversmes pieejai. Tiesa savā praksē ir uzsvērusi tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu tādā nozīmē, ka visām personām ir jābūt vienlīdzīgai pieejai darba tirgum un valsts nedrīkst izvirzīt citus priekšnoteikumus, kā vien noteikt spēju un kvalifikācijas prasības. Tā vietā, lai atvasinātu pozitīvas saistības, tiesa ir uzsvērusi valsts pienākumu izvairīties no tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri traucētu īstenot tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos (spriedums lietā Nr. 2015-03-01).

Realitātē ar formālām tiesībām uz vienlīdzīgu pieeju darba tirgum ir par maz. Teorētiski visi Latvijas iedzīvotāji (protams, leģitīmu vecuma ierobežojumu ietvaros) var brīvi izvēlēties nodarbošanos, bet praktiski sociāli ekonomiskā situācija un citi apstākļi bieži vien kavē šo tiesību realizāciju. Formāla pieeja vienlīdzības principam šīs problēmas nerisina, jo tā nav spējīga risināt strukturālu nevienlīdzību un ar to saistītās problēmas. Piemēram, bērns, kurš invaliditātes dēļ nevar apmeklēt izvēlēto skolu, jo nav nodrošināta attiecīga vides pieejamība un/vai specializēts personāls, un rezultātā ir spiests apmeklēt speciālo skolu, kurā neatkarīgi no bērna individuālajām spējām, akadēmiskais līmenis ir zems, nevarēs brīvi izvēlēties nodarbošanos, jo viņam netiek nodrošināta pieeja attiecīgā līmeņa izglītībai. Šis piemērs atklāj arī tiesību uz darbu ciešo sasaisti un pat atkarību no citām Satversmē ietvertajām tiesībām un brīvībām. Ja netiek nodrošināta materiālā jeb reālā vienlīdzība, bieži vien brīvība izvēlēties nodarbošanos netiek realizēta.

Satversmes lakonisms dod Satversmes tiesai un citām tiesām ne tikai rīcības brīvību, bet arī iespēju un, manuprāt, pienākumu sekot līdzi laikam un nodrošināt ne tikai formālu pieeju Satversmē iekļautajiem pamatprincipiem, bet tādu pieeju, kas ņem vērā gan tiesisko un ekonomisko realitāti Latvijā, gan tiesību domas izaugsmi un attīstību Eiropā. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš ne tikai reālas pieejas darba tirgum nodrošināšanai, bet arī citiem tiesību uz darbu aspektiem, kas nav pietiekami aizsargāti citviet Satversmē. Piemēram, tiesībām uz cilvēka cienīgu un adekvātu darbu, darba atalgojumu un darba vidi⁵ un citiem elementiem, ko var uzskatīt par pamatu saistībām, ko Eiropas valstis ir uzņēmušās saskaņā ar Eiropas Sociālo hartu un ANO Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām.