Pieminekļi nemēdz būt ideoloģiski neitrāli, jo tāda ir to būtība – apliecināt konkrētā laikmeta vērtības. Tā padomju okupācijas laikā tika masveidā postītas visas liecības par Latvijas Neatkarības karu un viss, kas iemiesoja atmiņas par Latvijas brīvību. Jo tas varēja latviešiem atgādināt par spēju bruņoti cīnīties par savu valsti. Pirmsokupācijas pieminekļi tika sasisti, aprakti, slīcināti un pārkausēti, bet to vietā nāca nebeidzamas rindas "ļeņinekļu" un cita veida padomju ideoloģisko objektu. Savukārt Atmodas laikā tieši padomju varas uzstādīto pieminekļu nojaukšana kļuva par simbolu spējai sacelties pret okupācijas režīmu: stihiski pašorganizējoties, cilvēki gāza no postamentiem līdz tam tikai klusībā apsmietos ļeņinus, marksus, dzeržinskus, stučkas utt.

Bijis izmērā mazāks, iespējams, uz šī viļņa prom būtu aizrauts arī "Uzvaras piemineklis" Pārdaugavā. Diemžēl tā nenotika, un šis objekts, kas, bez šaubām, simbolizē Latvijas okupāciju, turpina atrasties pašā Rīgas centrā. Krievijas Federācijas agresīvais karš pret Ukrainas valsti likumsakarīgi atkal saasinājis sabiedrības neapmierinātību ar šo faktu. Turklāt nav īsti skaidrs, kā lai novērš Krievijas politikas atbalstītāju pulcēšanos pie šī objekta: pašreizējā Krievijas un Ukrainas kara kontekstā tas aktīvi simbolizē ne tikai Latvijas pārciesto padomju okupāciju, bet arī aktuālo Krievijas impērisko ārpolitiku un krievu fašismu. Līdz ar to pieminekļa eksistence ne vien traucē pārvarēt pagātnes traumas, bet arī turpina graut mūsdienu Latvijas sabiedrību.

Saeimas Ārlietu komisijas 30. marta sēdē tika izskatīta kārtējā iniciatīva – vairāk nekā 10 tūkstošu pilsoņu parakstīts aicinājums nojaukt "Uzvaras pieminekli". Atbalstu šī objekta aizvākšanai aktīvi pauduši arī vairāki politiskie spēki.

Diemžēl situācija nav viegli risināma. Komisijas sēdē Ārlietu ministrijas un Saeimas Juridiskā dienesta darbinieki politiķiem atgādināja par 1994. gada 30. aprīlī parakstīto Latvijas un Krievijas vienošanos,¹ kas citstarp paredz "memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu" gan Latvijas, gan Krievijas teritorijās.

Kaut gan šis konkrētais piemineklis līgumā vārdiski nav minēts, tomēr Ārlietu ministrija norāda, ka diplomātiskās saziņas ceļā šī līguma norma ir konkretizēta, tai skaitā iekļaujot arī "Uzvaras pieminekli". Vienpusēja atkāpšanās no šī līguma nav iespējama. Turklāt pastāv bažas, ka šāds solis varētu raisīt "spoguļa" reakciju Krievijā, kas nozīmētu, ka varētu tikt nopostīti, piemēram, pieminekļi Latvijas cilvēkiem, kas gājuši bojā padomju represijās Krievijas teritorijā. Vēl dramatiskāks scenārijs – ja Krievijas puse to uzskatītu par iespēju atkāpties no visiem 1994. gadā slēgtajiem līgumiem, kas tolaik bijuši vienota pakete, tai skaitā no līguma par armijas izvešanu no Latvijas.

Tātad, lai cik nepatīkami tas arī būtu, tiesiskā veidā padomju varas un pašreizējā Krievijas imperiālisma vizuālais iemiesojums Rīgas centrā nav likvidējams, ja vien par to nevienojas Latvija un Krievija. Acīmredzot jāmeklē citi ceļi problēmas risinājumam – aizliedzot pulcēties pie tā, kā arī uzstādot attiecīgus informatīvus materiālus, kas izskaidro padomju okupācijas faktu un tā sekas Latvijas tautai. Ilgtermiņā noteikti nepieciešami vēl efektīvāki risinājumi, kas mazinātu šī objekta nepieņemamo dominanci Rīgas ainavā. Ja Čakstes kapa piemineklim padomju vara sastādīja priekšā biezus krūmus, kāpēc šeit neuzcelt, piemēram, milzīgu panorāmas ratu vai daudzstāvu namus?