22. Marts 2022 /NR. 12 (1226)
Skaidrojumi. Viedokļi
Latvijas krimināltiesību aspekti Krievijas agresijas kontekstā
Valentija Liholaja
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore 
Diāna Hamkova
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras docente 
SATURA RĀDĪTĀJS

Saistībā ar Krievijas Federācijas īstenoto militāro agresiju Ukrainā žurnāls "Jurista Vārds" ir apzinājis Latvijas krimināltiesību nozares ekspertu viedokļus par to, kādas iespējas sodīt kara atbalstītājus paver spēkā esošā Krimināllikuma IX nodaļa un tajā ietvertie sastāvi, kādam sastāvam un vai vispār atbilst publiski izteikts atbalsts Krievijas puses veiktajām kara darbībām Ukrainas teritorijā, kā arī kāda veida darbības vai atbalsts kvalificējas atbilstoši Krimināllikuma 74.1 un 77. pantā ietvertajam sastāvam.


Foto: Boriss Koļesņikovs

Dr. iur. VALENTIJA LIHOLAJA

Krimināllikuma sevišķās daļas IX nodaļā "Noziegumi pret cilvēci, mieru, kara noziegumi, genocīds" ietvertas krimināltiesību normas, kurās paredzēta atbildība par noziegumiem, kas pārkāpj starptautiskās tiesības, apdraud tiesības uz mieru, kara likumos un paražās reglamentēto noteikumu ievērošanu, humanitāro tiesību aizsargāto personu intereses, kas nostiprinātas Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) statūtos, ANO konvencijās, deklarācijās un citos starptautiskajos tiesību aktos. Minēšu dažus no šiem sevišķi smagiem noziegumiem.

Krimināllikuma 72. pantā ietvertais noziegums apdraud valsts, sabiedrības un atsevišķu personu tiesības uz mieru, kas svinīgi pasludinātas ar ANO 1984. gada 12. novembra Deklarāciju par tautu tiesībām uz mieru un izpaužas kā agresijas plānošana, gatavošana, tās izraisīšana un piedalīšanās tajā, kā arī kā agresīva kara vešana, ko veic persona, kuras stāvoklis tai rada iespēju efektīvi kontrolēt vai vadīt valsts politisko vai militāro darbību.

Krimināllikuma 71.2 pantā paredzēta atbildība par noziegumiem pret cilvēci, tas ir, par darbību, kas veikta kā daļa no plaša vai sistemātiska uzbrukuma civiliedzīvotājiem un izpaudusies kā slepkavība, iznīcināšana, ar ko saprot apzinātu tādu dzīves apstākļu radīšanu, inter alia, liedzot pieeju pārtikai un medikamentiem, nolūkā iznīcināt daļu iedzīvotāju, spīdzināšana, seksuālā vardarbība un citas panta dispozīcijā norādītās darbības.

Ja, nogalinot, piemēram, nacionālas vai etniskas grupas locekļus, nodarot viņiem dzīvībai vai veselībai bīstamus miesas bojājumus vai novedot viņus līdz psihiskai saslimšanai, tīši radot viņiem tādus dzīves apstākļus, kas pilnīgi vai daļēji šos cilvēkus fiziski iznīcina, šo tīšo darbību nolūks ir pilnīgi vai daļēji iznīcināt šo cilvēku grupu kā tādu, noziegumā iespējams konstatēt Krimināllikuma 71. pantā paredzētā genocīda pazīmes.

Noteikti minams Krimināllikuma 74. pants, kurā noteikta atbildība par kara noziegumiem, kuru jēdziens konkretizēts Ženēvas 1949. gada 12. augusta konvencijās "Par jūras bruņoto spēku ievainoto, slimo un kuģu avārijās cietušo stāvokļa uzlabošanu", "Par attieksmi pret karagūstekņiem", "Par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu", "Par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā" un Starptautiskās krimināltiesas statūtu 8. pantā. Par noziedzīgām atzīto darbību uzskaitījums ir ļoti plašs, piemēram, apzināti vērsti uzbrukumi pret civiliedzīvotājiem kā tādiem vai atsevišķām personām, kas tieši nepiedalās karadarbībā; apzināti uzbrukumi pret civiliem objektiem, kas nav militāri mērķi; uzbrukums pilsētām, ciematiem, patvērumiem vai ēkām, kuras nav aizsargātas un nav militāri mērķi, vai to bombardēšana ar jebkādiem līdzekļiem; indes vai saindētu ieroču izmantošana; smacējošu, indīgu vai citu gāzu un visu līdzīgu šķidrumu, materiālu un ierīču izmantošana; apzināta, pielietojot badu pret civiliedzīvotājiem kā karadarbības metodi, tādu lietu atņemšana, kas ir nepieciešamas viņu izdzīvošanai, ieskaitot tīšu plānotās palīdzības piegādes kavēšanu, utt.

Šajā Krimināllikuma Sevišķās daļas IX nodaļā ietverti arī vairāki panti, kuros paredzēta atbildība par iepriekš minēto noziegumu attaisnošanu un bruņota konflikta atbalstīšanu.

Paredzot atbildību par darbībām, kas aizliegtas ar Eiropas Savienības Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm, Krimināllikums papildināts ar 74.1 pantu, par smagu noziegumu atzīstot genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma, tai skaitā PSRS un nacistiskās Vācijas izdarīto šo noziegumu pret Latvijas Republiku vai tās iedzīvotājiem publisku slavināšanu, noliegšanu, attaisnošanu un rupju noniecināšanu.

Kā skaidrots juridiskajā literatūrā, ar genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma slavināšanu saprotama tādas informācijas izplatīšana, kas satur norādīto noziegumu cildināšanu, atzinīgu novērtēšanu, pauž personas pozitīvo attieksmi kā attiecībā uz jau īstenotiem noziegumiem, kuru izdarīšanas fakts jau ir konstatēts, tā arī uz darbībām, metodēm un paņēmieniem, kas objektīvi atbilst kādam no panta dispozīcijā minētajiem starptautiskajiem noziegumiem kā tādiem. Šo noziegumu noliegšana nozīmē, ka persona kategoriski tos neatzīst, apgalvojot, vai nu ka tādi noziegumi vispār nav notikuši, vai ka notikušais nav atzīstams par starptautisku noziegumu, vai arī ka notikušais nav noziedzīga un sodāma rīcība. Norādīto starptautisko noziegumu attaisnošana izpaužas kā to atzīšana par pareizu, nepieciešamu, apstākļu diktētu vai vismaz pieļaujamu rīcību, atsaucoties uz informāciju, kas neatbilst patiesībai, manipulējot ar faktiem utt., savukārt ar rupju noniecināšanu saprot rīcību, kas formāli nenoliedz starptautiska nozieguma izdarīšanu, taču nenoliedzami ciniski, ņirgājoties, ironizējot u.tml. pauž necieņu pret notikušo un neatzīst izdarītā kaitīgumu.

Domājams, ka publiski izteikts atbalsts Krievijas puses veiktajām karadarbībām Ukrainas teritorijā varētu atbilst KL 74.1 pantā norādītajām darbībām, it īpaši starptautisku noziegumu slavināšana.

Atbildība par bruņota konflikta reālu atbalstīšanu noteikta Krimināllikuma 77.1 pantā "Prettiesiska piedalīšanās bruņotā konfliktā", 77.2 pantā "Bruņota konflikta finansēšana" un 71.3 pantā "Vervēšana, apmācīšana un nosūtīšana bruņotam konfliktam".

Krimināllikuma 77. pantā paredzēta atbildība par aicinājumu uz agresīvu karu vai militāra konflikta izraisīšanu, kas inkriminējams situācijā, kad vainīgā mērķis ir, iedarbojoties uz cilvēka apziņu, gribu, uzvedību, radīt vēlmi izraisīt agresīvu karu vai militāru konfliktu, panākt agresīva kara vai militāra konflikta izraisīšanos.

 


Foto no personīgā arhīva

Dr. iur. DIĀNA HAMKOVA

Krimināllikuma IX nodaļā paredzētie nodarījumi ir starptautiski noziegumi, kas raksturojas ar starptautisko krimināltiesību normu pārkāpšanu. No Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtiem izriet, ka katras valsts pienākums ir piemērot savas valsts kriminālo jurisdikciju attiecībā uz tiem, kas ir atbildīgi par starptautiskiem noziegumiem. Krievijas militārā agresija Ukrainā atbilst vairākiem Krimināllikuma IX nodaļā paredzētiem noziegumiem.

Pirmkārt, šāda vainīgo personu rīcība ir vērtējama kā noziegumi pret mieru, kas Krimināllikuma 72. pantā definēti kā bruņotas agresijas plānošana, gatavošana, tās izraisīšana, piedalīšanās tajā, agresīva kara vešana, pārkāpjot Latvijas Republikai saistošus starptautiskos līgumus, kā arī piedalīšanās sazvērestībā ar nolūku izdarīt minētos noziegumus. ANO statūtu 1. pantā teikts, ka ANO mērķis ir uzturēt starptautisko mieru un drošību, kā arī attīstīt draudzīgas attiecības starp nācijām, pamatojoties uz nāciju līdztiesības un pašnoteikšanās principa respektēšanu, savukārt 2. panta 4. punktā teikts, ka visas dalībvalstis savās starptautiskajās attiecībās atturas no spēka draudiem vai tā lietošanas kā pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, tā arī jebkurā citā veidā, kas nav savienojams ar Apvienoto Nāciju mērķiem.

Otrkārt, vainīgo personu rīcībā ir saskatāmas Krimināllikuma 74. pantā ietverto kara noziegumu pazīmes. Kara noziegumi ir definēti Starptautiskās krimināl­tiesas Romas statūtu 8. pantā: pirmkārt, kara noziegumi ir nopietni 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju pārkāpumi, proti, jebkuras tālāk nosauktās darbības pret personām vai īpašumu, ko aizsargā attiecīgās Ženēvas konvencijas noteikumi: tīša slepkavība, spīdzināšana vai necilvēcīga izturēšanās, ieskaitot bioloģiskos eksperimentus, tīši radītas lielas ciešanas, nopietnas fiziskas traumas vai traumas veselībai, plaša mēroga īpašuma postīšana un piesavināšanās, kuru neattaisno militāra nepieciešamība un kura tiek veikta nelikumīgi un nepamatoti, u.c. uzskaitītie pārkāpumi; otrkārt, kara noziegumi ir citi nopietni tiesību normu un paražu pārkāpumi, ko pielieto starptautisku bruņotu konfliktu gadījumos starptautisko tiesību noteiktajos ietvaros, piemēram, apzināti vērsti uzbrukumi pret civiliedzīvotājiem kā tādiem vai atsevišķām personām, kas tieši nepiedalās karadarbībā, apzināti uzbrukumi pret civiliem objektiem, tas ir, pret objektiem, kas nav militāri mērķi, apzināti uzsākti uzbrukumi, zinot, ka šādi uzbrukumi izraisīs nejaušus dzīvības zaudējumus vai ievainojumus civiliedzīvotājiem vai civilo objektu bojājumus, uzbrukums pilsētām, ciematiem, patvērumiem vai ēkām, kuras nav aizsargātas un kuras nav militāri mērķi, vai to bombardēšana ar jebkādiem līdzekļiem (kara noziegumu izsmeļošāku definējumu skat. 8. pantā).

Krimināllikuma IX nodaļa paver plašas iespējas sodīt arī tās personas, kuras dažādos veidos atbalsta Krievijas īstenoto militāro agresiju.

Krimināllikuma 74.1 pantā paredzēta atbildība par genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma publisku slavināšanu vai īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma, tai skaitā PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma pret Latvijas Republiku un tās iedzīvotājiem, publisku slavināšanu, noliegšanu, attaisnošanu vai rupju noniecināšanu.

Ar genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma slavināšanu saprot tādas informācijas izplatīšanu, kas satur uzskaitīto noziegumu atzinīgu novērtēšanu, cildināšanu, paužot personas pozitīvu attieksmi gan attiecībā uz jau īstenotiem noziegumiem, kuru izdarīšanas fakts ir konstatēts, gan uz darbībām, paņēmieniem un metodēm, kas objektīvi atbilst kādam no pantā norādītajiem starptautiskajiem noziegumiem kā tādiem.1

Saskaņā ar Krimināllikuma 74.1 pantu sodāma ir arī minēto noziegumu noliegšana, ar ko jāsaprot kategoriski apgalvojumi, ka tādi noziegumi nav notikuši vispār vai arī notikušais nav vērtējams kā attiecīgs starptautisks noziegums.

Sodāma ir arī minēto noziegumu attaisnošana, kas nozīmē šo noziegumu atzīšanu par pareizu, nepieciešamu, pieļaujamu vai apstākļu diktētu rīcību, atsaucoties uz patiesībai neatbilstošiem faktiem, viltus ziņām u.tml. Atbildība noteikta arī par šo noziegumu noniecināšanu, kas raksturojas ar necieņas paušanu pret notikušo, neatzīstot nozieguma kaitīgumu; noniecināšanai jābūt rupjai, proti, tai ir jāsatur izsmiešana, ņirgāšanās par notikušo.2

Obligāta prasība ir minēto darbību publiskums, respektīvi, šo noziegumu slavināšanai, noliegšanai, attaisnošanai vai rupjai noniecināšanai jānotiek, klātesot citām personām, vai arī šādam novērtējumam jābūt paustam tādā veidā, ka arī klātneesošas personas var ar to iepazīties, piemēram, izmantojot sociālos tīklus, masveidā izsūtot elektroniskās vēstules, uzrunājot cilvēkus sapulcēs, lekcijās, konferencēs u.tml. Krievijas militārās agresijas cildināšana ģimenes lokā, domājams, nebūtu uzskatāma par pietiekamu publiskuma pakāpi, lai personu sauktu pie kriminālatbildības saskaņā ar Krimināllikuma 74.1 pantu.

Krimināllikuma 77. pantā paredzēta atbildība par publisku aicinājumu uz agresīvu karu vai militāra konflikta izraisīšanu. Aicinājums ir vērsts uz cilvēka apziņas, rīcības, gribas ietekmēšanu, ar vēlmi izraisīt agresīvu karu vai militāru konfliktu. Tā kā Krievijas militārā agresija jau tiek īstenota, to inicēt vairs nav iespējams, savukārt publiski aicinājumi pievienoties jau uzsāktajai militārai agresijai neietilpst šā nozieguma objektīvās puses tvērumā.

Tādējādi par publiski paustu verbālu atbalstu Krievijas militārajai agresijai Ukrainā atbildība var iestāties saskaņā ar Krimināllikuma 74.1 pantu, kurā likumdevējs paredz aizliegumu paust savus uzskatus noteiktā veidā un par konkrētu jautājumu. Savukārt kriminālatbildība par personas sniegtu fizisku atbalstu Krievijas militārās agresijas īstenošanai Ukrainā ir paredzēta KL 77.1 pantā (Prettiesiska piedalīšanās bruņotā konfliktā), 77.2 pantā (Bruņota konflikta finansēšana), 77.3 pantā (Vervēšana, apmācīšana un nosūtīšana bruņotam konfliktam).

RAKSTA ATSAUCES /

1. Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Otrā daļa (IX–XVII nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 34. lpp.

2. Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Otrā daļa (IX–XVII nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 34. lpp.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Liholaja V., Hamkova D. Latvijas krimināltiesību aspekti Krievijas agresijas kontekstā. Jurista Vārds, 22.03.2022., Nr. 12 (1226), 10.-12.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 22. Marts 2022 /NR. 12 (1226)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties