Tiesību zinātne citu tiesību avotu vidū

Transformējoties tiesību sistēmai un pilnveidojoties tiesību izpratnei, Latvijā ir attīstījusies arī tiesību avotu struktūras doktrīna. Tiesību avotus iedala:

1) patstāvīgie tiesību avoti:

a) pamata: normatīvie tiesību akti,

b) papildus arī vispārējie tiesību principi, paražu tiesības (pamatā transformētas), Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT), Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) un Satversmes tiesas (turpmāk – ST) judikatūra;

2) palīgavoti: (pārējo tiesu) judikatūra, likumdošanas sagatavošanas materiāli, tiesību doktrīna,¹ tiesnešu atsevišķās domas (kā īpaša doktrīna) u.c.

Vadoties pēc vispārsaistošā spēka kritērija, tiesību avoti tiek iedalīti tikai patstāvīgajos tiesību avotos, t.i., tādos, kam piemīt vispārsaistošs spēks, un palīgavotos, t.i., tiesību avotos, kam nepiemīt vispārsaistošs spēks. Kontinentālās Eiropas tiesību saimei raksturīgi patstāvīgos tiesību avotus dalīt vēl sīkāk: pamata avotos (likumdošanas procesā fiksēti rakstītie tiesību avoti – normatīvie tiesību akti) un papildu avotos (vispārējie tiesību principi, paražu tiesības, ECT, ES un ST judikatūra).

Tiesību zinātnei ir palīgtiesību avota raksturs, tomēr tai ir pieaugoša loma tiesību izpratnes veidošanā, tiesību piemērošanā, tālākveidošanā, jaunradē, nolēmumu izstrādē, juridisko jēdzienu vārdnīcu veidošanā u.c., lai sasniegtu taisnīgumu – patstāvīgu un nemainīgu gribu iedalīt katram viņa tiesības.

Zinātne ir viss, kas apstiprinājies līdz tādai pakāpei, ka nebūtu saprātīgi vismaz pagaidām tam nepiekrist.² Novērotājs pats ar savu vērtību izpratni ietekmē pētnieciskās pieejas procesu un nevar iegūt neatkarīgu realitātes ainu, līdz ar to zinātniskā atziņa nav iespējama objektīva. Vajadzīga vēl arī kritika un polemika, pieejamība un pārbaude laikā. Tad to var uzskatīt par tiesību zinātnes atziņu kā tiesību palīgavotu, kas piešķir tiesībām jēgu.