12. Aprīlis 2022 /NR. 15 (1229)
Skaidrojumi. Viedokļi
Vārda brīvība un demonstrācijas kara ēnā
2
Inese Greķe
SIA "ZAB Cobalt" zvērināta advokāte 
SATURA RĀDĪTĀJS

Šī raksta mērķis ir paskaidrot, kādos gadījumos protesta akcijas ir nepieciešams saskaņot, bet kādos gadījumos tās var notikt arī bez paziņošanas, kā arī aplūkot Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi par to, kā būtu nošķiramas sodāmas darbības no vārda brīvības un politisko uzskatu paušanas.

 

Quo vadis?

Saistībā ar Krievijas militāro agresiju un iebrukumu Ukrainā visa Rietumu demokrātisko valstu sabiedrība ir solidarizējusies vienotā, kara un tā izraisītāja Vladimira Putina nosodīšanas kustībā, liekot miljoniem cilvēku paust savus uzskatus un morāli politisko nostāju. Šo notikumu ēnā visā pasaulē notiek pamanāmas protestu akcijas. Krievijas vēstniecību ieejas daudzviet tiek aplietas ar sarkanu krāsu, simbolizējot Ukraiņu tautas izlietās asinis. Kāds katoļu mācītājs Īrijā izlējis sarkanu krāsu uz Krievijas vēstniecības žoga Dublinā, to skaidrojot ar nespēju palikt vienaldzīgam pēc dzemdību nama bombardēšanas Mariupolē.1 Pie Krievijas vēstniecības Vašingtonā uzzīmēts liels sarkans uzraksts "slepkava".2 Demonstrācijās lelle, kas atveido V. Putinu, tiek sēdināta būrī, pakārta, apsmieta, sūtīta uz psihiatrisko slimnīcu. Londonā simtiem sapulcējušos protestētāju, turpinot britu ēdienu protesta tradīcijas, apmētāja ar olām Krievijas vēstniecību, tādā veidā nosodot uzbrukumu Ukrainai.3 Protestētāji plakātos, cilvēki pārdomās sociālajos tīklos, pat televīzijas žurnālisti4 izmanto Čūsku salas robežsarga izteikto frāzi par Krievijas kara kuģa sūtīšanu noteiktā virzienā, kas iepriekš būtu uzskatāma par necenzētas leksikas lietošanu vai pat sīko huligānismu, bet šodien ir kļuvusi par Ukrainas nacionālās pretošanās simbolu.

Arī Latvijas sabiedrībā aktivizējās demokrātiski pilsoniskās līdzdalības pasākumi. Piemēram, 2022. gada 5. martā notika gājiens "Kopā ar Ukrainu! Kopā pret Putinu!".5 Pie Krievijas vēstniecības notikušas vairākas protesta akcijas pret iebrukumu Ukrainā, Latvijas mūziķu koncerts, pretkara plakātu, dažādu priekšmetu, tostarp klavieru,6 uzstādīšana.

Svecīšu nolikšana un vienošanās kopīgā dziesmā ir miermīlīga protesta forma, par kuras atbilstību un pieļaujamību šaubas nerodas. Diskusijas rodas par to, kā nošķirt huligānismu un svešas mantas bojāšanu no protesta sabiedriski nozīmīgos jautājumos, kad visiem zināmais notikums ir tiktāl nepieņemams, starptautisko tiesību un morāles normas pārkāpjošs, ka sabiedrības noskaņojums ir nokaitēts un cilvēki vēlas paust savu viedokli arvien skaļāk un provokatīvāk.

Šī raksta mērķis ir paskaidrot, kādos gadījumos protesta akcijas ir nepieciešams saskaņot, bet kādos gadījumos tās var notikt arī bez paziņošanas, kā arī aplūkot Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) praksi par to, kā būtu nošķiramas sodāmas darbības no vārda brīvības un politisko uzskatu paušanas.

 

Notikumi Uzvaras parkā un pie Krievijas vēstniecības

Valsts policija nākusi klajā ar paziņojumu, ka tā izprot iedzīvotāju emocijas par karu Ukrainā, bet aicina neizvērst huligāniskas darbības, nebojāt pieminekļus, pie Ukrainas un Krievijas vēstniecībām nenovietot dažādus priekšmetus neatkarīgi no tā, vai tie ir atbalstu izsakoši vai nosodoši.7 Tāpat ir izskanējusi informācija, ka Valsts policija mēģināja aizvākt režisora J. Pakalniņa pretkara plakātu pie Krievijas vēstniecības, uzskatot, ka tas ir pārāk provokatīvs un veicina sabiedriskās drošības riskus, kā arī pieprasīja būves saskaņojumu Rīgas domē, jo mākslas objektam bija koka kājas.8

Pēc Valsts policijas publiski sniegtās informācijas laika posmā no 24. februāra līdz 24. martam tā uzsākusi 34 administratīvā pārkāpuma procesus, kas lielākoties ir par sīko huligānismu, tostarp 14 gadījumos par paustu nopēlumu Ukrainas atbalstam, kas norisinājās pie Daugavpils mūzikas skolas. Tāpat administratīvo pārkāpumu procesi sākti par sapulču, piketu un sanāksmju noteikumu pārkāpumiem. Ir uzsākti arī desmit kriminālprocesi, no kuriem lielākā daļa ir par nodarījumiem, kas vērsti pret Ukrainas karogiem – pieci no tiem ierosināti par Ukrainas karoga nozagšanu un/vai dedzināšanu. Divi šādi gadījumi fiksēti Rīgā, pa vienam gadījumam Jūrmalā, Liepājā un Rēzeknē.

Uzreiz pēc Krievijas negaidītā iebrukuma Ukrainā 25. februārī Rīgā "Piemineklis Padomju karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem" jeb tā sauktais Uzvaras piemineklis tika apliets ar dzeltenu un zilu krāsu, uzrakstot uz tā: "Slava Ukrainai!"9 Nākamās dienas pēcpusdienā krāsa tika notīrīta. Tajā pašā dienā kāds cits vīrietis sācis Uzvaras pieminekļa simbolisku demontāžu, faktiski to bojājot ar āmuru un savu darbību filmējot. Minēto savā tviterkontā arī pārpublicējis ziņu portāls Delfi kopā ar vīrieša komentāru: "Arī krieviski runājošajā pasaulē nāk atmoda, pauž cerību vīrietis, kurš ar āmuru uzsācis simbolisku Uzvaras pieminekļa demontāžu. Viņš norādīja uz piemēriem savu tuvinieku lokā, kad ļaudis ir spējuši caursist dezinformācijas slāni."10

Krāsa tika notīrīta, toties robs piemineklī, visticamāk, palika. Persona, kas veica šīs neviennozīmīgi vērtējamās darbības, neslēpās, bet – gluži pretēji – publicēja videoierakstu ar simbolisku jēgu, tādā veidā paužot savu pilsonisko stāju, atbalstu Ukrainai un nosodījumu Padomju Krievijas pēctecībai mūsdienu Krievijas agresijā un Krievijas propagandas televīzijas aizmiglotajos prātos.

Pēc Valsts policijas publiski sniegtās informācijas par šiem notikumiem tika uzsākts kriminālprocess par huligānismu.

 

Vārda brīvības garantijas

Cilvēku izpausmes brīvību un pilsoniskās nostājas paušanu aizsargā divas pamattiesības – pulcēšanās brīvība un vārda brīvība. Attiecībā uz vārda brīvību Latvijas Republikas Satversmes 100. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta." Savukārt attiecībā uz pulcēšanās brīvību Satversmes 103. pants paredz: "Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību." Līdzīgas pamattiesības noteiktas arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 10. un 11. pantā.

Tiesības uz miermīlīgas pulcēšanās brīvību ir pamattiesības demokrātiskā sabiedrībā un līdzīgi kā tiesības uz vārda brīvību ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem. Tātad šīs tiesības nevajadzētu interpretēt ierobežoti.11 Viedokļu aizsardzība un brīvība tos paust ir viens no pulcēšanās brīvības, kas paredzēta Konvencijas 11. pantā, mērķiem. Tādēļ 10. pantā paredzētās tiesības skatāmas kā lex generalis attiecībā uz 11. pantā paredzētajām, kas ir lex specialis, kā priekšrocība pulcēties ar citiem cilvēkiem.12 ECT ir piešķīrusi lielu nozīmi faktam, ka tie, kas piedalās sapulcēs, ne vien cenšas paust savu viedokli, bet arī dara to kopā ar citiem cilvēkiem.13 Tādējādi vienpersoniski rīkotās demonstrācijas tiek skatītas saskaņā ar Konvencijas 10. pantu, vajadzības gadījumā ņemot vērā vispārējos principus, kas noteikti 11. pantā.14

Tomēr ECT praksē ir lietas, kur arī 25 cilvēku grupas publiskas aktivitātes tiek skatītas Konvencijas 10. panta kontekstā. Tiesa vairākās lietās atzina, ka protesti var būt viedokļa paušana 10. panta izpratnē. Protesti pret medībām, kas ietver fizisku medību pārtraukšanu, vai protests pret automaģistrāles paplašināšanu, protests pret koku izciršanu, kāpjot kokos, ko paredzēts cirst, un uz mašīnām, lai kavētu būvdarbus, tika atzīts par viedokļa paušanu, ko aizsargā Konvencijas 10. pants. Tāpēc protestētāju arests un aizturēšana bija iejaukšanās tiesībās uz vārda brīvību. Studentu arests, kuri universitātes svinīgās ceremonijas laikā izkliedza saukļus un demonstrēja plakātus, protestējot pret universitātes rīcību, kuru uzskatīja par antidemokrātisku, arī bija iejaukšanās tiesībās uz vārda brīvību.15

Tomēr, raugoties no ECT prakses skatpunkta, ir viennozīmīgi, ka Konvencijas 10. pants ietver mākslinieciskās izteiksmes brīvību, jo īpaši saistībā ar brīvību saņemt un izplatīt informāciju un idejas, kas sniedz iespēju piedalīties publiskajā kultūras, politiskās un sociālās informācijas un visu veidu ideju apmaiņā. Tie, kas rada, izpilda, izplata vai izstāda mākslas darbus, veicina ideju un viedokļu apmaiņu, kas ir būtiska demokrātiskai sabiedrībai. Tādējādi valstij ir pienākums nepamatoti neiejaukties autoru darbībā.16 Tiesa arī ir atzinusi, ka viedokļi var tikt izteikti ne tikai ar mākslas darba mediju starpniecību, bet arī ar pašu autoru uzvedību.

Piemēram, lietā "Maria Alekhina un citi pret Krieviju"17 ECT izskatīja pankgrupas "Pussy Riot", kas mēģināja izpildīt dievnamā dziesmu ar "skaidri un stingri formulētiem politiskiem vēstījumiem, kas kritizē valdību un pauž atbalstu feminismam, minoritāšu tiesībām un notiekošajiem politiskajiem protestiem", "Punk Prayer – Virgin Mary, Drive Putin Away", kuras dažas rindas varētu atdzejot šādi:

"Jaunava Marija, Dieva Māte, padzen Putinu,
Dzeniet Putinu, dzeniet Putinu!
Melns halāts, zelta epoletes,
Draudzes locekļi rāpo, lai klanītos.
Brīvības rēgs ir debesīs. [..]"

ECT atzina, ka Konvencijas 10. pants aizsargā ne tikai izteikto ideju un informācijas būtību, bet arī formu, kādā tās tiek izplatītas. Pieteikuma iesniedzēja darbība tika vērtēta kā uzvedības un verbālās izpausmes sajaukums, kas ir mākslinieciskās un politiskās izpausmes veids un ko aizsargā Konvencijas 10. pants.

 

Vārda brīvības ierobežojumi kara atbalstīšanas ierobežošanai

Vārda brīvību un arī citas Satversmē nostiprinātās cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmes 116. pantu var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Satversmes tiesa atzinusi, ka valsts var noteikt vārda brīvības ierobežojumus gadījumos, kad personas tiesības uz vārda brīvību tieši ietekmē citu personu tiesības, kā arī gadījumos, kad vārda brīvība rada nepārprotamus un tiešus draudus sabiedrībai.18

Kā leģitīms mērķis vārda brīvības leģitīmai ierobežošanai visbiežāk kalpo sabiedrības drošība un citu cilvēku tiesību aizsardzība. Pirmkārt, vārda brīvības ierobežojumam jābūt konkrēti formulētam. Otrkārt, izteikuma, kas robežojas ar naida un diskriminācijas kurināšanu, ierobežošanai būtiska nozīme ir atbilstošā jautājuma sabiedriskai nozīmībai un izteikumu mērķim (piemēram, rosināt diskusiju par aktuālu jautājumu vai izraisīt naidu). Treškārt, jānošķir izteikumu autoru un izplatītāju atbildība (piemēram, izteikumu autora atbildība un intervijas izplatītāja – žurnālista – atbildība). Ceturtkārt, apstrīdēto izteikumu radītā aizskāruma pakāpe. Piektkārt, svarīgs ir atbildības veids un sankcijas bargums.19

Lai arī Krievija pašreizējos notikumus Ukrainā dēvē par "speciālo militāro operāciju", aizliedzot lietot vārdu "karš", un rada savu ačgārno izpratni par notiekošo, tas nemaina faktu, ka Krievijas bruņotie spēki ir iebrukuši suverēnas valsts teritorijā un veic agresijas aktus pret tās neatkarību, teritoriālo vienotību un pastrādā kara noziegumus pret civiliedzīvotājiem. Par Krievijas īstenoto starptautisko noziegumu pret Ukrainu un tās iedzīvotājiem atbalstīšanu Latvijā Krimināllikumā ir noteikta kriminālatbildība.20

No ECT prakses izriet secinājums, ka vispārpieņemtais iecietības standarts neliedz demokrātiskai sabiedrībai veikt pasākumus, lai aizsargātu sevi pret darbībām, kuru mērķis ir iznīcināt Konvencijā noteiktās tiesības vai brīvības. Tāpēc var būt leģitīms pamats piemērot ierobežojumus indivīdam, kurš ļaunprātīgi ir izmantojis sabiedrisko stāvokli vai kura uzvedība ir draudējusi iedragāt likuma varu vai demokrātijas pamatus.21

Vārda brīvību ierobežo arī karu slavinošās atribūtikas lietošanas aizliegums. Par aizliegtu simbolu lietošanu Latvijā publisko pasākumu norises laikā, sapulcēs, gājienos un piketos ir paredzēta administratīvā atbildība. Ir aizliegts izmantot bijušās PSRS, bijušo PSRS republiku un nacistiskās Vācijas bruņoto spēku un represīvo iestāžu formas tērpus, himnas, ģerboņus, nacistisko svastiku, SS zīmes, Georga lentes un padomju simbolus – sirpi un āmuru līdz ar piecstaru zvaigzni – izņemot gadījumus, kad to izmantošanas mērķis nav saistīts ar totalitāro režīmu slavināšanu vai izdarīto noziedzīgo nodarījumu attaisnošanu vai tos izmanto izglītojošiem, zinātniskiem vai mākslinieciskiem mērķiem.22 Jāpiebilst, ka Saeima 31. martā otrajā – galīgajā – lasījumā atbalstīja par steidzamiem atzītos grozījumus Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā, un līdztekus jau minētajam tie arī aizliedz publiskos pasākumos izmantot militāru agresiju un kara noziegumus identificējošā stilistikā izmantotus simbolus, izņemot gadījumus, kad nav mērķa šos noziegumus attaisnot vai slavināt.23

Arī likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 10. panta otrā daļa nepārprotami nosaka, kādi izteikumi ir aizliegti – pasākumu laikā ir aizliegts vērsties pret Latvijas Republikas neatkarību, izteikt priekšlikumus par Latvijas valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu, aicināt nepildīt likumus, sludināt vardarbību, nacionālo un rasu naidu, klaju nacisma, fašisma vai komunisma ideoloģiju, veikt kara propagandu, kā arī slavēt vai aicināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus.

Latvijas tiesu praksē ir pareizi atzīts, kādi ir tā sauktie "aizliegtie viedokļi"– tie, kas vērsti pret Latvijas Republikas neatkarību, priekšlikumi par Latvijas valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu, aicinājumi nepildīt likumus, vardarbību, nacionālo un rasu naidu, klaju nacisma, fašisma vai komunisma ideoloģiju sludināšana, kara propagandu veikšana, kā arī noziedzīgu nodarījumu un citu likumpārkāpumu slavēšana vai aicināšana tos izdarīt, un šīs normas paplašinātai interpretācijai nav pamata.24

Šeit jāatgādina, ka valstij jābūt gatavai pamatot, kāpēc tiek aizliegta konkrēta simbola lietošana attiecīgajā sabiedrībā, ņemot vērā tās vēsturisko pieredzi un sociālo realitāti. Pozitīvi vērtējams, ka likumā noteikts izņēmums saistībā ar izglītojošiem, zinātniskiem vai mākslinieciskiem mērķiem. Turklāt noteikts papildinošais elements saistībā ar simbolu izmantošanu totalitāro režīmu slavinošiem mērķiem, kas atklāj patieso aizlieguma būtību.

Jau minētajā mākslinieka J. Pakalniņa pretkara plakātā pie Krievijas vēstniecības attēlotā svastikas zīme uz Krievijas karoga fona liek domāt, ka plakātam ir satīriska nosodījuma vēstījums, jo Krievija, kas sevi pasludinājusi par sīvāko cīnītāju pret "fašistiem" un "neonacistiem", pati izmanto totalitārā genocīda metodes Ukrainā. Jebkura simbola lietošana ir jāvērtē kontekstā, kādā tas ir izteikts. ECT ir atzinusi, ka satīras žanrā rakstīts darbs nepārprotami ir vērsts uz provokāciju un satraukuma radīšanu. Iejaukšanās sociālā komentētāja tiesībās uz šādu izpausmi ir jāvērtē ar īpašu rūpību.25

Attiecībā uz jaunajām demokrātijām, kurām ir pieskaitāma arī Latvija, ECT norādījusi, ka, vērtējot šādus ierobežojumus, svarīgs ir tieši konkrētās valsts politiskās sistēmas konteksts, jo tas ir atšķirīgs jaunām demokrātiskām iekārtām un tām, kas veidojušās gadsimtu gaitā. Jaunām demokrātiskām sistēmām draudi, ko radīja to ideju atdzimšana, kas, ja tām ļautu nostiprināties, varētu izrādīties spējīgas atjaunot agrāko režīmu.26 Svarīgs ir arī noteikto ierobežojumu ilgums (laika elements)27 un konteksts.28 Vērtējot simbolu lietošanas kontekstus, ir svarīgi vērst uzmanību uz to, vai autors ir acīmredzami un skaidri distancējies un nostājies pret pausto simbolu ideoloģiju.29

Saistībā ar nacistiskās Vācijas simbolu izmantošanu ECT skaidroja, ka, ņemot vērā valstu vēsturisko lomu un pieredzi, var uzskatīt, ka valstīm, kas piedzīvojušas nacistu šausmas, ir īpaša morāla atbildība distancēties no nacistu pastrādātajām masu zvērībām. Likumdevēja izvēle krimināli sodīt nacistu simbolu izmantošanu, aizliegt šādu simbolu izmantošanu Vācijas politiskajā dzīvē, lai saglabātu politisko mieru (ņemot vērā arī ārvalstu novērotāju uztveri) un novērstu nacisma atdzimšanu, ir jāskata šajā kontekstā.30

Demokrātija nenozīmē visatļautību. Pašreizējā kara apstākļos nav jābūt šaubām, ka līdzās nacistiskās Vācijas laikā lietotajiem simboliem ir aizliegti arī tādi demokrātisko režīmu simboli, kas ne vien slavina karu citu valstu teritorijā, bet arī var radīt nopietnus sabiedrības šķelšanās draudus un apdraudēt Latvijas valstiskumu. Ievērojot minēto, nav liekama vienādības zīme starp karu atbalstošu un karu noliedzošu pasākumu rīkošanu un viedokļu paušanu.

 

Pulcēšanās iepriekšēja paziņošana un izņēmumi no tā

Pulcēšanās brīvība sekmē personas politiskās aktivitātes izpausmi valstī. Kā to atzinusi Satversmes tiesa, pulcēšanās brīvība ir būtisks demokrātiskas sabiedrības elements, kas nodrošina sabiedrības iespēju ietekmēt politiskos procesus, tostarp arī kritizējot valsts varu un protestējot pret valsts rīcību. Īstenojot Satversmes 103. pantā paredzētās tiesības, personas var kopīgi apspriest nozīmīgas problēmas, izteikt atbalstu valsts īstenotajai politikai vai arī to nosodīt. Pulcēšanās brīvība nodrošina personām iespēju darīt zināmu plašākai sabiedrībai savu viedokli vai uzskatus.31

Likumā "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" noteikto pasākumu (sapulce, gājiens, pikets) mērķis ir ne vien paust dalībnieku idejas un viedokļus, bet arī to nepieciešama sastāvdaļa ir pašu cilvēku aktīva piedalīšanās, jo šādas akcijas ir vērstas uz cilvēku pulcēšanos vienotam mērķim, parasti, lai paustu nosodošu vai atbalstošu nostāju.

Jāatgādina, ka pulcēšanās brīvības īstenošanai Latvijā ir noteikta iepriekšējas paziņošanas, nevis atļauju sistēma. Satversmes 103. pantā ir izdarīta izvēle par labu paziņošanas sistēmai.32 Pieteikuma pašvaldībā institūts (likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 12. un turpmākie panti) paredzēts nevis tam, lai saņemtu pašvaldības atļauju pulcēties, bet lai paziņotu pašvaldībai par plānoto pasākumu, lai tā varētu organizatoriski sagatavoties, nodrošināt dalībnieku drošību, novērst pretdarbību un nekārtības. Turklāt, kā izriet no likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 12. panta pirmās daļas, paziņošanai ir paredzēti izņēmumi. Proti, no 12. panta otrās un trešās daļas secināms, ka pieteikumu var nesniegt, ja sapulce, gājiens vai pikets ir spontāns, iepriekš publiski neizziņots un būtiski netraucē transportlīdzekļu un gājēju kustību. Arī Satversmes tiesa norādījusi, ka normālos apstākļos pulcēšanās brīvības īstenošanai Satversme prasa iepriekšēju plānotā pasākuma pieteikšanu. Taču var būt arī tādas situācijas, kad nepieciešamība pieteikt pasākumu kavē efektīvu un publisku viedokļa paušanu. Šādos gadījumos personām nevar liegt spontāni pulcēties un paust savu viedokli.33

Jānorāda, ka ne visas akcijas un iedzīvotāju aktivitātes būs kvalificējamas kā pulcēšanās, kas citstarp pieprasa paziņošanu par plānoto aktivitāti. Atbilstoši turpmāk norādītajai ECT praksei māksliniecisku un politisku uzskatu paušanas formas, tai skaitā demonstratīva rīcība publiskās vietās, vērtējama nevis kā pulcēšanās brīvība atbilstoši Konvencijas 11. pantam, bet gan plašākā veidā kā vārda brīvība paust savus sociālos un politiskos uzskatus atbilstoši Konvencijas 10. pantam, kas neprasa noteiktu saskaņojumu vai paziņojumu pirms savu uzskatu paušanas.

Piemēram, ECT lietā "Tatár un Fáber pret Ungāriju" tika vērtēti 2007. gada 27. februāra notikumi, kad iesniedzēji veica "politisku priekšnesumu" saistībā ar "vispārēju politisko krīzi" Ungārijā 2006. gada nogalē. Iesniedzēji izkāra uz virves netīrus apģērbus un piestiprināja tos pie žoga pie parlamenta Budapeštā. Viņi norādīja, ka šī priekšnesuma simboliskā nozīme bija "izkārt tautas netīro veļu". Iesniedzēji pamatoja, ka apzināti nebija ziņojuši pašvaldībai par protestu, pasākums tika gatavots slepeni, paredzēts kā provokatīvs, uz to tika uzaicināti tikai daži žurnālisti un neviens cits protestētājs nav piedalījies.

Budapeštas policija katram pieteikuma iesniedzējam piesprieda naudas sodu ap 250 eiro apmērā par normatīvo aktu pārkāpumu saistībā ar tiesību uz miermīlīgu pulcēšanos ļaunprātīgu izmantošanu, uzskatot, ka šāda rīcība bija "sapulce", kas bija jāpaziņo iestādēm trīs dienas iepriekš, lai iestādes varētu veikt pasākumus sabiedriskās kārtības aizsardzībai pasākuma vietā.

Šo lietu ECT skatīja Konvencijas 10. panta (vārda brīvība), nevis 11. panta (pulcēšanās brīvība) pārkāpuma tvērumā. ECT norādīja – ir grūti iedomāties, ka šāds notikums varētu būt izraisījis ievērojama pūļa pulcēšanos, kas prasītu īpašus drošības pasākumus no varas iestāžu puses. Katra divu personu kopīga neparasta darbība nav noteikti uzskatāma par sapulci, it īpaši, ja nav apzinātas citu dalībnieku piesaistīšanas. Kvalificējot vairāku cilvēku pulcēšanos kā sapulci, ir jāņem vērā apstāklis, ka sapulce ir īpašs ideju paušanas veids, kurā notiek nenoteikta skaita personu pulcēšanās ar identificējamu nolūku. Atbalsts šai idejai tiek pausts ar cilvēku grupas klātbūtni. Valsts iestāžu pieeja pulcēšanās jēdzienam neatbilst paziņošanas noteikuma loģikai, nav savienojama ar brīvu ideju izplatīšanu un varētu apdraudēt vārda brīvību.

Minētais nekādā ziņā nenozīmē, ka būtu jārīko nesaskaņotas pulcēšanās. Gluži pretēji, sabiedriskās kārtības dēļ, paredzot daudzu cilvēku piedalīšanos, pašvaldībai ir jābūt informētai par pasākumu. Drīzāk būtu jāaizdomājas, cik pamatota un leģitīma ir "atļauju" pieprasīšana atsevišķu māksliniecisku instalāciju izvietošanai un to satura vērtēšana (ja vien tas nav karu slavinošs) un vai dažu cilvēku piketam, kas neietekmē ne satiksmi, ne gājēju kustību, noteikti ir nepieciešams saskaņojums.

Šeit jānorāda uz ECT atziņām, ka iejaukšanās pulcēšanās brīvībā nav jālīdzinās tiešam aizliegumam, juridiskam vai de facto, bet tā var izpausties arī dažādos citos iestāžu veiktos pasākumos. Jēdziens "ierobežojumi" Konvencijas 11. panta 2. punktā ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver gan pasākumus, kas veikti pirms pulcēšanās vai tās laikā, piemēram, iepriekšējs aizliegums, mītiņa izklīdināšana vai dalībnieku arests, gan arī tādus pasākumus kā soda pasākumi, kas veikti pēc tam, tostarp administratīvie sodi, kas uzlikti par piedalīšanos mītiņā.34

 

Izņēmuma gadījumi, kuros pieļaujams aizliegt pulcēšanos

Paturot prātā pieļaujamos vārda brīvības ierobežojumus, vērtējot izteikumu saturu un kontekstu, kādā ir izteikts viedoklis, likums "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" paredz arī tikpat šaurus un izsmeļošus gadījumus, kuros pieļaujams ierobežot pulcēšanos. Proti, likuma 15.1 panta otrā daļa noteic, ka pašvaldība ir tiesīga pieņemt lēmumu aizliegt pasākuma norisi vien tad, ja tiek konstatēts, ka tā rīkošana apdraudēs citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai tikumību un minētos apdraudējumus nav iespējams novērst, nosakot ierobežojumus attiecībā uz pasākuma norisi. Līdzīgi kā citas pamattiesības, atbilstoši Satversmes 116. pantam tiesības organizēt miermīlīgas sapulces, gājienus un piketus, kā arī piedalīties tajos nav absolūtas un var tikt ierobežotas. Pulcēšanās brīvība nav absolūta, bet to var ierobežot vienīgi likumā noteiktajā kārtībā un ievērojot samērīguma principu.35

Ikvienas personas pamattiesību ierobežojumā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs demokrātiskā sabiedrībā. Tātad ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu – leģitīma mērķa – dēļ.36 Kā jau iepriekš minēts, leģitīmie mērķi, kuru sasniegšanai pieļauj iejaukšanos un iespējamu pulcēšanās aizliegumu, pirmkārt, ir valsts drošība. Otrkārt, sabiedriskā drošība un sabiedriskā kārtība. Pamatojoties uz sabiedriskās drošības apsvērumiem, pulcēšanās brīvība var tikt ierobežota, ja pastāv draudi personu drošībai, piemēram, to dzīvībai vai veselībai.

Tomēr Senāta judikatūrā un ECT praksē ir uzsvērts, ka drošības apdraudējuma riskiem ir jābūt reāliem, nevis iespējamiem. Turklāt apstāklis, ka iespējama vardarbīga pretdarbība (vardarbīgas atbildes demonstrācijas) vai pastāv ekstrēmistu ar vardarbīgiem nolūkiem iejaukšanās iespējamība, pats par sevi nevar atņemt šīs tiesības. Kā norādījusi ECT, iemesliem, kas attaisno pulcēšanās brīvības ierobežojumu, jābūt pārliecinošiem un nopietniem.37 Pat ja pastāv reāls risks, ka publiskais gājiens radīs traucējumus (nekārtības), kas būs ārpus gājiena organizētāju kontroles, gājiens nenonāk ārpus Konvencijas 11. panta tvēruma tikai šā viena iemesla dēļ.38 Sabiedrības drošības vai citu cilvēku tiesību apdraudējuma iespējamība pati par sevi nevar liegt pulcēšanās tiesību izmantošanu, jo valstij ir pozitīvs pienākums veikt nepieciešamās darbības, lai miermīlīgas pulcēšanās dalībnieki netiktu traucēti un lai apdraudējums tiktu novērsts.39 Valsts varas institūcijām vajadzētu pēc iespējas izvairīties no nevajadzīgiem pulcēšanās brīvību apgrūtinošiem ierobežojumiem.40 Tikai ar riska esamību nepietiek, lai aizliegtu pasākumu: veicot novērtējumu, iestādēm ir jāsniedz konkrētas aplēses par iespējamo nekārtību apjomu, lai novērtētu resursus, kas nepieciešami vardarbīgu sadursmju draudu novēršanai.41

Pulcēšanās brīvības ierobežojums būtu attaisnojams tikai tad, ja konkrētajos apstākļos veicamie pasākumi apdraudējumu novēršanai būtu tik lieli un apjomīgi, ka to veikšana nebūtu saprātīga.42

 

Vardarbība protestos

Lai arī Latvijas politiskajai kultūrai un iedzīvotāju mentalitātei kopumā nav raksturīgi vardarbīgi protesti, tomēr jāatgādina, ka Konvencijas 11. pants aizsargā vienīgi tiesības uz "miermīlīgu pulcēšanos" – jēdzienu, kas neietver demonstrāciju, kuras rīkotājiem un dalībniekiem ir vardarbīgi nodomi.43 Atslēgas vārds šeit ir rīkotāju un dalībnieku "nodomi", jo vardarbības epizodes var parādīties sapulces laikā. Tas vien, ka pulcēšanās laikā notiek vardarbības akti, nav pietiekami, lai konstatētu, ka pulcēšanās organizētājiem bijuši vardarbīgi nodomi.44 Indivīds nezaudē tiesības uz mierīgu pulcēšanos pēkšņas vardarbības vai citu sodāmu darbību rezultātā, ko citi izdarījuši demonstrācijas laikā, ja attiecīgā persona savā uzvedībā un nodomos saglabā mieru.45

ECT ir skatījusi lietas par akmeņu un citu priekšmetu sviešanu pulcēšanās laikā, kā arī par vardarbīgām izpausmēm protestos kopumā, secinot, ka valstīm ir liela izvēles brīvība ietekmēt personas, ja protestos tiek izmantota vardarbība. Tomēr ECT arī norādījusi uz vairākiem aspektiem, kas valstīm būtu jāņem vērā, lemjot, vai un kāds sods tiks piemērots. Piemēram, šādi apstākļi, kas tiesām ir jāņem vērā, lemjot par sodu nodarījumos, kas ir saistīti ar vardarbību protestos, ir: vai persona, nākot uz protestu, iepriekš plānoja pielietot vardarbību, vai persona tikai vienreiz meta kādu priekšmetu vai arī sistemātiski veica tamlīdzīgas darbības, kāda bijusi personas uzvedība protesta laikā, vai apdraudēja apkārtējo drošību, vai ietekmēja kopējo atmosfēru pūlī (t.i., aģitēja uz vardarbību, izraisīja vardarbību), kā arī kādi zaudējumi nodarīti, vai tie ir būtiski un vai tie ir salīdzinoši viegli novēršami?46

 

ECT prakse pieminekļu bojāšanas lietās

ECT praksē bijušas arī vairākas lietas, kurās ir vērtēta pieminekļu demonstratīva bojāšana, paužot savu politisko nostāju.

Lietā "Murat Vural pret Turciju" persona tika notiesāta ar 13 gadus ilgu cietumsodu par krāsas izliešanu uz vairākiem Turcijas Republikas dibinātāja Mustafa Kemala Ataturka pieminekļiem, tai skaitā diviem, kas atradās skolu teritorijā.47 Turcijas valdība lietā argumentēja, ka šīs personas rīcību neaizsargājot Konvencijas 10. pants, jo tā ir uzskatāma par vandālisma aktu. Ataturks Turcijā bija vēsturiski nozīmīga persona, un Turcijas parlaments bija izvēlējies noteikt kriminālatbildību par pret pieminekļiem vērstu rīcību, kas būtu aizvainojoša Ataturka piemiņai un kaitētu Turcijas sabiedrības noskaņojumam. Pieminekļiem bija nacionālas nozīmes raksturs.

ECT atzina, ka M. Vurala rīcība bija politisks protesta akts, jo ar krāsas izliešanu persona pauda noliegumu valdošajai kemalisma ideoloģijai Turcijā. Lai gan M. Vurala darbības bija saistītas ar fiziska kaitējuma nodarīšanu piemineklim un konkrēts kriminālsods bija paredzēts Turcijas likumā, ECT neuzskatīja, ka šīs darbības un nacionālās tiesas argumentācija soda piespriešanai būtu bijušas pietiekamas, lai par tām varētu piespriest brīvības atņemšanas sodu. ECT atzina piespriesto cietumsodu par nesamērīgi bargu un konstatēja rupju Konvencijas 10. panta pārkāpumu.

ECT tāpat atgādināja, ka tās uzraudzības funkcijas uzliek tai par pienākumu pievērst vislielāko uzmanību principiem, kas raksturo demokrātisku sabiedrību. Vārda brīvība ir viens no šādas sabiedrības pamatelementiem, viens no pamatnosacījumiem tās attīstībai un ikviena indivīda attīstībai. ECT uzvēra, ka, ievērojot Konvencijas 10. panta 2. punktu, tas attiecas ne tikai uz informāciju vai idejām, kas tiek uztvertas pozitīvi vai netiek uzskatītas par aizskarošām, bet arī Konvencijas 10. pants sargā tādas idejas, kas aizvaino, šokē un satrauc, jo to diktē plurālisma, tolerances un idejām atvērtas apziņas prasības, bez kurām demokrātiska sabiedrība nav iedomājama.48

ECT norādīja, ka miermīlīgiem un nevardarbīgiem vārda brīvības īstenošanas veidiem nevajadzētu pakļaut brīvības atņemšanas soda piemērošanas draudus (tiesas piezīme – lai gan šajā lietā M. Vurala rīcība bija saistīta ar fizisku uzbrukumu īpašumam un kaitējuma nodarīšanu pieminekļiem, tiesa neuzskata, ka šīs darbības sekas būtu bijušas tik smagas, lai piespriestu par to brīvības atņemšanas sodu).49

Savukārt lietā "Handzhiyski pret Bulgāriju"50 kāds politiķis K.T. Handžijskis 2013. gada Ziemassvētku dienā pilsētas centrā esošajam neviennozīmīgi vērtētajam piemineklim, kad tas jau bija aptraipīts ar balti sarkanu krāsu, atdarinot Santa Klausu, bet nebija pierādījumu, ka to izdarīja iesniedzējs, uzlika statujai galvā sarkanu cepuri un nolika sarkanu maisu pie kājām, kā arī plakātu ar uzrakstu "Atkāpšanās". Prasītājs tika aizturēts aptuveni četras stundas vēlāk un sodīts par sīko huligānismu, piespriežot Bulgārijas likumā paredzēto mazāko sodu – 51 eiro naudas sodu.

ECT atzina, ka administratīvajam sodam bija neliela ietekme uz iesniedzēju, tas nebija izraisījis tam nopietnas negatīvas sekas un ieraksts par to pat nebija iekļauts sodu reģistrā. Tomēr praktiskā un it īpaši finansiālā ietekme uz prasītāju nevar būt vienīgais kritērijs, lai novērtētu, vai viņš ir cietis "būtiskus zaudējumus" Konvencijas izpratnē. Viņš tika atzīts par vainīgu un sodīts par darbību, kas, viņaprāt, bija viņa tiesību uz vārda brīvību pienācīga īstenošana sabiedrisko interešu jautājumā. Tādējādi lieta pamatoti attiecas uz viņa principiālu pozīciju.51

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Bulgārijas tiesībās nav pienācīgi nošķirti likumīgi politiskie protesti no vandālisma un huligānisma darbībām. Turklāt viņu mulsināja tas, ka trīsdesmit gadus pēc komunistiskā režīma krišanas varas iestādes joprojām atbalstīja šos aizgājušās varas simbolus, bet politiskos protestus uztvēra kā huligānismu, nevērtējot to mērķus vai nozīmi.

ECT norādīja, ka publiskie pieminekļi bieži vien ir fiziski unikāli un ir daļa no sabiedrības kultūras mantojuma. Tāpēc pasākumus, tostarp samērīgas sankcijas, kas paredzēti, lai atturētu no darbībām, kas var tās iznīcināt vai kaitēt to fiziskajam izskatam, var uzskatīt par "nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā", lai cik likumīgi būtu bijuši motīvi, kas varētu būt iedvesmojuši veikt neatļautas darbības. Tiesa norādīja, ka demokrātiskā sabiedrībā, kurā valda tiesiskums, debates par publiska pieminekļa likteni ir jāatrisina, izmantojot tam piemērotus likumīgus veidus, nevis slēptus vai vardarbīgus līdzekļus.

Valstij ir jāapsver attiecīgā pieminekļa sociālā nozīme, vērtības vai idejas, ko tas simbolizē, un godināšanas pakāpe, ko tas bauda attiecīgajā sabiedrībā. Pieteicējs izmantoja B. Blagojeva pieminekli kā politiskās partijas simbolu, kuru viņš vēlējās kritizēt. B. Blagojeva statuja tika izvietota Bulgārijas komunistiskā režīma laikā un, šķiet, tika uzskatīta par saistītu ar šī režīma vērtībām un idejām. Tiesa norādīja, ka šāda veida statujas diez vai var salīdzināt, piemēram, ar piemiņas vietām karavīriem, kuri ir atdevuši dzīvību savas valsts aizsardzībai.52 Tāpēc diez vai var teikt, ka viņa rīcība bija domāta, lai izrādītu nievājošu attieksmi pret dziļi iesakņojušām sociālām vērtībām. To apstiprina arī fakts, ka sabiedrības reakcija uz iesniedzēja rīcību nebija viennozīmīga.

Tiesa norādīja, ka var pieņemt, ka iesniedzēja simboliskais žests bija sāpīgs dažiem cilvēkiem, kuri par to uzzināja no plašsaziņas līdzekļiem. Tomēr tiesa atgādināja, ka vārda brīvība ir piemērojama ne tikai informācijai vai idejām, kas tiek labvēlīgi uztvertas vai uzskatītas par vienaldzīgām, bet arī tām, kas aizskar, šokē vai traucē valsti vai kādu iedzīvotāju grupu. No tā tiesa secināja, ka iejaukšanās pieteicēja tiesībās uz vārda brīvību – konstatējums, ka viņš ir vainīgs sīkajā huligānismā, un no tā izrietošais naudas sods – nebija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā. Tādējādi ECT konstatēja, ka ir pārkāpts Konvencijas 10. pants.53

 

Huligānisms, svešas mantas bojāšana vai provokatīva politisko uzskatu paušana?

Kā redzams no iepriekš norādītajām ECT lietām, robežšķautne starp huligānismu, mantas bojāšanu un provokatīvu uzskatu paušanu ir visai trausla. Jāņem vērā arī tas, ka pašreizējā situācija vērtējama kā unikāla 21. gadsimta vēsturē. Šo notikumu fons, tas, cik ļoti notiekošais Ukrainā uztrauc cilvēkus visā Rietumu demokrātiskajā pasaulē un cik maz Rietumu demokrātiskā pasaule var ietekmēt notiekošo, iespējams, arī varētu mainīt ECT skatījumu attiecībā uz pieļaujamības robežām par labu plašākām tiesībām paust savus uzskatus un protestēt dažādos veidos.

Uzsākot administratīvā pārkāpuma procesu, jāpatur prātā ECT atziņas par "nesankcionētas" pulcēšanās pieteikšanu un jāvērtē, vai tiešām ir bijusi pulcēšanās, vai arī notikusi atsevišķu personu politisku uzskatu paušana, vai pulcēšanās ir radījusi sabiedrisku bīstamību vai nekārtības. Ja ir uzsākts kriminālprocess par pieminekļu bojāšanu, ir jāvērtē ne vien iespējamā nodarījuma objektīvā puse, bet arī subjektīvā puse un personas motīvi. Krimināllikuma 231. pantā noteiktais huligānisma objekts ir sabiedriskā kārtība un sabiedriskais miers, tādēļ, lai pareizi kvalificētu personas darbības, jānoskaidro sabiedriskās kārtības un sabiedriskā miera traucēšanas pakāpe, jo par krimināli sodāmu huligānismu var atzīt tikai tādas personas darbības, kas tos pārkāpj ievērojamā mērā. Lemjot par noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju, jāizvērtē gan izdarītā objektīvās pazīmes, gan vainīgās personas nodoma saturs, gan arī izdarītās darbības, mērķi un motīvi. Huligānisms var būt izdarīts tikai ar tiešu nodomu – personai jāapzinās sava noziedzīgā darbība un tieši jāvēlas tā darīt. Tiešs nodoms konstatējams arī tajos gadījumos, kad, apzināti traucējot sabiedrisko mieru, personas psihiskā attieksme pret eventuālajām sekām un sabiedriskā miera traucēšanu ir vienaldzīga (piemēram, publiskā vietā pielietojot fizisku spēku pret citiem cilvēkiem). Visos gadījumos jākonstatē, ka persona tieši vēlējusies izdarīt darbības, kas veido huligānismu kā noziedzīga nodarījuma objektīvo pusi.54

Tātad ir stingri jānošķir bezmērķīgas, huligāniskas darbības no personas politisko uzskatu paušanas, tūlītēji reaģējot uz vienas valsts militāro agresiju un rupjiem starptautisko tiesību pārkāpumiem, kas satrauc un šokē visu pasauli. Krievijas rīcība Ukrainā neapšaubāmi rezonē ar Latvijas vēstures notikumiem, gan piedzīvojot Krievijas okupāciju 1944. gadā, gan Latvijas iedzīvotāju daļai ilgstoši atrodoties Krievijas televīzijas propagandas telpā, kur tiek sludinātas Krievijas varenības un impērijas atjaunošanas idejas. Turklāt jāņem vērā apstākļi un vieta, kur nodarījums ir veikts (piemēram, Brīvības piemineklis vai kāds infrastruktūras objekts, kam nav saistības ar Krievijas vēsturisko lomu Latvijā).

Nevar ignorēt faktu, ka sabiedrības vērtējums Uzvaras piemineklim ir neviennozīmīgs, pat diametrāli pretējs un regulāri tiek apspriestas iniciatīvas šo pieminekli demontēt. 2019. gadā Factum veica aptauju, kurā secināja, ka 41 % Latvijas iedzīvotāju vēlas šo pieminekli saglabāt, 36 % vēlas to demontēt, bet 15 % vēlas to pārdēvēt par okupācijas atceres memoriālu un pārvietot uz citu vietu.55 Uzvaras piemineklis pieder Rīgas pašvaldībai, un to aizsargā 1994. gadā ar Krieviju noslēgts starptautisks līgums. Saeimas Ārlietu komisija uzdeva Tieslietu ministrijai piedāvāt juridisku risinājumu par Uzvaras parkā esošā pieminekļa nojaukšanu. Vienlaikus komisija rosināja Rīgas domei nekavējoties virzīt Otrā pasaules kara vēsturi skaidrojošu plākšņu izvietošanu Uzvaras parkā, kā arī mainīt pieminekļa nosaukumu, jo tagadējais nosaukums – Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem – palicis vēl no padomju režīma. Tādējādi tiek atklāta pieminekļa semantiskā saistība ar pašreizējo Krievijas agresīvo ofensīvu, apliecinot Latvijas Republikas iestāšanos par demokrātiski tiesiskas valsts vērtībām, pret militāro agresiju un tās laikā veiktiem noziegumiem pret mieru un civiliedzīvotājiem, kā arī potenciālu kara noziegumu attaisnošanu sabiedrībā kopumā.

 

Secinājumi

Paziņošana par sapulci, gājienu vai piketu pašvaldībā nav pielīdzināma atļaujas saņemšanai. Paziņojums pašvaldībai par pulcēšanos ir nepieciešams, lai pašvaldība varētu nodrošināt dalībnieku drošību un nepieciešamības gadījumā pārplānot satiksmi. Aizliegums organizēt pulcēšanos ir izņēmums, kurš ir pārliecinoši jāpamato ar reālu un grūti novēršamu apdraudējumu, nevis iespējamu pretdarbību vai nekārtībām.

Saskaņā ar ECT praksi ne visi pasākumi ir jāpiesaka pašvaldībā. Ja tajos piedalās neliels cilvēku skaits un tie nav vērsti uz papildu cilvēku pulcēšanos, bet gan individuālu uzskatu paušanu, tad tie nekvalificējas pulcēšanās jēdzienam. Tāpat var būt gadījumi, kad pulcēšanās notikusi pēkšņi un iepriekš neplānoti. Ja tā neapdraud sabiedrisko kārtību, nav vardarbīga un netraucē transporta un gājēju kustību, nav pamata ierobežot šādu pasākumu.

Jebkādu protestu, tai skaitā nepaziņotas pulcēšanās, ierobežošana ir vērtējama kā vārda brīvības un politisko uzskatu ierobežošana. Tādēļ iestādēm ir jāizvērtē, vai pulcēšanās pārtraukšana, iesaistīto personu sodīšana un pasākuma ierobežošana nesamērīgi nepārkāpj viņu tiesības paust savus uzskatus. Jāsamēro, kādu labumu šāds ierobežojums dos demokrātiskā sabiedrībā un vai tas ir samērīgs. Sodīšana par pulcēšanās paziņošanas prasību neizpildi nevar būt pašmērķīga un formāla vēl jo vairāk tādēļ, ka Administratīvās atbildības likums paredz nevis soda neizbēgamību, bet gan lietderīguma principu (minētā likuma 11. panta pirmā daļa).

Lai arī minētais nenozīmē, ka būtu jārīko nepieteikti piketi, valsts iestādēm jāņem vērā, ka pašvaldības saskaņojumam ir tikai drošības nodrošināšanas mērķis, nevis kāda pasākuma aizliegšana pēc būtības. Turklāt nav pieļaujams vērtēt pasākuma saturu un lemt, vai tas ir vai nav pārāk kliedzošs, provokatīvs vai iespējamus nemierus izraisošs. Valstij ir pienākums aizsargāt dažādu ideju paušanu, arī tādu, kas ir neērtas citām sabiedrības grupām, šokē, provocē un pat aizskar. Tāpat nebūtu jāaizliedz pie Ukrainas un Krievijas vēstniecībām novietot dažādus priekšmetus, jo tā ir būtiska vārda brīvības izpausmes forma, nepārprotams nosodījums agresijai un atbalsts demokrātisku valstu neaizskaramībai. Mākslīga pasākumu pieklusināšana un ierobežošana kaitētu Latvijas demokrātiskajiem procesiem.

Vārda brīvība ir ierobežojama gadījumos, ja paustais viedoklis ir vērsts pret Latvijas Republikas neatkarību, izteikti priekšlikumi par Latvijas valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu, aicinājumi nepildīt likumus, notikusi vardarbīga, nacionāla un rasu naida, klaja nacisma, fašisma vai komunisma ideoloģijas sludināšana, kara propagandas veikšana, kā arī noziedzīgu nodarījumu un citu likumpārkāpumu slavēšana vai aicināšana uz tiem. Savukārt aizliegtas simbolikas lietošanas kontekstā ir jāvērtē, kādā tā tiek lietota – vai autors to lietojis atbalstošā vai nosodošā veidā, saistībā ar izglītojošiem, zinātniskiem vai mākslinieciskiem mērķiem.

Ierosinātajās administratīvo pārkāpumu lietās par sīko huligānismu, sapulču, piketu un sanāksmju noteikumu pārkāpumiem un krimināllietās par pieminekļu bojāšanu ir jo īpaši jāvērtē nodarījuma izdarīšanas apstākļi, personas nodoms un motīvs. Jānošķir, vai darbības ir veiktas, piemēram, aiz garlaicības, demonstrējot necieņu pret sabiedrisko kārtību, vai arī tām bijis politisko uzskatu paušanas mērķis, atbalstot vai nosodot starptautiski nozīmīgus politiskus notikumus. Jāņem vērā vieta un konteksts, kādā darbības ir notikušas. Vērtējot sodīšanas iespēju, jāņem vērā, kāda ir nepieciešamība demokrātiskā sabiedrībā piespriest personai sodu. Sods nevar būt pārmērīgi bargs.


RAKSTA ATSAUCES /

1.  Skat.: https://www.irishtimes.com/news/ireland/irish-news/catholic-priest-throws-red-paint-at-the-russian-embassy-in-dublin-1.4818696 [skatīts 01.04.2022.].

2.  Skat.: https://www.independent.co.uk/news/world/americas/ukraine-russia-embassy-washington-murder-b2024906.html [skatīts 01.04.2022.].

3.  Skat.: https://www.independent.co.uk/news/uk/home-news/ukraine-invasion-russia-embassy-london-protest-eggs-b2023997.html [skatīts 01.04.2022.].

4.  Skat.: https://tautaruna.nra.lv/citi/373607-tv-skatitaji-sajusma-par-neka-personiga-zurnalista-kreklinu/ [skatīts 01.04.2022.].

5.  Skat.: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/riga-notiks-gajiens-kopa-ar-ukrainu-kopa-pret-putinu.a446434/ [skatīts 01.04.2022.].

6.  Skat.: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/pie-krievijas-vestniecibas-riga-novieto-klavieres-ka-protestu-pret-karadarbibu-ukraina.a449954/ [skatīts 01.04.2022.].

7.  Skat.: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/policija-izprotam-iedzivotaju-emocijas-par-karu-ukraina-bet-aicinam-neizverst-huliganiskas-darbibas.a446062/ [skatīts 01.04.2022.].

8.  Skat.: https://zinas.tv3.lv/latvija/neka-personiga/policija-censas-aizvakt-rezisora-pakalnina-pretkara-plakatu-pie-krievijas-vestniecibas/ [skatīts 01.04.2022.].

9.  Skat.: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/uzvaras-parka-piemineklis-bijis-apliets-ar-ukrainas-karoga-krasam.a445331/ [skatīts 01.04.2022.].

10.  Skat.: https://twitter.com/DelfiLV/status/1497134525633159218 [skatīts 01.04.2022.].

11.  Skat. ECT lietas "Djavit An pret Turciju", Nr. 20652/92, un "Kudrevičius un citi pret Lietuvu", Nr. 37553/05.

12.  Skat. ECT lietas "Ezelin pret Franciju", Nr. 11800/85, 35. punkts, "Schwabe and M.G. pret Vāciju", Nr. 8080/08 un 8577/08, 101. punkts, "Hakim Aydõn pret Turciju", Nr. 34170/07, 41. punkts.

13.  ECT lieta "Primovs pret Krieviju", Nr. 17391/06, 91. punkts.

14.  ECT lieta "Novikova u.c. pret Krieviju", Nr. 25501/07, 91. punkts.

15.  ECT lieta "Ježovs un citi pret Krieviju", Nr. 22051/05, 26. punkts ar atsaucēm uz citiem spriedumiem.

16.  Skat. ECT lietu "Müller un citi pret Šveici", Nr. 10737/84, 27. un 33. punkts.

17.  ECT lieta "Maria Alekhina un citi pret Krieviju", Nr. 38004/12.

18.  Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija spriedums lietā Nr. 2003-02-0106.

19.  Skat. Rīgas apgabaltiesas 2019. gadā sagatavoto tiesu prakses apkopojumu "Tiesu prakse par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 174.3 pantā (sapulču, gājienu un piketu, kā arī publisko izklaides un svētku pasākumu organizēšanas un norises kārtības pārkāpšanu) noteikto tiesību normu piemērošanu pasākumu dalībniekiem un apmeklētājiem, 10.–11. lpp.

20.  Par to vairāk skat.: https://lvportals.lv/skaidrojumi/338872-krievijas-agresijas-ukraina-atbalstisanas-tiesiskas-sekas-2022#_ftn1

21.  ECT lietas "Ždanoka pret Latviju", Nr. 58278/00, 109. punkts; "Van Wambeke pret Beļģiju", Nr. 16692/90, "Glimmerveen un Hagenbeek pret Nīderlandi", Nr. 8348/78 un 8406/78, 187. punkts.

22.  Publisko izklaides un svētku pasākumu drošības likuma 4.1 panta pirmās daļas 4. apakšpunkts raksta sagatavošanas brīdī spēkā esošajā redakcijā, likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 11. panta pirmās daļas 5. apakšpunkts.

23.  Plašāk skat.: https://juristavards.lv/zinas/281033-publiskos-pasakumos-aizliedz-izmantot-militaru-agresiju-un-kara-noziegumus-identificejosa-stilistika/

24.  Rīgas apgabaltiesas 2019. gadā sagatavotais tiesu prakses apkopojums "Tiesu prakse par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 174.3 pantā (sapulču, gājienu un piketu, kā arī publisko izklaides un svētku pasākumu organizēšanas un norises kārtības pārkāpšanu) noteikto tiesību normu piemērošanu pasākumu dalībniekiem un apmeklētājiem.

25.  ECT lieta "Instytut Ekonomichnykh Reform, Tov pret Ukrainu", Nr. 61561/08, 46. punkts.

26.  ECT lieta "Ždanoka pret Latviju", Nr. 58278/00, 133. punkts.

27.  Turpat, 134. punkts.

28.  ECT lietas "Vajnai pret Ungāriju", Nr. 33629/06, 39. punkts; "Nix pret Vāciju", Nr. 5285/16, 39. punkts.

29.  ECT lietas "Vajnai pret Ungāriju", Nr. 33629/06, 39. punkts; "Nix pret Vāciju", Nr. 5285/16, 48. punkts.

30.  ECT lietas "Vajnai pret Ungāriju", Nr. 33629/06, 39. punkts; "Nix pret Vāciju", Nr. 35285/16, 47. punkts.

31.  Satversmes tiesas Nr. 2006. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. 2006-03-0106, 7. punkts.

32.  Turpat.

33.  Turpat, 30.2. punkts.

34.  Skat. ECT lietas "Navalnyy un Yashin pret Krieviju", Nr. 76204/11, 51. punkts; "Kudrevičius un citi pret Lietuvu", Nr. 37553/05, 100. punkts; "Ter-Petrosyan pret Armēniju", Nr. 36469/08, 59. punkts.

35.  Satversmes tiesas 2006. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. 2004-18-0106, 8. un 9. punkts.

36.  Turpat, 16. punkts.

37.  Skat., piemēram, ECT lietu "Barankevich pret Krieviju", Nr.10519/03, 25. punkts.

38.  Skat. Eiropas Cilvēktiesību komisijas lēmumu lietā "Christians against Racism and Fascism pret Apvienoto Karalisti", Nr. 8440/78, 4. punkts.

39.  Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 10. marta spriedums lietā Nr. SKA-34/2010, 10. punkts.

40.  Satversmes tiesas 2006. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. 2004-18-0106, 9. punkts.

41.  ECT lietas "Fáber pret Ungāriju", Nr. 40721/08, 40. punkts; "Barankevich pret Krieviju", Nr. 10519/03, 33. punkts.

42.  Sal. Senāta 2007. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-442/2007 3.9. un 6. punktu.

43.  Skat. ECT lietu "Kudrevičius un citi pret Lietuvu", Nr. 37553/05, 92. punkts.

44.  Skat. ECT lietas "Karpyuk un citi pret Ukrainu", Nr. 30582/04 un 32152/04, 202. punkts; "Shmorgunov un citi pret Ukrainu", Nr. 9078/14, 15367/14, 16280/14, 501. punkts.

45.  Skat. ECT lietas "Primov un citi pret Krieviju", Nr. 17391/06, 155. punkts; "Kudrevičius un citi pret Lietuvu", Nr. 37553/05, 94. punkts.

46.  ECT lieta "Shmorgunov un citi pret Ukrainu", Nr. 9078/14, 15367/14, 16280/14, 492.–493. punkts.

47.  ECT lieta "Murat Vural pret Turciju", Nr. 9540/07.

48.  Turpat, 61. punkts; ECT lieta "Handyside pret Apvienoto Karalisti", Nr. 5493/72, 149. punkts.

49.  ECT lieta "Murat Vural pret Turciju", Nr. 9540/07, 66. punkts.

50.  ECT lieta "Handzhiyski pret Bulgāriju", Nr. 10783/14.

51.  Skat. mutatis mutandis ECT lietā "Konstantin Stefanov pret Bulgāriju", Nr. 35399/05, 46. punkts, "Margulev pret Krieviju", 42. punkts; "Handzhiyski pret Bulgāriju", Nr. 10783/14, 36. punkts.

52.  Pretēji tam, kā tas bija ECT lietā "Sinkova pret Ukrainu", Nr. 39496/11, 110. punkts, kur iesniedzēja tika sodīta par olu cepšanu uz Mūžīgas uguns Nezināmā kareivja memoriālā Ukrainā un ECT nekonstatēja Konvencijas 10. panta pārkāpumu.

53.  ECT lieta "Handzhiyski pret Bulgāriju", Nr. 10783/14, 53.–59. punkts.

54.  Skat.: Noziedzīgu nodarījumu kvalifikācija: Likums. Teorija. Prakse. TNA, 2003, 458. lpp.; Tiesu prakse huligānisma lietās. Pieejama: https://www.at.gov.lv/lv/tiesu-prakse/tiesu-prakses-apkopojumi/kriminaltiesibas

55.  Skat.: https://twitter.com/Interactive_LV/status/1121579878325919745

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Greķe I. Vārda brīvība un demonstrācijas kara ēnā. Jurista Vārds, 12.04.2022., Nr. 15 (1229), 5.-13.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 12. Aprīlis 2022 /NR. 15 (1229)
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties