Mūsdienās arvien vairāk tiek kritizēta līdzšinējā pieeja dabas resursu izmantojumam. Tiek uzsvērts, ka ir jāaizsargā vide un jārūpējas par pašas planētas labklājību, ne tikai par tās iedzīvotāju ekonomiskajām un sociālajām interesēm. Tūlītēji risinot cilvēku radītās problēmas un mazinot kaitējumu videi, var nodrošināt sabiedrības, valsts un pasaules "mūžīgumu". Tomēr vides aizsardzība nav vienīgā joma, kur nepieciešami ilgtermiņa risinājumi, jo valsts attīstībai ir nepieciešama kopēja līdzsvarotība starp ekonomiskajām, sociālajām un ekoloģiskajām interesēm, ņemot vērā arī nākotnes vajadzības.

Vienlaikus sabiedrības vēlme pielāgoties jaunām prasībām ir kūtra, tāpēc ir nepieciešama valsts rīcība šo problēmu risināšanā konstitucionālā līmenī. Tādējādi ir attīstījies valsts ilgtspējīgas attīstības koncepts, kas uzliek valstij pienākumu rūpēties par ilgtermiņa interesēm un pamattiesību aizsardzības jomā aptver neierastu aizsargājamo objektu – nākamo paaudžu tiesības, līdzsvarojot vēl neeksistējošu subjektu tiesības ar pašreizējo paaudžu tiesībām.

Šī raksta mērķis ir analizēt valsts ilgtspējīgas attīstības koncepta vēsturi un evolūciju, uzsverot starppaaudžu taisnīgumu kā šī koncepta būtiskāko elementu.

Valsts ilgtspējīgas attīstības koncepta raksturojums

Ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kas nodrošina pašreizējās vajadzības, neapdraudot nākotnes paaudžu iespējas apmierināt savas vajadzības.¹ Ilgtspējīga attīstība balstās uz trim dimensijām – ekonomisko, ekoloģisko un sociālo. Šis koncepts paredz, ka valstij jāveido attīstība tā, lai, pilnveidojot vienu dimensiju, netiktu kaitēts pārējām.²

Ilgtspējīgas attīstības koncepts ir veidojies, mainoties izpratnei par sabiedrības un vides mijiedarbību. Ilgstoši pastāvēja uzskats, ka dabas resursi nevar izsīkt un pat tad, ja izsīktu, tehnoloģiju attīstība to novērstu, un cilvēku skaits var turpināt augt bezgalīgi. Tomēr 20. gadsimta otrajā pusē šī paradigma sāka mainīties, zinātniekiem konstatējot, ka līdzšinējā attīstības tendence rezultēsies ar strauju un nekontrolējamu iedzīvotāju skaita un ražošanas kapacitātes sarukumu.³ Jau 1972. gadā tika prognozēts, ka, nemainoties līdzšinējām tendencēm, planētas izaugsmes maksimums tiks sasniegts pēc 100 gadiem.⁴ Reaģējot uz zinātnieku pētījumiem, 1987. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija ziņojumā "Mūsu kopējā nākotne"⁵ formulēja ilgtspējīgas attīstības konceptu.