1964. gadā Padomju Savienībā tiesāja dzejnieku, Nobela prēmija laureātu Josifu Brodski par parazītisku dzīvesveidu un piesprieda piecus gadus piespiedu darbā. Pirms tam viņu pāris reižu ievietoja psihiatriskajā slimnīcā, lai veiktu ekspertīzes. Jau krietni vēlāk kādā intervijā J. Brodskis atklāja, ka "trakomājā" pavadītais laiks bijis visnepatīkamākais posms visā viņa dzīvē. Slimnīcas sanitāriem bijusi metode – ietīt pacientu palagā un iegremdēt vannā. "Tad ņēma ārā, nolika malā, bet no palaga neiztina. Kad palags sāka izžūt, tas griezās miesā. Diezgan riebīga sajūta," atcerējās dzejnieks. Viņš atzina, ka pat cietumā juties ievērojami labāk nekā slimnīcā. "Cietumā tu zini, kas tevi sagaida. Tev ir termiņš – no zvana līdz zvanam. Protams, var piemest klāt vēl kādu termiņu. Var arī nepiemest. Tomēr principā ir skaidrs, ka agri vai vēlu tevi izlaidīs. Bet trakomājā tu pilnībā esi pakļauts ārstu visatļautībai." Padomju psihiatru profesionālo līmeni J. Brodskis vērtēja diezgan skeptiski. "Patiesībā šiem cilvēkiem nebija nekādu priekštatu par procesiem, kas notiek smadzenēs un nervu sistēmā. Piemēram, es zinu, ka lidmašīna lido, bet kādā veidā – to zinu tikai aptuveni. Ar psihiatriem ir līdzīgi. Un viņi pakļauj jūs pilnīgi briesmīgiem eksperimentiem. Tas ir tāpat kā klaunam izjaukt pulksteņa mehānismu. Tas nozīmē, ka jūs var neatgriezeniski sakropļot. Tajā pašā laikā cietums – nu kas tas īsti ir? Telpas trūkums, ko kompensē laika pārpalikums. Tas arī viss."¹

Pārdomas par situāciju

Pēdējā gada laikā man nācies piedalīties divās slēgtās tiesas sēdēs, kurās tiesai bija jāpārskata iepriekš noteiktā piespiedu ambulatorā psihiatriskā ārstēšana (medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis (turpmāk – MRPL), arī saukta par (psihiatrisko) ārstēšanu bez personas piekrišanas).