15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
Viedoklis
Latvijas pase

Tev par pilsoni, pasaule, nederu, kaut man kabatā pases un kartes...
 
(Māra Zālīte)

Satversmes simtajā dzīves gadā, kad īsti vairs nav saprotams, vai stilīgāk ir pārcelties uz laukiem vai dienvidjūru salām, kad kabatā var būt nevis tikai viena, bet vairākas pases un tās visas – vienlīdz izdevīgas, pases juridisko un arī emocionālo ietilpību varam tulkot nepieredzēti plašās robežās.

Pragmatiskas dinamikas šodienā pasei vairs nepiemīt agrākais patriotiskais patētisms. Vēl jo mazāk tā ir iemesls bravūrai, ar kādu "jebkādu citu papīrīti pie velna vecmāmiņas" savulaik sūtīja padomju dzejnieks Majakovskis. Pase vairs nav sinonīms pilsonībai vai pieaugšanai. To var izsniegt arī ārvalstniekam, un to var izsniegt mazulim. Pasi pirms ārzemju ceļojuma var noformēt, bet var arī nenoformēt, jo ceļotāji var šķērsot daudzu valstu robežas arī ar identitātes karti. Tas ir dokuments, ko mēdz izmazgāt veļasmašīnā, zaudēt, aizmirst nomainīt mēnešiem un pat gadiem ilgi. Tas attiecas arī uz Latvijas pasi. Kādēļ Satversme vispār runā par šo dokumentu?

Zīmīgi, ka Satversme neizskaidro Latvijas pilsonību, bet piemin atsevišķas tās priekšrocības. Tālredzīgs un arī ironisks ir izrādījies britu vēsturnieka un sociologa Entonija Smita (Anthony Smith) secinājums, ka apzināti veidotām nācijām pilsonība nosaka gan iekļaušanu nācijā, gan labumu piešķiršanu: "Tā ir koncepcija, kuru vairāk gan apiet nekā īsteno, tomēr tā ir un paliek [..] pamats, uz kura balstoties indivīdi politiskā sabiedrībā var pieprasīt savas tiesības." Satversmē minētā valsts aizsardzība ārzemēs ir viena no šādām tiesībām – reti pieminēta, taču ļoti ilustratīva. Satversme, īpaši neizdalot nevienu no šobrīd septiņiem Latvijas pasu veidiem, vienlaikus ir arī ietilpīga. Tā runā par trim dažādiem aspektiem: par formu – pases dokumentu, par saturu – valsts aizsardzības veidu un par personām, uz kurām šī aizsardzība attiecas. Atskatoties uz Satversmes veidošanos un tās attīstību simt gadu garumā, varam saskatīt, kādā virzienā Satversme mūs aicina doties nākotnē.

Jaunajai Latvijas valstij aicinot atgriezties Krievijas impērijā un citviet pasaulē nonākušos bēgļus un pilsonībai dzimstot reizē ar nāciju, pirmās Latvijas pilsoņa pases sāka izdot 1919. gadā. Vēstures grāmatas parasti pievēršas politisku procesu izzināšanai, un šādi "tehniski jautājumi" bieži paliek aizkadrā. Taču šie "sīkumi" ir gan vēsturisko procesu praktiskās izpausmes, gan politisku centienu vainagojums. Un dažkārt tieši tehnisko darbarīku krājumā atrodas vispiemērotākais risinājums, ja nepieciešams iziet no kādas delikātas situācijas.

Ir pārsteidzoši un arī patīkami apzināties, ka latviešu kultūras darbinieku un politiķu ceļošana uz Vakareiropu un Ziemeļeiropu starpkaru periodā, ko bieži piemin memuāri un biogrāfijas, daudz neatšķīrās no brīvas personu kustības Šengenas zonā šodien. Robežu šķērsošana brīvajā pasaulē ar Latvijas pasi saglabājās arī padomju okupācijas laikā. Toreizējiem Latvijas pavalstniekiem ārzemju pases izdošanai bija jāvēršas Latvijas sūtniecībā vai konsulārajā pārstāvniecībā, kas okupācijas apstākļos turpināja darbu attiecīgajā valstī. Pases izdeva tikai sūtniecība Londonā, bet 20. gadsimta 80. gadu beigās – arī sūtniecība Vašingtonā. Pārējās sūtniecības un konsulāti tikai pieņēma pieprasītāja pases pietiekumu. Latvijas ārzemju pases pagarināja gan sūtniecībās, gan konsulātos. Tas gan neattiecās uz Zviedriju, jo Rietumvalstis uzskatīja, ka Zviedrija ir slēgusi Latvijas sūtniecību un līdz ar to piekritusi Latvijas valsts likvidācijai; tādēļ Zviedrijā pagarinātās pases citas Rietumvalstis neatzina, kamēr citu Latvijas sūtniecību un konsulātu izdotas vai pagarinātas pases brīvajā pasaulē bija atzīts ceļošanas dokuments.1 Tādējādi Latvijas pasei tieši un nepārprotami ir bijusi viena no svarīgākajām lomām Latvijas valstiskuma nepārtrauktības praktiskajā izpaudumā gan politiski, gan juridiski, un to ir atzinusi arī Latvijas Augstākā tiesa.2

To, ka pilsoņi ārpus Latvijas robežām bauda valsts aizsardzību, paredzēja jau 1922. gada Satversmes sapulcē apspriestais Satversmes grozījumu projekts. "Pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem" gan palika nepieņemti, taču praksē tika īstenoti uz atsevišķu likumu pamata. Starpkaru periodā pieņemtie normatīvi par Latvijas pavalstniekiem ārzemēs šodien vēl joprojām ir labs paraugs tam, ka svarīgākais situācijas risināšanas vadmotīvs ir veselais saprāts, savukārt valsts un indivīda sadarbība balstās savstarpējās tiesībās un pienākumos. 1936. gada Konsulārais reglaments ar salīdzinoši nelieliem pielāgojumiem tika atjaunots 1994. gadā – tā ir saprotama izvēle nepietiekamas atjaunotā valstiskuma ap­stākļos uzkrātās praktiskā darba pieredzes dēļ. Arī 2018. gadā pieņemtajā Konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu likumā un tam pakārtotajos sekundārajos tiesību aktos var labi saskatīt tos valsts aizsardzības veidus, kas pierādījuši savu dzīvotspēju gandrīz gadsimta garumā.

Latvijas pase ir vienīgais Satversmē nosauktais personalizētais dokuments, kas attiecināms uz konkrētu indivīdu. Tādēļ Satversme runā par ļoti konkrētām attiecībām, kas katrā konkrētajā gadījumā pastāv starp Latvijas valsti un Latvijas pases turētāju. Ik gadus šo Satversmē minēto aizsardzību valsts ar Ārlietu ministrijas, tostarp Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību, starpniecību nodrošina simtiem un tūkstošiem reižu. Juridiskā ziņā konsulārās palīdzības sniegšana, pretēji t.s. diplomātiskajai aizsardzībai, kas balstās paražu tiesībās un pat starptautiskā mērogā ir reti sastopama, ir precīzi regulēta un kodificēta (zīmīgi, ka ANO 1963. gada Konsulāro attiecību konference, kas pieņēma konvenciju par konsulārajiem sakariem, pulcēja vairāk valstu nekā ANO 1961. gada konference par diplomātiskajiem sakariem). Satversme, pieminot personu aizsardzību ārvalstīs, runā par emociāli uzladētām situācijām, kurās mēs neviens nevēlamies nonākt. Tās ir situācijas, kurās spilgti izpaužas indivīda attiecības ar valsti.

Psiholoģijā valda uzskats, ka attiecības ar jebkuru varas pārstāvi indivīds veido, balstoties uz attiecībām ar vecākiem. Padomju režīma sekas Latvijas sabiedrībā diemžēl nav zudušas līdz ar Latvijas valstiskuma atjaunošanos. Padomju režīma panāktā apziņas deformācija noved pie tiesiskā nihilisma pa dažādiem ceļiem un dažādās izpausmēs. Lielais ceļu satiksmes negadījumos cietušo skaits, ko izraisījusi braukšana dzērumā vai frontālas sadursmes apdzenot, algas aploksnēs, karteļu vienošanās vai jebkura cita pašiznīcīga rīcība veido Latvijas realitāti, tāpat kā nu jau daudzu gadu garumā mainīgā, bet tomēr tik kritiskā sabiedrības attieksme pret valsts varu. Sabiedrības kategoriskais prasīgums pret valsti saglabājas neatkarīgi no valsts atbildes uz to: vienmēr atradīsies, par ko pakritizēt gan valdību, gan līdzcilvēkus.

Iespējams, ka šāda nostāja reizē ar nekritisku iecietību pret sevi ir humānistiskās psihoanalīzes pārstāvja Ēriha Fromma (Erich Fromm) aprakstītā destruktīvā uzvedība, ko rada dusmas par garām palaistām, neizmantotām iespējām. Tas neglaimo ne sabiedrībai, ne valsts aparātam, taču raksturo realitāti, ar ko jārēķinās.

Nevienam, diemžēl nevienam, vēl nav skaidras atbildes, kā "alternatīvo faktu" un informatīvo burbuļu apstākļos veidot demokrātisku un drošticamu, cieņpilnu un atklātu saziņu starp sabiedrību un valsti. Taču valsts dialogs ar indivīdu, kam tiek sniegta aizsardzība ārzemēs, ir labs paraugs, kas rāda, ka vislielākās izredzes sagaidīt sabiedrības izpratni valstij ir tad, ja tā veido atklātu dialogu ar sabiedrību. Valsts aizsardzības kontekstā tas ietver indivīda atbildības un valsts iespēju robežas.

Vīnes konvencija par konsulārajiem sakariem neuzliek valstij par pienākumu aizsargāt savus valstspiederīgos ārvalstīs. Tādēļ valsts aizsardzība personām nebūt nav noteikta visu valstu konstitūcijās, tā nav konstitucionāli paredzēta arī Igaunijā un Lietuvā. Latvijā personu aizsardzība nav "monarha dāvana" kā, piemēram, Lielbritānijā un nav atkarīga no apstākļiem, kādos persona nonākusi ārkārtas situācijā. Valstij ir pamats gaidīt no valsts aizsardzības saņēmēja, ka viņš izdarīs savu tiesu, jo demokrātija nozīmē arī rēķināšanos ar citiem paredzētajiem valsts resursiem. Šāda pieeja prasa drosmi un stratēģisku pacietību, bet tā nes augļus. Tiesu prakse, kas konsulārajā jomā vēl tikai veidojas, līdz šim ir apliecinājusi šādas pieejas pareizību.

Un, visbeidzot, gadsimta laikā no trim minētajiem aspektiem vislielākās izmaiņas ir skārušas to personu loku, kurām ir tiesības uz valsts aizsardzību ārvalstīs. Vēl 1992. gada konstitucionālais likums "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" noteica, ka Latvijas valsts aizsardzībā ir tikai Latvijas pilsoņi un tiem ir tiesības brīvi atgriezties Latvijā. 1996.–1998. gadā, diskutējot par Satversmes grozījumiem, Saeimas frakciju, deputātu un prof. Bišera vadītās īpašās komisijas sagatavoto priekšlikumu amplitūda svārstījās no piedāvājuma, ka valsts aizsardzība ārzemēs nav nevienam, līdz pat jebkura Latvijas pases turētāja izdošanas ārvalstīm aizliegumam. Atsevišķi priekšlikumi runāja par Latvijas pilsoņu un pastāvīgo iedzīvotāju aizsardzību, atgādinājums sniegt aizsardzību bēgļiem un bezvalstniekiem bija tikai epizodisks, bet par palīdzību citu Eiropas Savienības (ES) valstu pilsoņiem vispār nebija runas, lai gan pieteikumu pievienoties ES Latvija bija iesniegusi jau 1995. gadā un ES konsulāro sadarbību paredzēja jau 1992. gada Māstrihtas līgums. Arī šodien ES valstu konsulārās sadarbības pienākums attiecas tikai uz ES pilsoņiem, taču praksē to var un tā tiek attiecināta arī uz citu pases veidu turētājiem. Vēl jo vairāk – Latvija, tāpat kā citas ES valstis, ierobežotā mērā sniedz palīdzību arī Latvijas pilsoņu un nepilsoņu, bezvalstnieku, ES valstu un trešās valsts valstspiederīgo ģimenes locekļiem, kuri ceļo kopā ar attiecīgajām personām.

Un tomēr – pase ir tikai dokuments. Tā neraksturo tās turētāja attieksmi pret valsti. Tikai personas patiesās attiecības ar pilsonības vai mītnes valsti piešķir jēgu juridisko rīku un emociju kopumam, ko pase simbolizē.

Latvijas pieeja, konstitucionāli nostiprinot valsts aizsardzību tik plašam personu lokam, ir liberāla un iekļaujoša. Tā šodien pievērš lielāku vērību nevis personas izcelsmei, bet tiesiskajai saitei ar Latvijas valsti. Iespējams, ka Satversmes 98. panta liberālās pieejas apzināšanās varētu būt solis iekļaujošākā sabiedrības izpratnē par nāciju. Satversmes ievads nosprauž šī virziena robežas, tomēr būtu atvieglojoši apzināties, ka indivīda attieksmei pret valsti nav tautības un arī É pilsonības.


RAKSTA ATSAUCES /

1. Plašāk par Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību darbu skat., piemēram: Latvijas diplomātijas gadsimts. Latvijas diplomātijas un ārlietu dienesta pirmais gadsimts (1919–2019) diplomātu esejā". Zvaigzne ABC, 2020.

2. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2018. gada 22. jūnija spriedums lietā Nr. A420341714, SKA-237/2018.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Japiņa G. Latvijas pase. Jurista Vārds, 15.02.2022., Nr. 7 (1221), 96.-97.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties