Sociāli atbildīgas valsts princips ir viens no Latvijas Republikas valsts iekārtu raksturojošiem principiem, un tas sastāv no šādiem četriem elementiem:

1) valsts pienākuma nodrošināt cilvēka cienīgas eksistences minimālos priekšnoteikumus;

2) valsts pienākuma nodrošināt aizsardzību sociāla riska gadījumā;

3) valsts pienākuma rūpēties par sociālo taisnīgumu;

4) cilvēka saistības ar sabiedrību.¹

Lai arī šis princips ir valsts iekārtu raksturojošs un šobrīd ir minēts Satversmes ievada 4. rindkopā, to pirmo reizi "atklāja" nevis Satversmes tēvi vai Satversmes grozījumu autori, bet gan Satversmes tiesa. Tas, protams, nenozīmē, ka jau pirms tam tiesību aktos nebūtu iekļauts tāds regulējums un arī praksē realizēta tāda politika, kas lielākā vai mazākā mērā vērsta uz sociāli atbildīgas valsts principa īstenošanu. Taču tieši Satversmes tiesa bija tā, kas pirmo reizi nosauca šo principu vārdā un iezīmēja tā saturu savā 2006. gada 2. novembra spriedumā lietā Nr. 2006-07-01. Un, tieši pateicoties Satversmes tiesai, mēs runājam par sociāli atbildīgu valsti, nevis sociālu valsti vai labklājības valsti, kā tas ir pieņemts daudzu citu valstu tiesību sistēmās. Ar sociālo atbildību parasti tiek saprasts tas, ka organizācija uzņemas atbildību par tās lēmumu un darbību ietekmi uz sabiedrību un vidi, sekmējot ilgtspējīgu attīstību.² Līdz ar to Latvijā jau principa nosaukums parāda tā ciešo saistību ar solidaritāti un ilgtspējīgu attīstību.

Varbūt tāpēc mazāk pārsteidzoši var šķist tas, ka Satversmes tiesa savos spriedumos diezgan bieži ir atsaukusies uz sociāli atbildīgas valsts principu, lai pamatotu, ka likumdevēja noteiktie ierobežojumi sociālā nodrošinājuma jomā ir atbilstoši Satversmei. Pamatā tas ir saistīts ar tādiem ierobežojumiem, kas ir vērsti uz valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtspējas nodrošināšanu, līdzsvarojot valsts sociālās apdrošināšanas budžeta ieņēmumus ar izdevumiem. Kā norādīja Satversmes tiesa savā 2009. gada 26. novembra spriedumā lietā Nr. 2009-08-01, "valstij ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums savas saistības sociālo tiesību jomā samērot ar savām ekonomiskajām iespējām. Pretējā gadījumā apgrūtināta var tikt citu valsts pienākumu izpilde, tajā skaitā citu sociālo tiesību realizēšana. Tāpat uzsverams, ka valstij ir jānodrošina pensiju sistēmas ilgtspēja, garantējot, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu būs īstenojamas arī nākamajās paaudzēs. Pienākums izveidot ilgtspējīgu sociālās drošības sistēmu ir tiesību uz sociālo nodrošinājumu pamatā un izriet arī no sociāli atbildīgas valsts principa". Tādējādi šajās lietās faktiski tiek uzsvērta viena no sociāli atbildīgas valsts principa pamatā esošajām vērtībām – solidaritāte, turklāt solidaritāte ne tikai dažādu šobrīd dzīvojošu personu grupu starpā, bet arī solidaritāte ar nākamajām paaudzēm.

Taču tas nav vienīgais veids, kā sociāli atbildīgas valsts princips var tikt praktiski izmantots. 2020. gads pierādīja, ka mūsdienās, kad Satversmē ir iekļauts plašs sociālo tiesību loks un tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir detalizēti noregulētas dažādos tiesību aktos, arī sociāli atbildīgas valsts princips tomēr var būt nozīmīgs tiesību uz sociālo nodrošinājumu aizsardzībā. Satversmes tiesa 2020. gadā lietā Nr. 2019-24-03, lietā Nr. 2019-25-03, lietā Nr. 2019-27-03 un lietā Nr. 2020-07-03 atzina, ka apstrīdētās normas, kas noteica dažādu veidu sociālā nodrošinājuma minimālo apmēru, neatbilst Satversmei. Šajās lietās Satversmes tiesa uzsvēra citu sociāli atbildīgas valsts principa pamatā esošu vērtību – cilvēka cieņu, norādot, ka no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet likumdevēja pienākums izveidot tādu sociālo nodrošinājumu, kas vērsts uz cilvēka cieņas kā demokrātiskas tiesiskas valsts augstākās vērtības aizsardzību, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību.

Pirmšķietami var likties, ka šāda veida lietas, kur tiek runāts par cilvēka cieņai atbilstošu sociālā nodrošinājuma minimālo līmeni, nav saistītas ar solidaritāti, jo tajās runa ir par atsevišķu indivīdu tiesībām. Taču arī tajos gadījumos, kad runa ir par valsts pienākumu nodrošināt cilvēka cienīgas eksistences minimālos priekšnoteikumus un aizsardzību sociāla riska gadījumā, solidaritātei ir nozīmīga loma, jo mehānismi, ar kuru palīdzību šie pienākumi tiek īstenoti, ir balstīti tieši uz solidaritāti, tā kā šie mehānismi tiek finansēti no visas sabiedrības locekļu veiktām nodokļu iemaksām vai valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām. Un arī pati ideja, ka valstij kā sabiedrības kopīgas darbības instrumentam ir pienākums rūpēties par attiecīgo tiesību nodrošināšanu, balstās uz solidaritāti vai nu kā ideālos balstītu vērtību, vai arī kā ļoti praktisku apsvērumu, atzīstot, ka cilvēks nav vientuļa sala, bet dzīvo sabiedrībā, tāpēc arī katra paša drošības un labklājības nodrošināšanai ir būtiski, lai sabiedrībā nebūtu daudz tādu cilvēku, kas cieš no trūkuma.

Solidaritāte ir sociāli atbildīgas valsts principa pamatu pamats, jo visi šā principa elementi ir balstīti uz to. Uz pirmo divu elementu saistību ar solidaritāti jau tika norādīts. Savukārt pārējo divu elementu gadījumā šī saistība ir acīmredzama. Sociālais taisnīgums ietver sevī rūpes par sociālo atšķirību izlīdzināšanu, vājāko aizsardzību un iespēju vienlīdzību. Līdz ar to, atzīstot, ka valstij ir jārūpējas par sociālo taisnīgumu, arī faktiski runa ir par to, kāds ir labākais sabiedrības kopdzīves modelis un ka mums visiem kopā ir jārūpējas par vājākajiem sabiedrības locekļiem. Ceturtais elements – cilvēka saistība ar sabiedrību – ir tiešs solidaritātes idejas atspoguļojums. Līdz ar to, ja mēs gribam lai Latvija būtu patiesi sociāli atbildīga valsts un sociāli atbildīgas valsts princips tiktu īstenots pilnībā, mums ir jāapzinās, ka mēs katrs esam sabiedrības daļa un ka mūsu pienākums ir rūpēties arī par sabiedrības kopējo labumu, kas rezultātā kalpo arī katra paša individuālajām interesēm, nodrošinot iespēju dzīvot drošākā, labklājīgākā un harmoniskākā vidē.