5. Jūlijs 2022 /NR. 27 (1241)
Tiesību prakse
Aktualitātes Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā
LL.M
Ieva Hūna
Tieslietu ministrijas EST departamenta juriste 
Mg. iur.
Edgars Bārdiņš
Tieslietu ministrijas EST departamenta juriskonsults 

Tieslietu ministrija ir apkopojusi 2021. gada Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST), tajā skaitā Vispārējās tiesas (turpmāk – VT), interesantākos spriedumus. Šajā judikatūras apkopojumā iekļauti spriedumi, kuros EST ir lēmusi par politiski nozīmīgiem jautājumiem, un spriedumi, kuros risināti aktuāli tiesību jautājumi, ietverti svarīgi precedenti, kā arī spriedumi, kas atspoguļo plašo EST kompetenci. Šī ir apkopojuma otrā daļa, kurā apskatīti spriedumi, kas pasludināti no 2021. gada jūlija līdz decembrim (Apkopojuma pirmo daļu skat.: Jurista Vārds, 07.06.2022., Nr. 23).

1. C-804/18 WABE un C-341/19 MH MŸller Handel

Spriedumā apvienotajās lietās C-341/19 MH MŸller Handel un C-804/18 WABE1 EST interpretēja Direktīvu 2000/78, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju2 (turpmāk – Direktīva 2000/78) attiecībā uz darba devēja aizliegumu darba vietā nēsāt politiskās, filozofiskās vai reliģiskās pārliecības zīmes un skaidroja personas domu, pārliecības un ticības brīvības līdzsvarošanu ar darba devēja leģitīmajām interesēm un darījumdarbības brīvību.

C-804/18 WABE pamatlietā speciālās izglītības pedagoģe, kas strādāja uzņēmumā, kas Vācijā pārvalda vairākus bērnudārzus, nēsāja islāmisko lakatu. Kamēr šī pedagoģe atradās bērna kopšanas atvaļinājumā, šis uzņēmums pieņēma "dienesta instrukcijas neitralitātes principa ievērošanai", tostarp nosakot, ka pedagogi darba laikā nedrīkst nēsāt kristietības simbolu – krustu, musulmaņu galvassegu vai ebreju kipu. Pēc atgriešanās darbā pedagoģe atteicās izpildīt darba devēja aizliegumu darba vietā nēsāt musulmaņu galvassegu un tādēļ uz laiku tika atstādināta no darba. Pedagoģe vērstās tiesā, lūdzot uzlikt par pienākumu darba devējam izņemt no šīs darbinieces personas lietas materiāliem brīdinājumus par islāmiskā lakata nēsāšanu.

Šādos apstākļos Vācijas Arbeitsgericht Hamburg (Hamburgas Darba lietu tiesa), kurā tika celta konkrētā prasība, nolēma vērsties EST, lūdzot skaidrot, vai šāda darba devēja vienpusēja instrukcija, kas aizliedz nēsāt jebkādu redzamu politiskās, uzskatu vai reliģiskās pārliecības zīmi, Direktīvas 2000/78 izpratnē ir uzskatāma par tiešu diskrimināciju reliģijas dēļ vai netiešu diskrimināciju reliģijas vai dzimuma dēļ, ņemot vērā, ka minētais aizliegums lielākajā daļā gadījumu attiecas uz sievietēm, netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ.

Savukārt C-341/19 MH Müller Handel pamatlietā darba devējs pārdošanas konsultantei un kasierei bija lūdzis darba vietā novilkt islāmisko lakatu. Tā kā viņa atteicās izpildīt šo lūgumu, darba devējs viņu nosūtīja mājās un vēlāk ar rīkojumu uzdeva viņai par pienākumu ierasties savā darba vietā bez uzkrītošām un lielizmēra reliģiskas, politiskas vai filozofiskās pārliecības zīmēm. Darbiniece vērsās tiesā, lūdzot konstatēt minētā rīkojuma spēkā neesamību un piedzīt atlīdzinājumu par nodarīto kaitējumu.

Izskatot minēto strīdu apelācijas kārtībā, Vācijas Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa) nolēma vērsties EST ar līdzīgiem prejudiciālajiem jautājumiem kā lietā C-804/18, papildus šauboties par Direktīvas 2000/78 diskriminācijas aizlieguma piemērošanu darba devēja aizliegumam nēsāt vien uzkrītošas un liel­izmēra, nevis jebkādas reliģiskus, politiskus un citus uzskatus atspoguļojošas zīmes.

Abas tiesas arī lūdza EST izteikties par Direktīvas 2000/78 8. panta 1. punkta piemērošanu, kas dalībvalstīm paredz tiesības ieviest vai uzturēt spēkā noteikumus, kuri ir labvēlīgāki vienlīdzīgas attieksmes principa aizsardzībai, nekā noteikts Direktīvā 2000/78. Arbeitsgericht Hamburg jautāja, vai šādas labvēlīgākas normas ir pieļaujamas arī attiecībā uz darba devēja atšķirīgas attieksmes attaisnojamības vērtējumu, proti, kas paredz, ka šādu aizliegumu var attaisnot vienīgi ar darba devējam konkrēti draudošu ekonomisku kaitējumu, bet ne ar abstraktu neitralitātes apdraudējumu. Savukārt Bundesarbeitsgericht jautāja, vai dalībvalsts konstitucionālo tiesību normas, kas aizsargā ticības brīvību kā labvēlīgāki noteikumi Direktīvas 2000/78 8.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties