Saskaņā ar Maksātnespējas likuma² (turpmāk arī – MNL) 75. panta pirmo daļu pēc kreditoru prasījumu pārbaudes administrators pieņem pamatotu lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu. MNL 73. panta ceturtās daļas 1. punkts noteic, ka, iesniedzot kreditora pieteikumu, ir jānorāda prasījuma pamatojums. Juridiskajā literatūrā, atklājot šīs normas saturu, norādīts, ka prasījuma pamats var izrietēt no līgumiskajām vai ārpuslīgumiskajām attiecībām. Kreditora prasījumam klāt pievienojami to pamatojošie dokumenti, piemēram, spriedums par parāda piedziņu, līgums, pierādījumi par veikto samaksu u. tml. Tādējādi administrators ne tikai pārbauda, vai attiecīgais kreditora prasījums satur visu nepieciešamo informāciju, bet arī vērtē tā pamatotību.³ Lai nodrošinātu kreditora interešu ievērošanu, admini­strators lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu pieņem, pārbaudot visu tam pieejamo informāciju par konkrēto saistību.⁴ Kreditora prasījuma izvērtēšanā nav pieļaujama formāla pieeja.⁵

Fizisko un juridisko personu maksātnespējas procesos ir sastopamas situācijas, kad kreditors piesaka prasījumu, kas iepriekš tika iegūts no citas personas cesijas ceļā, to pamatojot ar cesijas darījuma apliecinošiem dokumentiem. Situācija kļūst juridiski sarežģītāka, kad papildu cesijas līgumam kreditora prasījumam tiek pievienots arī tiesas spriedums un/vai izpildu raksts parāda piedziņai par labu iepriekšējam kreditoram jeb cedentam, no kura prasījuma tiesības tika iegūtas pēc sprieduma stāšanās spēkā.

Ņemot vērā to, ka tiesu praksē ir novērojami atšķirīgi viedokļi attiecībā uz nepieciešamību kreditoram šādā situācijā iesniegt administratoram tiesas lēmumu par puses procesuālo tiesību pārņemšanu CPL 77. panta kārtībā, šā raksta mērķis ir argumentēt autores pozīciju, kāpēc šis lēmums maksātnespējas procesā ir nepieciešams.

Būtiskas atšķirības tiesu praksē

Tiesu nostāja: CPL 77. pants ir piemērojams maksātnespējas procesā

Sākumā autore vēlas iezīmēt tiesu praksē⁶ atrodamās atziņas, kas kalpoja par pamatojumu tiesām izdarīt secinājumu, ka aplūkojamajā situācijā kreditoram ir jāpievieno lēmums par puses procesuālo tiesību pārņemšanu. Proti, pamatojoties uz likuma "Par tiesu varu"⁷ 16. pantu, spēkā stājies spriedums ir izpildāms un šādam spriedumam ir likuma spēks, visiem tas ir obligāts un pret to jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret likumu. Arī CPL 203. panta piektajā daļā paredzēts, ka spriedumam, kas stājies likumīgā spēkā, ir likuma spēks, tas ir obligāts un izpildāms visā valsts teritorijā, un to var atcelt tikai likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā. Spriedums ir izpildāms labprātīgi vai CPL "E" daļā noteiktajā kārtībā.

Autores pētītajos nolēmumos tiesas ir atsaukušās uz atziņām, kas par šo jautājumu ir paustas tiesību doktrīnā. "Spriedums, kas stājies likumīgā spēkā, atvieto un dzēš materiāli-tiesiskās attiecības, kas bijušas par prasītāja celtās prasības priekšmetu… Pēc sprieduma prasītājam vairs nav jāatsaucas uz savām agrākajām materiāli-tiesiskajām attiecībām, jo tās ieguvušas jaunu formu, jaunu pamatu spriedumā (action judicati)."⁸

"Sprieduma spēkā stāšanās novelk īpašu robežu agrāk strīdīgajā tiesiskajā attiecībā un, ja spriedums ir par naudas summas piedziņu, tad par piedziņas juridisko pamatu kļūst tieši spēkā stājies spriedums, nevis, piemēram, nesamaksāta darba alga, neatdotais aizdevums vai citi fakti (kas, protams, ir sprieduma pamatā, bet nav vairs apstrīdami)."⁹

Atbilstoši tiesību doktrīnā paustajam spēkā stājušā tiesas sprieduma likumīgais spēks attiecas tikai uz civillietas dalībniekiem, kā arī uz viņu tiesību pārņēmējiem. Šiem subjektiem likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums ir ne tikai vispār obligāts, bet tas viņiem jāpilda tādā mērā un daļā, kādā spriedums uz katru no viņiem attiecas.¹⁰ "Priekš pārējām personām, kas procesā dalību nav ņēmušas, tiesas spriedums ir res inter alios gesta et judicata un tamdēļ nav saistošs."¹¹

Civillikuma¹² (turpmāk – CL) 1793. panta 3. punktā noteikts, ka prasījumi var pāriet no agrākā kreditora uz jaunu ar cesiju, kura notiek pēc tiesiska darījuma, vienalga, vai kreditors to noslēdzis uz likumiska pienākuma pamata vai labprātīgi. Saskaņā ar CL 1805. pantu cesionārs var no cesijas brīža darboties ar kreditora tiesībām un uz šā pamata rīkoties ar prasījumu, cedēt to savukārt citam un izlietot to pret parādnieku.

Tomēr atbilstoši tiesību doktrīnā paustajai atziņai "prasījuma tiesību cesija uzsākta procesa gadījumā pati par sevi vēl nenozīmē kreditora – prasītāja izstāšanos no procesa, jo saskaņā ar Civillikumu 3474. pantu agrākais kreditors, neraugoties uz cesiju, turpina skaitīties par tādu līdz tam laikam, kamēr cesionārs neiestāsies procesā".¹³

CPL 77. panta pirmajā un otrajā daļā noteikts: ja viena no pusēm lietā izstājas (fiziskās personas nāve, juridiskā persona beidz pastāvēt, prasījuma cesija, parāda pārvede un citi apstākļi), tiesa pieļauj aizstāt šo pusi tās tiesību pārņēmējam. Tiesību pārņemšana iespējama jebkurā procesa stadijā.

Tiesu lēmumos ir atrodamas arī atsauces uz judikatūrā izdarītajiem secinājumiem par CPL 77.