Zināšanas un izglītība ir vērtība, ko cilvēkam nevar atņemt neviens, pretēji laicīgai mantai, kas ir pakļauta zaudējuma riskam. Vecāki un skolotāji visos laikos ir mudinājuši jaunāko paaudzi mācīties, intuitīvi un no pieredzes vērojot, ka vairumā gadījumu dzīvē labāk klājas tiem, kam ir gaiša galva un iegūta laba izglītība.

Tieši pateicoties izglītotu un politiski aktīvu cilvēku grupai – jaunlatviešiem, tika sekmēta latviešu nacionālās identitātes veidošanās Rietumeiropas liberālisma un nacionālisma ideju ietekmē 19. gadsimta 50.–60. gados. Jaunlatvieši tiecās pārveidot sabiedrību atbilstoši 19. gadsimta Eiropas idejām, cita starpā aizstāvot iespējas iegūt izglītību un apmierināt garīgās intereses dzimtajā valodā. Jaunlatviešu aktīvistu centri sākotnēji atradās Tērbatā (1856–1859) un Pēterburgā (1860–1866) – universitāšu pilsētās, kurās izglītību ieguva Krišjānis Valdemārs, Andrejs Spāģis, Atis Kronvalds, Frīdrihs Veinbergs, Juris Alunāns, Krišjānis Barons u.c. Tieši pateicoties augstskolās studējušajiem latviešiem, tika likti pamati nacionālajai identitātei, kas jau nākamajā gadsimtā pārauga neatkarīgas Latvijas idejā.

Satversmes 112. pants par cilvēka tiesībām uz izglītību sastāv no trim tiesību normām, kas izkārtotas trijos atsevišķos teikumos un kas, vispārīgi raksturojot tās, nosaka tiesības uz izglītību, tiesības uz bezmaksas izglītību un pamatizglītības obligātumu.¹ Panta pirmajā teikumā ir noteiktas ikviena tiesības uz izglītību šī vārda visplašākajā nozīmē. Tiesības uz visu veidu izglītību nav ierobežotas ne ar vecumu, ne dzimumu, ne mantas stāvokli vai citiem apstākļiem. Tomēr tiesības iegūt izglītību var būt ierobežotas citu iemeslu dēļ, piemēram, ņemot vērā personas intelektuālās spējas, līdzšinējās zināšanas, spējas izturēt iestājeksāmenus augstskolā un sekmīgi nokārtot kārtējos un gala pārbaudījumus mācību procesā. Tādējādi tiesības iegūt izglītību nenozīmē personas absolūtas tiesības garantēti saņemt apliecinājumu par izglītības iegūšanu, bet gan tiesības piedalīties mācību procesā atbilstoši šim procesam noteiktajām prasībām un iegūstamo zināšanu līmenim.

Satversmes 112. panta otrajā un trešajā teikumā noteikts, ka valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību un ka pamatizglītība ir obligāta. Saskaņā ar Izglītības likumu pamatizglītība ir izglītības pakāpe, kurā notiek sagatavošanās izglītībai vidējā pakāpē vai profesionālajai darbībai, sabiedrības un cilvēka individuālajā dzīvē nepieciešamo pamatzināšanu un pamatprasmju apguve, vērtīborientācijas veidošanās un iesaiste sabiedrības dzīvē. Latvijā obligāta ir bērnu sagatavošana pamatizglītības ieguvei no piecu gadu vecuma un pamatizglītības iegūšana vai pamatizglītības iegūšanas turpināšana līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai. Šobrīd Latvijā 14,8 % vīriešu un 10,5 % sieviešu ir ieguvuši tikai šo minimālo izglītības līmeni, bet pārējiem iedzīvotājiem ir augstāka izglītība – vispārējā vidējā (27,5 % vīriešu un 25 % sieviešu), arodizglītība vai profesionālā vidējā izglītība (31,3 % vīriešu un 26,1 % sieviešu) un augstākā izglītība (23,7 % vīriešu un 36,6 % sieviešu).² Izglītība ir viens no Eiropas Savienības stratēģijas "Eiropa 2020" pamatmērķiem. Latvija ir noteikusi mērķi samazināt to jauniešu skaitu, kas pamet mācības pēc pamatizglītības iegūšanas. Šobrīd 10,5 % vīriešu un 6,8 % sieviešu 18–24 gadu vecumā, kuriem bija pamatizglītība vai zemāka izglītība, mācības neturpina.

Sevišķi atzīmējama būtu izglītības nozīme sieviešu emancipācijā. Valstīs, kur sievietēm ir faktiska iespēja iegūt izglītību un strādāt algotu darbu kā vienlīdzīgām sabiedrības loceklēm, viņu ģimenēm klājas labi. Un, ja labi klājas ģimenēm, tad attiecīgi labi klājas arī sabiedrībai.³ Izglītība ir atslēga uz pieeju ne tikai zināšanām, bet arī darba tirgum un ekonomiskiem resursiem. Pasaules vēsturē tikai salīdzinoši nesen un joprojām ne visās valstīs sievietēm ir nodrošinātas ar vīriešiem vienādas iespējas iegūt visu līmeņu izglītību.⁴ Vēl 20. gadsimta sākumā sievietes arī Latvijā nevarēja iegūt augstāko izglītību.⁵ Ja sieviete var iegūt izglītību un brīvi izvēlēties darbu, viņa var faktiski lemt par savu dzīvi un nebūt spiesta dzīvot ģimenē vai attiecībās tikai tāpēc, ka citādi nespētu izdzīvot. Kā norāda UNICEF, meiteņu izglītības uzlabošana maina veselas valstis. Meitenēm, kuras saņem izglītību, ir mazāka iespēja agri apprecēties un lielāka iespēja dzīvot veselīgu un ražīgu dzīvi. Viņas gūst lielākus ienākumus, piedalās lēmumu pieņemšanā un veido labāku nākotni sev un savām ģimenēm. Arī Pasaules Banka atzīmē, ka meiteņu izglītība sniedzas tālāk par meiteņu reģistrēšanu skolā. Runa ir arī par to, lai nodrošinātu, ka meitenes skolā mācās un jūtas droši; lai būtu iespējas pabeigt visu izglītības ciklu, apgūstot zināšanas un prasmes, lai konkurētu darba tirgū; lai iegūtu sociālemocionālās un dzīves prasmes, kas nepieciešamas, lai virzītos un pielāgotos mainīgajai pasaulei; lai pieņemtu lēmumus par savu dzīvi un dotu ieguldījumu to kopienās un pasaulē.⁶

Interesanti, ka vairākās profesijās izglītība no tiesībām ir kļuvusi par pienākumu ar mērķi nodrošināt, ka attiecīgās profesijas pārstāvji turpina būt augsti kvalificēti arī pēc tam, kad ieguvuši atļauju darboties konkrētajā profesijā. Piemēram, sertificētiem mediatoriem ir pienākums reizi piecos gados, veicot kārtējo atestāciju, iesniegt dokumentus, kas apliecina mācību kursu noklausīšanos vismaz 100 akadēmisko stundu apjomā par jautājumiem, kas saistīti ar sertificēta mediatora profesionālo darbību. Savukārt zvērinātiem advokātiem ir pienākums katru gadu kvalifikācijas paaugstināšanai veltīt ne mazāk kā 16 stundas. Tas, ka advokāti turpina tālākizglītību, bija viens no vairākiem argumentiem, kāpēc Satversmes tiesa atstāja negrozītu Civilprocesa likuma 33. panta trešās daļas 1. punktu (lieta Nr. 2013-04-01). Profesija, kura rūpējas par savu biedru kvalifikācijas celšanu un pieprasa iesniegt apliecinājumus par šī disciplinārā pienākuma izpildi, zināmā mērā apsola sabiedrībai, ka tās rindās būs izglītoti lietpratēji, kas iet līdzi laikam, nevis turpina dzīvot ar zināšanām, kas iegūtas laikā, kad profesijas pārstāvis pirmoreiz nokļuva šajā arodā.

Izglītību ir pierasts asociēt ar gaismu un visu labo, tomēr izglītības objektīvam novērtējumam ir svarīgi ņemt vērā tās ēnas puses, riskus un izaicinājumus. Izglītība ir viena no tām jomām, kas salīdzinoši gausi iet līdzi progresam, ņemot vērā izglītības jomas lēno akreditācijas un pārbaužu procesu, un sistēmas iekšējo vēlmi pēc stabilitātes, kas var robežoties ar stagnāciju. Komercdarbība, kas attīstās straujāk par izglītības jomu, met izaicinājumus izglītībai, pieprasot kvalificēt arvien jaunu jomu pārstāvjus. Tehnoloģiskā progresa rezultātā agrāko profesiju – pārdevēju, tulku, kasieru, ceļojumu aģentu u.c. – vietā jau šobrīd strādā roboti un datorsistēmas. Ir parādījušās arī jaunas profesijas, un tajās strādājošie jau šobrīd gūst ievērojamu peļņu, neraugoties uz īpašas izglītības programmas neesamību (influenceri, personas datu brokeri, finanšu labklājības kouči). Tāpat arī tuvējā nākotnē tirgū ienāks agrāk nebijušas profesijas, par kurām varam šobrīd tikai fantazēt, piemēram, ētikas konsultants robotikā, autonomi braucošo mašīnu mehāniķi, teleķirurgi u.c. Tāpēc izglītības iestādēm ir jāspēj veidot mācību programmas, ko būtu iespējams ātri papildināt un mainīt, ņemot vērā pasaules jaunākās tendences un pieprasījumu.

Izglītība un no tās izrietošie sasniegumi ir ar cilvēka paša spēkiem nopelnītie labumi. Ja aristokrātijā tituls, vara un līdzekļi no paaudzes paaudzē tiek nodoti bērniem, tad mūsdienu pasaulē izglītība ir tā, kas šķietami ikvienam dod iespējas iekļūt turīgo un vareno lokā. Tomēr arī uz izglītības un akadēmisko panākumu pasauli ir jāspēj paraudzīties kritiski, atzīstot, ka skrējiens pēc aizvien jauniem sasniegumiem izglītības jomā dažkārt var radīt nevēlamus rezultātus. Kā norāda Jēlas Universitātes profesors Daniels Markovics, tad meritokrātija, lai gan vilina pretim panākumiem un iespējai dzīvot labāk, paaugstina kā studentu, tā pasniedzēju un intelektuālu darbu strādājošo cilvēku saslimšanu ar depresiju, trauksmi, bezmiegu un panikas lēkmēm.⁷ Vecāki, vēloties saviem bērniem nodrošināt labāku dzīvi, no bērna piedzimšanas brīža ir spiesti atvēlēt ievērojamu daudzumu līdzekļu, lai apmaksātu pēc iespējas augstāku reitingu skolas un ārpusskolas izglītību, jo savukārt vislabākajās universitātēs iespējams iestāties tikai ar visaugstākajām sekmēm tiem absolventiem, kas savulaik ir mācījušies izcilās vidusskolās. Savas monogrāfijas noslēgumā D. Markovics samiernieciski pauž sociālisma laikmetam zināmu atziņu, ka visu zemju strādājošajiem ir jāsavienojas un jāmeklē risinājums arī no šādas situācijas.

Lai gan izglītība ir iespēja šķietami ikvienam sasniegt augstākās akadēmiskās virsotnes, tomēr statistika liecina, ka tikai 14,1 % iedzīvotāju, kuru vecākiem ir pamatskolas vai zemāka izglītība, paši iegūst augstāko izglītību, turpretim 62,8 % iedzīvotāju ar augstāko izglītību arī vecākiem ir bijis šāds izglītības līmenis. Tāpat vecāku iegūtais izglītības līmenis ir svarīgs faktors, kas ietekmē viņu bērnu turpmāko sociāli ekonomisko situāciju, ko var skaidrot ar vecāku spēju finansiāli atbalstīt bērnu studijas un arī veidot bērnu izpratni par izglītības nozīmi viņu turpmākajā dzīvē.⁸ Tādējādi, lai stiprinātu faktiskas iespējas iegūt izglītību, būtu vienlaikus stiprināma kā potenciālo studentu izpratne par izglītības nozīmi viņu dzīvē, tā spējas finansiāli atļauties studijas.