15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
Viedoklis
Sabiedrības drošība

Valsts esība nekad nevar būt pašmērķīga. Valstij ir noteikti mērķi, kas sasniedzami. Tādēļ valstij nepārtraukti jābūt attaisnojamai – tai jāspēj nodrošināt ikvienai personai un sabiedrībai kopumā tos labumus, kuru dēļ bez valsts nav iespējama nedz atsevišķas personas, nedz sabiedrības pilnvērtīga pastāvēšana. Latviešu valodā šis atgādinājums valstij visu laiku ir klātesošs, iekodēts Satversmes vārdā. Kronvaldu Atis šajā vārdā uzsvēris, ka cilvēki biedrojušies valstīs, lai tiem būtu derīgs patvērums briesmu brīdī, un satversmi veido tie likumi, kas satur valsti kopā un pie kuriem vajadzīgā brīdi var pietverties, lai katram būtu tversme gan vienam pret otru, gan pret svešinieku.1

Patiešām valsts minimālais uzdevums kopš vissenākajiem laikiem ir katras personas un līdz ar to arī visas sabiedrības aizsardzība – lai katrs varētu justies drošs un pasargāts no iespējamiem iekšējiem un ārējiem apdraudējumiem. Vēl jo sarežģītāks šis uzdevums ir demokrātiskai tiesiskai valstij, kurai papildus iekšējai kārtībai un ārējai drošībai jānodrošina arī personas brīvības, cilvēka cieņas un pamattiesību aizsardzība, tostarp arī pret iespējamu pašas valsts patvaļu.

Vienlaikus katras personas pamattiesību nodrošināšana, iekšējā kārtība un ārējā drošība ir bijuši faktori, kas sekmējuši demokrātiskas tiesiskas valsts modeļa pievilcību, radot vajadzīgos priekšnoteikumus brīvai sabiedrībai un augstam kopējās pārticības līmenim. Nav noslēpums, ka Rietumu pasaulei piederīgas demokrātiskas tiesiskas valsts modelis šķiet vilinošs daudziem ārpus tās dzīvojošajiem, tiecoties gan individuāli migrēt uz kādu no šīm valstīm, gan veidot sev apkārt kopā ar citiem demokrātisku tiesisku valsti.

Pats svarīgākais, ko demokrātiska tiesiska valsts devusi, ir iespēja katram būt brīvam savās atšķirībās un sagaidīt citu cieņu un valsts aizsardzību. Katrs cilvēks demokrātiskā sabiedrībā ir unikāls, un pati sabiedrība sastāv no ļoti daudzām un savstarpēji dažādām interešu grupām, kas mēģina veidot dzīvi atbilstoši savām vērtībām. Valsts uzdevums jau sen vairs nav noteikt pareizo patiesību vai vienīgo pieļaujamo pasaules uzskatu un vienveidot sabiedrību atbilstoši priekšstatiem par pareizo. Demokrātiskai tiesiskai valstij ir daudz pieticīgāks, bet reizē izaicinošāks mērķis – nodrošināt, ka dažādas personas un sabiedrības grupas var pastāvēt vienā sabiedrībā, respektējot katra atšķirību un savdabību. Tas prasa uzturēt tikai minimāli nepieciešamo ietvaru mieram, brīvībai un drošībai sabiedrībā, lai katrs varētu īstenot savu brīvību un pastāvētu savā dažādībā un daudzveidībā stipra vienas demokrātiskas tiesiskas valsts sabiedrība.2 Sabiedrības drošības pamatā ir tās cieņpilna līdzāspastāvēšana, kuru sekmē valsts. Valstij ir arī jānodrošina šādai sabiedrībai iekšējā kārtība un ārējā drošība, respektējot pašas sabiedrības daudzveidību un nevienkāršojot tās sarežģītību.

Valsts pastāvēšana vēstures gaitā nepārtraukti ir saskārusies ar dažādiem iekšējiem un ārējiem apdraudējumiem, kuri vērsti pret pašu valsti un tās iedzīvotājiem. Vēsture diemžēl nav beigusies ar Berlīnes mūra krišanu un PSRS sabrukumu. Jaunā gadsimta pirmās divas desmitgades nepārprotami liecina, ka pasaule kļuvusi nedrošāka un valstis saskaras ar pilnīgi jauniem, iepriekš nezināmiem apdraudējumiem to pastāvēšanai un drošībai. Arī Rietumu pasaulei piederīgas demokrātiskas tiesiskas valsts modelis ir gan iekšēji vājinājies, gan ticis konfrontēts ar laikmetīgu nedemokrātisku režīmu un neliberālo demokrātiju vilinājumiem.

Lai sekmīgi pastāvētu sarežģītos laikos, konstitūcijām ir jāparedz dažādu apdraudējumu pārvarēšanai nepieciešamie līdzekļi potenciāli iespējamo apdraudējumu pārvarēšanai un demokrātiskas tiesiskas valsts saglabāšanai. Spēja nodrošināt pienācīgu ietvaru dažādu apdraudējumu novēršanai un krīžu pārvaldībai nosaka arī pašu konstitūciju efektivitāti un ilgtspēju.

Satversmes tekstā pirmšķietami nekas daudz nav teikts par krīžu pārvaldību. Ekstrēmi īsās norādes uz kara laiku un izņēmuma stāvokli pat vedinātu domāt, ka Satversmes autori bijuši pārsteidzīgi optimistiski par nākotnes perspektīvām. Tomēr nedrīkst piemirst, ka Satversmes regulējums jau sākotnēji ir bijis pietiekams, lai pārdzīvotu autoritāro režīmu un divu totalitāru režīmu okupāciju, saglabātu starptautiski atzītu valstiskumu okupācijas laikā, kā arī sekmīgi atjaunotu neatkarību pēc pusgadsimta pārtraukuma.

Konstitucionālo tiesību juristus, izstrādājot konstitūcijas, visbiežāk vada cēli nodomi vairs nepieļaut iepriekšējās kļūdas un novērst jebkādas iespējas vēlreiz atkārtoties sliktajai pagātnes pieredzei. Tādēļ bieži vien top visnotaļ detalizēti regulējumi, kas šķietami novērš pagātnes izgaismotās vājās vietas un paredz risinājumus visiem paredzamajiem riskiem.3 Tajā pašā laikā pagātne teju nekad nemēdz atkārtoties tieši tādā veidā, kādā to varētu gribēt sagaidīt. Ne velti ir teikts, ka armijas štābi un ģenerāļi vienmēr ir sagatavojušies uzvarēt beidzamo zināmo karu, bet ļoti bieži jaunais karš ir pilnīgi atšķirīgs un citādāks nekā iepriekš pieredzētais.4 Detalizēti konstitūciju regulējumi apdraudējumu pārvarēšanai un krīžu pārvaldībai teju vienmēr vienlaikus sarežģī iespējamo rīcību nākotnē, saskaroties ar konstitūcijas autoriem vēl nemaz nezināmiem izaicinājumiem.

Sarežģītais Latvijas valstiskuma pirmais gadsimts veido mūsu konstitucionālo pieredzi, un ar šīm zināšanām mēs saredzam Satversmes arhitektūru daudz dziļāk arī krīžu pārvaldības jautājumos. Satversmē šķietami nav nekas daudz pateikts par to, bet reizē ir pateikts pietiekami, lai varētu rast konstitucionālu risinājumu jebkuram potenciālam apdraudējumam nākotnē. Satversme nav bezspēcīga pret šodien vēl nezināmiem apdraudējumiem, jo tā paredz elastīgu regulējumu, kad Satversmē iekodētais padoms būs vajadzīgs demokrātiskas tiesiskas valsts aizsardzībai. Satversme nepārprotami nosaka konstitucionāli aizsargājamās vērtības, kā arī pamatprincipus, kādā veidā sabiedrībai nodrošināma iekšējā kārtība un ārējā drošība. Savukārt par iekšējo kārtību un ārējo drošību atbildīgajiem valsts varas orgāniem piešķirta plaša novērtējuma un rīcības brīvība, lai efektīvi varētu tikt pārvarēti jebkuri apdraudējumi demokrātiskai tiesiskai valstij.

Satversme paredz noteiktas vērtības, kuras ir aizsargājamas jebkuros apstākļos pret jebkādu apdraudējumu un par kurām nav iespējami kompromisi. Satversme prasa aizsargāt valsts neatkarību, tautas suverenitāti, demokrātiju, personas pamattiesības un brīvības, kā arī tiesību varu.5 Latvijai vienmēr ir jābūt ne vien neatkarīgai, bet arī demokrātiskai tiesiskai valstij. Tas ir sarežģīts izaicinājums nedrošos laikos, kad demokrātiska tiesiska valsts varētu šķist vāja, saskaroties ar apdraudējumiem, savukārt pamattiesības un tiesiskas valsts principi – teju efektīvi hibrīdkara ieroči pretinieku rokās.

Var būt pietiekami vilinājumi cīņā ar apdraudējumiem upurēt daļu demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību, lai iegūtu šķietami plašāku rīcības brīvību un efektīvākus instrumentus krīzes pārvaldībai. Tajā pašā laikā nav iespējams uzvarēt cīņu, kļūstot līdzīgiem saviem pretiniekiem vērtībās un līdzekļos. Pašiem brīvprātīgi atsakoties no vērtībām, kas piešķir jēgu valsts pastāvēšanai, pat uzvarot tomēr savā veidā varam pazaudēt valsti. Cīņai par valsti ir morāla vērtība tikai tad, kad apzināmies, ka ir vērtības, kuras patiešām ir aizsardzības vērtas, un savās vērtībās paliekam neuzvarēti.6

Atbilstoši Satversmei ir jānodrošina ne tikai vienkārši jebkāda valsts pastāvēšana pret iespējamiem apdraudējumiem, bet arī noteikta valsts kvalitāte – demokrātiska tiesiska valsts, kas paredz brīvību un tiesības kā ikvienai personai, tā arī sabiedrībai kopumā. Sabiedrības drošība ir visu kopējo interešu aizsardzība, kas demokrātiskā sabiedrībā prasa aizsargāt arī katra cilvēka cieņu, dzīvību, brīvību un īpašumu.7 Tādēļ nepieciešamība aizsargāt demokrātisku tiesisku valsti nedrīkstētu kļūt par attaisnojumu, lai reizē ar to atteiktos no demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību nodrošināšanas. Demokrātijas aizsardzība prasa tieši aizsargāt to, kas ir tai pats svarīgākais, un tās pavisam noteikti ir vērtības, kas demokrātisku tiesisku valsti padara morāli pārāku par citiem varas režīmiem, kas zināmi pasaules vēsturē. Personas brīvības un pamattiesību mazināšana un tiesību varas vājināšana, atsaucoties uz nepieciešamību aizsargāt valsti, nepadara valsti stiprāku; tieši pretēji – tas demokrātisku tiesisku valsti atbruņo un padara vāju.

Neliberālas demokrātijas, kas beidzamā laikā aizrāvušās ar kaujasspējīgas demokrātijas instrumentu pavēršanu pašām pret sevi, nav efektīvs un ilgtspējīgs risinājums, kas spētu nodrošināt patiesu drošību nedrošajā pasaulē. Tā ir piekāpšanās savās vērtībās un faktiska kapitulācija demokrātiskas tiesiskas valsts aizsardzībā, kas tikai novājina valsti. Demokrātiskas tiesiskas valsts modelis joprojām ir efektīvākais veids, kādā veidā ar valsts starpniecību nodrošināt brīvu katras personas un sabiedrības pastāvēšanu. Tādēļ demokrātiskai tiesiskai valstij arvien ir jāmeklē jauni paņēmieni, kā garantēt sabiedrības drošību un iespējamo apdraudējumu novēršanu, aizsargājot to vērtību kodolu visā tā sarežģītībā, kura dēļ tieši ir vērts aizsargāt demokrātisku tiesisku valsti.

Plurālisms, tolerance un katra cilvēka unikālā vērtība ir tas pamats, kas Rietumu pasaulei piederīgu demokrātisku tiesisku valsti dara par ilgtspējīgu un sekmīgu valsts modeli. Satversme prasa sargāt un attīstīt demokrātisku tiesisku valsti Latvijā, lai ikviens sabiedrībā var baudīt nepieciešamo drošību savai brīvībai. Tas ir sarežģīts uzdevums nedrošos laikos, bet Satversme dod visas iespējas tās ietvaros meklēt arvien jaunus risinājumus, kādā tas paveicams.


RAKSTA ATSAUCES /

1. Kronvalds A. Kopotie raksti. I. Rīga: Valters un Rapa, 1937, 427. lpp.

2. Bšckenfšrde E.W., KŸnkler M., Stein T. Religion, Law, and Democracy. Selected Writtings. Oxford: Oxford University Press, 2020, pp. 211, 320.

3. Saj— A., Uitz R. The Constitution of Freedom. An Introduction to Legal Constitutionalism. Oxford: Oxford University Press, 2017, pp. 29–35, 51–52.

4. Churchill W.S. The Second World War. Volume I. The Gathering Storm. Boston: Houghton Mifflin Company, 1985, pp. 426–427.

5. Satversmes tiesas 2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 17. punkts.

6. Barak A. The Judge in a Democracy. Princeton and Oxford: Princeton University Press, 2006, pp. 287–291.

7. Satversmes tiesas tiesnešu Aivara Endziņa, Jura Jelāgina un Anitas Ušackas 2000. gada 4. septembra atsevišķo domu lietā Nr. 2000-03-01 8. punkts.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Pleps J. Sabiedrības drošība. Jurista Vārds, 15.02.2022., Nr. 7 (1221), 104.-105.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties