Ievads

Mūsdienās pasaules konstitucionālisma procesu iespaidā vien dažām valstīm nav savas rakstītas konstitūcijas, jo šis tiesību akts ir kļuvis par iekšējas un ārējas suverenitātes, leģitimitātes un vienlaikus politiskās sistēmas un valstiskās ideoloģijas dokumentālu apliecinājumu. Ja konstitūcijas preambula politiski skaidro valsts pastāvēšanas jēgu un politisko sistēmu, tad tajā ietvertie juridiski procesuālie regulējumi nosaka politiskā procesa kārtību un darbības pamatprincipus, vienlaikus iezīmējot galvenos konstitucionālos spēlētājus. Konstitūcija kā tiesību sistēmā nostiprināts augstākais likums nostiprina cilvēku pamattiesības, vienlaikus sevī ietverot arī noteiktu simbolismu, jo atspoguļo nācijas gribu un vērtības.¹

Latvijā konstitucionālais simbolisms īpaši ir attīstījies pēdējā desmitgadē, lai arī īpaša valsts politika un stratēģija šajā jomā nepastāv. To apliecina vairākas lietas. Pirmkārt, pateicoties pilsoniskai iniciatīvai, nevis valsts pasūtījumam, kā, piemēram, Ungārijā, vien pirms pāris gadiem Latvijas Republikas Satversme² (turpmāk – Satversme) beidzot ir ieguvusi apjomīgus zinātniskus komentārus.³ Otrkārt, pēc valodas referenduma, kas izraisīja plašas konstitucionālas un tiesībpolitiskas diskusijas par valsts jēgu un Satversmes kodolu,⁴ Saeima 2014. gadā Satversmi papildinājusi ar izvērstu preambulu,⁵ kas padziļināti skaidro Latvijas valsts jēgu, pamatu un mērķi. Treškārt, ar Satversmes popularizēšanu pēc savas iniciatīvas nodarbojas sabiedriskas organizācijas,⁶ kā arī pēdējos piecos gados ar to sākusi nodarboties Satversmes tiesa,⁷ Tieslietu ministrija,⁸ "Jurista Vārds"⁹ un pat Saeima.¹⁰ Vispār Satversme latviešiem nav tikai valsts pamatlikums – līdzās oficiālajiem valstiskuma simboliem (sarkanbaltsarkanajam karogam, Latvijas himnai un ģerboņiem) un neoficiālajiem simboliem (Latvijas kontūrai, auseklītim, Doma baznīcai un pirmskara prezidentu bistēm) Satversme laika gaitā kļuvusi par tādu nacionālās identitātes elementu, ko arvien vairāk sāk atzīt pilsoniskā sabiedrība. Tomēr ir jāņem vērā arī tas, ka SKDS aptaujās Satversmi par mūsdienīgu atzīst nedaudz mazāk par 35 procentiem aptaujāto.¹¹

Satversmes simbolisko vērtību īpaši ir nostiprinājis ilgais okupācijas laiks, kas cilvēku prātos vienkopus spilgti iemūžināja kā pēdējo prezidentu Kārli Ulmani, tā arī Satversmi, kuru viņš apturēja.¹² Atšķirībā no citām valstīm, kuras savas sākotnējās konstitūcijas ir nomainījušas ar jaunākām un tad ar vēl jaunākām, Latvija ir atjaunojusi savu pirmskara konstitūciju. Ar šo faktu un konstitūcijas pieņemšanas gadu – 1922. gadu – vien varam izcelties ne tikai uz tuvāko kaimiņvalstu – Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Somijas, bet arī uz visas Centrāleiropas valstu fona.¹³ Mūsu Satversmi, gluži tāpat kā pašu Latvijas valsti, var salīdzināt ar Fēniksu, kas dzimst līdz ar saullēktu un mirst līdz ar saulrietu, līdzīgi kā šim mitoloģiskajam putnam pēc sadegšanas spējot vienmēr atdzimt no pelniem.¹⁴ Latvijas valsts pamatlikuma liktenis cieši savijies ar Latvijas valstiskumu, tā vēstures līkločiem, sākotnējo sajūsmu, tad autoritārismu un pēcāk ar pusgadsimtu ilgo okupācijas pārrāvumu.

Pašas Satversmes kā juridiska dokumenta vēsture ir visai unikāla, kas to izceļ uz citu valsts konstitūciju fona un padara Latvijas konstitucionālo pieredzi interesantu salīdzinošo konstitucionālo tiesību kontekstā.¹⁵ Satversmes un neatkarības atjaunošana, kas notika, balstoties uz valsts nepārtrauktības (kontinuitātes) principu, patiesībā ir teju neiespējams notikums, kuram nevar atrast analogus precedentus pasaules konstitucionālisma vēsturē. Satversmes simts gadu jubileja, mūsuprāt, ir piemērots brīdis ne tikai palepoties ar šo ievērojamo notikumu, bet veikt tādu kā bilanci mūsu Satversmei. Tas nepieciešams, lai pārdomātu pareizākos konstitucionālos soļus Latvijas nacionālo konstitucionālo tiesību pilnveides ceļā. Šā raksta mērķis ir aplūkot Satversmi tās simtgadē, raksturot tās stiprās un vājās puses, kā arī akadēmiski iezīmēt potenciālos nākotnes izaicinājumus. Šā mērķa sasniegšanai rakstā tiks sniegts īss pārskats par Satversmes tapšanu un evolūciju aizvadītā gadsimta laikā, kā arī aplūkoti aktuāli pastāvošie izaicinājumi, kas skar Satversmes arhitektūru, algoritmus, tendences. Satversmes simtgadē vēl atrodoties Covid-19 pandēmijas un tās radīto tiesisko pretrunu ēnā, rakstā tiks aplūkotas arī krīžu pārvaldības mehānismu efektivizēšanas iespējas.

1. Latvijas Republikas Satversmes simtgades ģenēze

1.1. Satversmes pieņemšana (1920–1922)

Bilance ir sava veida situācijas momentuzņēmums, kas ļauj objektīvi novērtēt sasniegto, pamanīt iespējamus riskus, kā arī prognozēt nākotnes izaicinājumus un ilgtspēju. Satversmes bilanci, protams, ir jāsāk ar tās pieņemšanu.

Satversmi izstrādāja un pieņēma¹⁶ īpaši šim nolūkam ievēlēts parlaments – Latvijas Satversmes sapulce, kuras izveidošanu noteica Latvijas Republikas 1918. gada 18. novembra proklamēšanas aktā.¹⁷ Latvijas Tautas padome, par savu galveno mērķi nosakot "iespējami drīzu Satversmes sapulces sasaukšanu",¹⁸ kuru ievēlētu brīvās vispārējās vēlēšanās, sevi krasi nodalīja no citiem tā brīža iespējamiem Latvijas valsts dibināšanas konkurentiem – provāciskā Andrieva Niedras un prokrieviski boļševistiskā Pētera Stučkas. Tikai Tautas padome valsts dibināšanu skatīja caur tautvaldības un tautas suverenitātes perspektīvu, ko sniedz tautas dāvāta uzticība, kas iegūta vispārējās vēlēšanās. 1918. gada 17. novembra Latvijas Tautas padomes politiskā platforma¹⁹ arī paredzēja tam laikam vēl nebijušu dzimumu vienlīdzības ideju, ka Satversmes sapulces locekļu ievēlēšana notiek, piedaloties abu dzimumu pārstāvjiem.²⁰ Latvijas pirmā parlamenta – Satversmes sapulces – sanākšana uz pirmo sēdi 1920. gada 1. maijā raisīja plašu sajūsmu un tika svinēta kā valsts svētki. Lai gan tobrīd vēl bija izsludināts kara stāvoklis, visiem bija skaidrs, ka Satversmes sapulces sanākšana iezīmē pilnīgi jaunu lapu Latvijas vēsturē, kas ļaus kara nopostīto zemi atkopt un dzīvot miera apstākļos.

Uz topošo Satversmi tika liktas lielas, pat pārāk lielas cerības, kuras Satversmes spēkā stāšanās dienā labi formulēja Satversmes sapulces prezidents un pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste: "Jaunā Satversme mums līdzēs galīgi nodibināt Latvijā likumību un taisnību un līdz ar to tautas labklājību un kārtību. Lai šī jaunā valsts Satversme padara Latviju laimīgu un stipru!"²¹ Tomēr Satversmes sapulces darbs ar Satversmi nebija raits; garās parlamentārās diskusijas un kompromisu meklēšana radīja pirmo vilšanos Satversmē.

Latvijas Satversmes sapulce ir nodēvēta arī par visilgāko Satversmes sapulci pasaules vēsturē, jo parasti konstitūcijas izstrāde tiek paveikta daudz ātrāk.²² Arī pati Satversmes apspriešanas gaita liecināja par potenciālām grūtībām, un vairākos būtiskos tiesībpolitiskos jautājumos politiķi bija spiesti nonākt pie kompromisiem. Spēku samērs neļāva Satversmē noteikt tautas vēlētu prezidentu un radīt pretspēku parlamentam, tā vietā tieši pretēji paredzot parlamenta vēlētu valsts galvu, kas lielā mērā atkarīgs no parlamenta jeb, pareizāk, no Saeimas vairākuma (valdošās koalīcijas).²³ Valsts politiskās dzīves centram Saeimai netika veidoti līdzvērtīgi alternatīvi varas centri,²⁴ kas gan pirmajā neatkarības periodā un īpaši mūsdienās "izlaiž" parlamentu, padarot to nejūtīgu pret aicinājumiem veikt nepieciešamās reformas.²⁵

Jāpiebilst, ka Satversmes sapulce, par spīti sākotnējiem solījumiem, nespēja konstitūcijā ietvert pašvaldību jautājumu,²⁶ kas pilnvērtīgi nav atrunāts Satversmē vēl joprojām. Satversmes sapulce nespēja pieņemt arī Satversmes otro daļu (galīgajā lasījumā pietrūka balsu),²⁷ kuras projektā bija iestrādāta arī latviešu valoda kā valsts valoda, mazākumtautību tiesību garantijas, kā arī nenoteica īpašas garantijas Latgalei, par kurām iestājās no Latgales vēlēšanu apgabala ievēlētie deputāti.²⁸ Cilvēktiesību regulējuma trūkuma dēļ²⁹ Satversmi tolaik ar zināmu ironijas devu nodēvēja par Rumpf-Verfassung,³⁰ jo tajā esot trūcis pats svarīgākais regulējums, kas nosaka valsts juridisko un politisko būtību un kuram konstitūcijās tiekot atvēlēta visredzamākā vieta.³¹ Pašas Satversmes pieņemšana sabiedrībā neradīja lielu sajūsmu un atstāja pietiekami daudzus neapmierinātus ar jaunpieņemto valsts pamatlikumu.³²

Pēc Satversmes spēkā stāšanās 1922. gada 7. novembrī jaunā valsts iekārta darbojās ar daudzās sīkās frakcijās un deputātu grupās sašķeltu Saeimu, kura līdz ar to nespēja nodrošināt stabilu parlamentāro vairākumu un apstiprināt stabilas valdības. Viens no redzamākajiem Satversmes autoriem Arveds Bergs teju nekavējoties publicēja rakstu, kurā konstatēja, ka Saeima un Satversme neiet.³³ Viņa aicinājums veikt Satversmes reformu, paredzot tiešās vēlēšanās ievēlētu Valsts prezidentu ar plašākām pilnvarām, kurš varētu būt Saeimu līdzsvarojošs alternatīvs varas centrs, noteica konstitucionālo diskusiju noskaņas visu parlamentārisma laiku.³⁴ Tai pašā laikā Latvijas pirmā un, šķiet, arī otrā neatkarības perioda parlamentārās iekārtas liels vājuma iemesls bija ne tik daudz pati Satversme, cik Saeimas vēlēšanu regulējums,³⁵ kas veicināja Saeimas sašķeltību, kā arī demokrātisko tradīciju un parlamentārās pieredzes trūkums.³⁶ Latvijas Satversme šai ziņā ir Veimāras konstitūcijas dvīņumāsa, un to lieliski parāda Veimāras republikas vēlēšanu sistēmas kritika, ko tikpat labi var attiecināt arī uz mums: "Sīkās partijas visas kopā nekad neieguva vairāk par 15 % balsu [Reihstāgā], tāpēc lielākajām partijām praksē reti vajadzēja ar tām rēķināties, veidojot valdību. Toties proporcionālā pārstāvniecība izlīdzināja lielāko partiju izredzes sacensībā par vēlētāju balsīm; ja būtu mažoritārā vēlēšanu sistēma, lielākajām partijām būtu veicies labāk un rastos iespēja izveidot stabilāku koalīcijas valdību ar mazāk koalīcijas partneru, kas savukārt varbūt pārliecinātu lielāku tautas daļu par parlamentārisma pozitīvajām iezīmēm."³⁷ Par Latviju runājot, ekspertu ieskatā, politisko sadrumstalotību veicināja tieši "pārmērīgais proporcionālo vēlēšanu likums", kas neparedzēja vēlēšanu "barjeru" iekļūšanai Saeimā.