Lai arī autora līdzšinējā praktiskā darbība ir saistīta ar finanšu nozares pakalpojumu un digitālo produktu attīstību, papildus tiesību zinātņu studijām maģistratūrā autors arī aktīvi līdzdarbojas un sniedz palīdzību pilsoniskās sabiedrības organizācijām ar mērķi aizsargāt dažādu sociālo grupu tiesības. Rakstā analizētās tēmas ietvaros autors ir sadarbojies ar nevalstisko organizāciju "Mozaīka",² lai analizētu tiesībsargājošo iestāžu praksi sociālā naida izmeklēšanā digitālajā vidē. Šīs sadarbības ietvaros tika sagatavoti un iesniegti aptuveni 50 iesniegumi par publiskiem izteikumiem digitālajā vidē,³ kuros tika vērsts naids pret personām, balstoties uz šo personu seksuālo orientāciju, taču gūtās atziņas var būt noderīgas, arī izmeklējot šādas lietas pret citām sociālajām grupām.

Raksta mērķis nav kritizēt tiesībsargājošo iestāžu praksi, bet gan veicināt diskusijas starp krimināltiesību ekspertiem, tiesību piemērotājiem un politikas veidotājiem nolūkā rast efektīvākos risinājumus dažāda veida naida izpausmju ierobežošanai digitālajā vidē, kas gan tuvākā, gan tālākā nākotnē arvien vairāk ienāks mūsu ikdienas dzīvē.

Piekritība materiālu pārbaudei kā birokrātiskais futbols

Šā brīža tiesiskais regulējums noteic, ka Krimināllikuma 150. panta noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanas atbildīgā iestāde ir Valsts policija. Līdzīgu noziedzīgu nodarījumu, taču balstītu uz nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu, kas kvalificējams atbilstoši Krimināllikuma 78. pantam, izmeklē Valsts drošības dienests.

Izmeklējot saņemto informāciju par sociālā naida vai nesaticības izraisīšanas noziedzīgajiem nodarījumiem, kas kvalificējami pēc Krimināllikuma 150. panta, līdzšinējā tiesībsargājošo iestāžu praksē novērojama nekonsekventa un atsevišķos gadījumos pat haotiska rīcība attiecībā uz lietas materiālu un izmeklēšanas darbību piekritību. Proti, savā praksē autors vienā gadījumā ir konstatējis tā saucamo "birokrātisko futbolu", proti, situācija, kurā iesniegums par sociālā naida vai nesaticības izraisīšanas gadījumu (Krimināllikuma 150. pants) no Valsts policijas pēc piederības tiek pārsūtīts Valsts drošības dienestam (neinformējot iesniedzēju par šādu rīcību). Turpretim Valsts drošības dienests, ņemot vērā, ka minētais noziedzīgais nodarījums nav iestādes kompetencē, šo iesniegumu atkal pārsūta pēc piederības atpakaļ Valsts policijai. Taču, ņemot vērā šādu gadījumu mazskaitlīgumu, autors pauž cerību, ka tas ir atsevišķs un nav saistīts ar neizpratni par institucionālo piederību noteiktu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanā.

Vienlaikus no autora rīcībā pieejamajiem lietu materiāliem ir konstatējama plaši izplatīta prakse, kurā lietas materiāli tiek pārsūtīti starp dažādām Valsts policijas reģionālajām pārvaldēm.