13. Septembris 2022 /NR. 37 (1251)
Skaidrojumi. Viedokļi
"Būt karā" jeb pusceļā uz jaunu Latvijas Pareizticīgās baznīcas statusu
12
Mg. iur.
Mārtiņš Drēģeris
Latvijas Republikas ārlietu ministra padomnieks 
SATURA RĀDĪTĀJS

Katra nodzīvota diena pasaulē ir jauna vēstures lappuse, taču par īpaši daudznozīmīgu datumu Latvijas valsts un baznīcas vēsturē ir uzskatāms 2022. gada 8. septembris. Šajā dienā Saeima ar lielu balsu vairākumu (par nobalsoja 73, pret nobalsoja trīs un atturējās viens Saeimas deputāts)1 pieņēma Valsts prezidenta Egila Levita ierosinātos grozījumus Latvijas Pareizticīgās Baznīcas (turpmāk arī – LPB vai Baznīca) likumā.2 Likuma grozījumi būtiski maina Latvijas pareizticības jeb kristietības austrumu atzara turpmāko vektoru. Pieņemtie likuma grozījumi noteic, ka turpmāk Baznīca ar visām tās diecēzēm, draudzēm un iestādēm ir pilnīgi patstāvīga un neatkarīga no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas (autokefāla baznīca).

Likuma grozījumi ir vērtējami kā turpinājums daudz globālākām norisēm, kas nav skatāmi tikai šaurā Latvijas baznīcu tiesību un valststiesību gaismā. Pieņemtās likuma izmaiņas ir jāuzlūko arī no Latvijas valsts iekšpolitisko un ārpolitisko norišu konteksta. Šos likuma grozījumus var salīdzināt kā ārēji izraisītu zemestrīci, kas var iezīmēt vitāli eksistenciālas sekas (ne tikai teoloģiskā izpratnē) pašai Latvijas Pareizticīgajai baznīcai.

Šie grozījumi visupirms definē jaunu attiecību modeli starp Latvijas valsti un LPB; otrkārt, groza līdzšinējās LPB attiecības ar Maskavas patriarhiju;3 treškārt, noteic pašas LPB turpmāko darbību, tostarp kanonisko tiesību jomā. Rakstā ir akcentētas tikai dažas šā likuma grozījumu nianses.

 

Vēstures paralēles

Zināmā mērā 2022. gada 8. septembra grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā sasaucas ar notikumiem, kas ar LPB un visu pareizticīgo kopienu norisinājās Latvijā 20. gadsimta starpkaru periodā. Ir jāatgādina daži fakti, kas var palīdzēt izprast likuma grozījumu nozīmību un šo grozījumu sarežģīto dabu. Šim apstāklim pamatā ir vēsturiski, politiski, ideoloģiski un kanoniski priekšnosacījumi un apsvērumi.

Latvijas valsts un LPB kopējā vēsture netieši ir sākusies jau ilgi pirms Latvijas Republikas nodibināšanas.4 Taču būtisks pavērsiens LPB vēsturē ir aizsācies 19. un 20. gadsimtu mijā un Latvijas valsts tapšanas posmā.

Līdz Latvijas Republikas proklamēšanai Krievijas impērijā, kurā ietilpa arī visa Latvijas teritorija, pareizticīgās baznīcas augstākais pārvaldes orgāns bija Svētā valdošā sinode. Sinodes pastāvīgie locekļi bija Pēterburgas, Maskavas un Kijevas metropolīts un sinodes virsprokurors kā cara pārstāvis un valsts interešu aizstāvis, kurš bija faktiskais baznīcas dzīves noteicējs. Bez sinodes virsprokurora nevarēja iecelt nevienu bīskapu vai metropolītu. Jāatzīmē, ka šajā periodā visā Krievijas impērijā bija t.s. sinodālais periods teju 200 gadu garumā (1721–1917), līdz Krievzemes baznīcas koncils atjaunoja "papismu". Tādējādi gandrīz 200 gadus Krievijas Pareizticīgā baznīca bija Krievijas impērijas valsts aparāta sastāvdaļa, kas nebija juridiski patstāvīga.5

Pirmā pasaules kara laikā par Krievijas Pareizticīgās baznīcas galvu 1917. gadā tika izraudzīts metropolīts Tihons (1917–1925), kura kalpošanas laiks sakrita ar Latvijas Republikas nodibināšanu, kā arī pilsoņu karu un vispārēja haosa apstākļiem Krievijā.

Pirms Latvijas Republikas proklamēšanas igauņu garīdzniekam Pāvelam Kuļbušam (1869–1919), kurš tika iesvētīts Rēveles bīskapa amatā ar Platona vārdu, tika nodota pārvaldīšanā Rīgas eparhija.6 Taču 1919. gada 2. janvārī lielinieki arestēja bīskapu Platonu un naktī uz 15. janvāri nošāva. Tādējādi vairāk nekā divus gadus jau pēc Latvijas valsts izveides Rīgas eparhija palika bez sava virsgana.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas kļuva aktuāls jautājums par LPB tiesisko statusu jaunajā valstī. 1920. gadā no 22. līdz 27. februārim Rīgā notika visas Latvijas pareizticīgo draudžu (kopskaitā 93) kongress. Tajā nolēma lūgt patriarhu Tihonu nozīmēt Rīgas eparhijas pārvaldīšanai Penzas bīskapu Jāni Pommeru (1876–1934). 1921. gada 6(19). jūlijā patriarhs Tihons ne vien nozīmēja bīskapu Jāni Pommeru par Rīgas bīskapu, bet arī parakstīja vēsturiski ļoti nozīmīgu dokumentu, tā saukto Tomosu,7 par patstāvīgas LPB izveidošanu.

Minēto lēmumu par LPB patstāvības piešķiršanu Krievijas Pareizticīgā baznīca pieņēma 1921. gada 6(19). jūlijā. Krievijas Pareizticīgās baznīcas Svētās sinodes8 un Augstākās baznīcas padomes lēmums Nr. 1026 paredzēja, ka Baznīcai tiek piešķirta "patstāvība visās lietās, baznīcas – administratīvās, baznīcas – saimnieciskās, skolu izglītības un baznīcas – valstisko attiecību nokārtošanas ziņā".9

1923. gadā notika pirmā Latvijas Pareizticīgās baznīcas sapulce, kurā pieņēma LPB statūtus uz jau iepriekš minētā patriarha Tihona parakstītā dokumenta pamata. Tika apstiprināti LPB kanoniskie noteikumi un draudžu statūti, kuri tika reģistrēti Iekšlietu ministrijā 1924. gada 26. martā ar Nr. 170597. Statūtu 1. pants paredzēja, ka "Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai, kura atrodas suverēnas Latvijas valsts robežās, pieder kanoniska patstāvība (..)",10 bet 6. pants noteica, ka "Latvijas Pareizticīgā Baznīcā augstākā likumdošanas vara, pārvaldīšanas vara, tiesas vara un kontrolēšanas vara pieder vietējai Baznīcas Saeimai (..)". 1926. gada 8. oktobrī Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā tika pieņemti "Noteikumi par pareizticīgās baznīcas stāvokli".11 Tie paredzēja:

1) "Pareizticīgā baznīca Latvijā bauda viņas kanonos paredzētās pašvaldīšanas un pašnoteikšanās tiesības kanonisko priekšrakstu un tiesību normu izdošanā, baznīcas pārvaldībā, baznīcas tiesā un baznīcas saimniecībā" (2. pants);

2) "Kanoniskās saeimas (koncila) ievēlētais valdošais virsgans ir Latvijas pareizticīgās baznīcas galva. Virsgans ir pilnīgi neatkarīgs no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas. Virsganam kā apustuliskas hierarhiskas varas priekšstāvim pieder tā tiesību un garīgās varas pilnība, kas apzīmēta sv. kanonos un baznīcas noteikumos attiecībā uz patstāvīgas pareizticīgās baznīcas valdošo virsganu" (5. pants);

3) "Visas ar Latvijas likumiem saskanošās vietējās pareizticīgās baznīcas tiesības un lietas, kuras pie atkarības no Viskrievijas pareizticīgās baznīcas piederēja šās pēdējās virsganiem, sinodei, konsistorijām un citām viņas iestādēm, organizācijām un amatpersonām, tiek atzītas par pārnākušām Latvijas pareizticīgo baznīcai, viņas valdošam virsganam, sinodei un citām viņas iestādēm, organizācijām un amatpersonām pēc kanoniskas piederības" (6. pants).12

Šādu Baznīcas pilnīgu patstāvību un neatkarību atzina Latvijas valsts, nosakot pilnīgi patstāvīgas un neatkarīgas Baznīcas tiesisko statusu attiecībās ar neatkarīgās Latvijas valsts institūcijām.13 Arī savās lekcijās tiesībnieks un diplomāts Hermanis Albats uzsvēra, ka Baznīca "bauda pašnoteikšanās un pašvald. tiesības. [..] Virsgans ir baznīcas galva un neatkarīgs no citām baznīcām".14

Pēc Josifa Staļina pavēlēm 20. gadsimta 30. gados tā sauktais lielais terors visā Padomju Savienībā sasniedza savu apogeju. Šajā laikā Padomju Savienībā tika fiziski iznīcināti simtiem pareizticīgo dievnamu un sodīti ar nāvi daudzi jo daudzi Krievijas Pareizticīgās baznīcas garīdznieki. Tās Krievijas Pareizticīgās baznīcas amatpersonas, kas izglābās no Staļina tīrīšanām un asinspirts, tika pakļautas stingrai represīvo orgānu kontrolei, tādējādi kļūstot par paklausīgu staļinisma režīma instrumentu. 1926. gadā arhibīskaps J. Pommers par pareizticīgās baznīcas stāvokli Padomju Krievijā raksta: "Baznīcas hierarhi tiek nogalināti, visādos veidos iznīcināti, tos nomoka pa cietumiem un izsūtīšanām, cenšas tos dezorganizēt un pat demoralizēt, cenšas tos visādi diskreditēt krievu tautas un visas pasaules acīs. Nonāvēto hierarhu skaits ir ļoti liels, vēl vairāk ir ieslodzīto un izsūtīto, nav neviena tāda, kas nebūtu cietis pazemojumus un apvainojumus."15

1934. gada naktī no 11. uz 12. oktobri Ozolkalna muižas ēkā pie Ķīšezera dienvidu piekrastes Rīgas un Latvijas arhibīskaps J. Pommers līdz šim nenoskaidrotos apstākļos tika aukstasinīgi nogalināts. J. Pommera zvērīgā slepkavība satricināja visu Latvijas politisko vadību un sabiedrību, kas kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem LPB pāriešanai Konstantinopoles patriarha jurisdikcijā. Turklāt J. Staļina represīvā režīma apstākļos attiecības ar Krievijas patriarha vietas izpildītāju Ņižņijnovgorodas Sergiju bija apgrūtinātas.16

1936. gada 9. un 10. martā baznīcas Saeima pasludināja Latvijas Pareizticīgo baznīcu par autokefālu ar metropolītu Augustīnu (Pētersonu) (1873–1955) priekšgalā. Reizē ar to tika izdarītas izmaiņas statūtos, kas reģistrēti Iekšlietu ministrijā 1936. gada 7. septembrī ar Nr. 140503. Reaģējot uz minētajiem notikumiem, Maskavas patriarhija 1936. gada 5. jūnijā nolēma, ka LPB ir atzīstama par vainīgu baznīcas šķelšanā un metropolīta Augustīna hirotonija17 – par nelikumīgu.

1940. gadā vienlaikus ar Latvijas valsts okupāciju beidza pastāvēt arī LPB, to pārveidojot par Krievzemes Pareizticīgās baznīcas ekzarhātu,18 bet vēlāk par Rīgas eparhiju. Tādējādi LPB zaudēja savu juridisko neatkarību līdz Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai. Pēc Otrā pasaules kara LPB statuss netika atjaunots, tā bija Krievijas Pareizticīgās baznīcas sastāvdaļa, un to vadīja Krievu Pareizticīgās baznīcas Rīgas – Latvijas eparhija, kas bija pakļauta Maskavas patriarhijai.19

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas attiecīgais Baznīcas stāvoklis tika atjaunots Latvijas Republikas tieslietu ministra Viktora Skudras un Krievijas Pareizticīgās baznīcas Maskavas patriarhijas pārstāvja metropolīta Juvenalija sarunās. Viņi vienojās: "Iekļaut statūtos Baznīcas patstāvības un neatkarības pamatu atbilstoši Patriarha Tihona 1921. gada lēmumam, kā arī par kanonisko Latvijas Pareizticīgās baznīcas pakļautību Krievijas Pareizticīgās baznīcas Maskavas Patriarhijai".20

Eparhijas statūtus apstiprināja Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Aleksijs II, un tie ir reģistrēti 1991. gada 28. martā ar Nr. 360 Tieslietu ministrijas Reliģijas lietu departamentā.

Maskavas patriarhijas Sinode 1992. gada 11. augustā pieņēma lēmumu, ar kuru tika atjaunots patriarha Tihona 1921. gada lēmums par Baznīcas patstāvību un neatkarību, kā arī tās agrākais nosaukums. 1992. gada 22. decembrī Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Aleksijs II izdeva Tomosu Baznīcai, kurā vēlreiz apstiprināja 1921. gada 6(19). jūlija lēmumu Nr. 1026, ar ko patriarhs Tihons Baznīcai dāvāja patstāvību. Patriarha Aleksija II dāvātais Tomoss uzsver Baznīcas kalpošanu neatkarīgas valsts teritorijā un pirmajā punktā apliecina: "Lai kopš šā laika Latvijas Pareizticīgā Baznīca saskaņā ar mūsu un Svētīgās Sinodes apstiprinātiem viņas statūtiem ir patstāvīga baznīcas – administratīvajās, baznīcas – saimnieciskajās, baznīcas – izglītības un baznīcas – civilajās lietās, pie tam paliekot Maskavas patriarhāta kanoniskajā jurisdikcijā".21

 

Grozījumu tvērums

Mēdz sacīt, ka 20. gadsimts joprojām ir kopā ar mums. Tas pilnā mērā ir attiecināms uz Latvijas Pareizticīgo baznīcu, jo 20. gadsimta starpkaru notikumi jo­projām nosaka juridiskos apstākļus, kādā LPB atrodas 21. gadsimta Latvijā.

Kopš Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likuma pieņemšanas Saeimā 2008. gada 13. novembrī22 likums ir grozīts divas reizes.

Abus likuma grozījumus ir veikusi 13. Saeima, attiecīgi 2019. gada 6. jūnijā un 2022. gada 8. septembrī. Veiktie grozījumi likumā gan 2019. gadā, gan 2022. gadā ir vērtējami kā saturiski nozīmīgi, vienlaikus stingri ievērojot Satversmes 99. pantā noteiktās baznīcas un valsts šķirtības robežas.

2019. gadā likumdevējs papildināja likuma 4. panta trešo daļu. Tika konkretizētas prasības LPB garīgā personāla izvirzītajiem kandidātiem, nosakot, ka par Baznīcas galvu, metropolītiem, bīskapiem un šo amatu kandidātiem drīkst būt tikai Baznīcas garīdznieki un Latvijas pilsoņi, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā pēdējos 10 gadus ir Latvijā (autora izcēlums).

Šo likuma 2019. gada grozījumu mērķis, ko likumdevējs pieņēma steidzamības kārtā, konsultējoties ar LPB pārstāvjiem un Ārlietu ministriju, bija stiprināt LPB autonomiju un spēju LPB norobežot no potenciālas ārvalstu ietekmes.23 Vienlaikus likumprojekta anotācijā tika uzsvērts, ka grozījumi novērsīs iespējamu valsts iejaukšanos reliģiskās organizācijas autonomijā, kuru Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi par neaizstājamu plurālisma sastāvdaļu demokrātiskā sabiedrībā (skatīt, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 26. oktobra sprieduma lietā "Hasan un Chaush pret Bulgāriju" (iesniegums Nr. 30985/96) 62. rindkopu, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 15. septembra sprieduma lietā "Miroļubovs un citi pret Latviju" (iesniegums Nr. 798/05) 81. rindkopu).24

Arī 2022. gada 5. septembra Valsts prezidenta ierosinātie grozījumi likumā ir pamatoti ar valsts nacionālās drošības interesēm. Likumprojekta anotācijā lasāms: "Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā 2022. gada 21. jūlijā ir saņemta informācija, ka 2022. gada 24. martā Maskavas patriarhāta sinode patriarha Kirila vadībā izveidojusi "pārvaldi eparhiju lietās, kuras atrodas tuvējā aizrobežā", kas aizskar Baznīcas patstāvību un neatkarību. Valsts drošības iestāžu ieskatā, šāda rīcība ir negatīvi vērtējama, kas var iespaidot nacionālo drošību. Šāda vienpusēja rīcība no Krievijas Pareizticīgās baznīcas vadības puses ir vērtējama kā pretēja Baznīcas vēsturiskajam statusam, kurš noteikts ar patriarha Tihona 1921. gada 6(19). jūlijā dāvāto Tomosu un patriarha Aleksija II 1992. gada 22. decembra Tomosu. Ievērojot šai pārvaldei piešķirto kompetenci, pastāv augsts risks, ka Krievijas Pareizticīgās baznīcas vadība vienpusēji iecerējusi likvidēt Baznīcas patstāvību un neatkarību un de facto mainīt tās kanonisko statusu. Tas skar Baznīcas laicīgo statusu Latvijas Republikā, kura noteikšana ekskluzīvi ir Latvijas likumu un Baznīcas statūtu jautājums. Krievijas Pareizticīgās baznīcas vadība nav pildījusi savas uzņemtās saistības pret Latvijas valsti un Baznīcu un faktiski veikusi apzinātas darbības Baznīcas statusa pazemināšanai. Pastāvot šādiem apstākļiem, Baznīcas statusa jautājumu nav iespējams risināt sarunu ceļā ar Krievijas Pareizticīgo baznīcu."25

Saeimas pieņemtajos 2022. gada 8. septembra likuma grozījumos jau ar likuma 1. panta otrās daļas 1. punktu tiek precizēts likumā lietotais termins, kas ir atslēgvārds un "ceļa karte" visam likumam un turpmākajai LPB darbībai. Tas skaidri noteic likuma darbības jurisdikciju un "telpu", proti, ar vārdu "Baznīca" šā likuma izpratnē tiek uzskatīta Latvijas Pareizticīgā baznīca ar visām tās diecēzēm, draudzēm un iestādēm, kura ir pilnīgi patstāvīga un neatkarīga no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas (autokefāla baznīca) – autora izcēlums.

Vārds "autokefāls" ir termins, kas atvasināts no sengrieķu valodas vārda "κεφαλή" un nozīmē "galva".26 Ar šo terminu teoloģijā un reliģiju zinātnē plašāk izprot baznīcas patstāvību un organizatorisko neatkarību no citām tās pašas konfesijas baznīcām. Jāuzsver, ka autokefālās baznīcas teritorijai pēc kanoniskiem likumiem jāsakrīt ar valstiski administratīva formējuma teritoriju.27

Papildus tam ir veikti likuma papildinājumi attiecībā uz 3. panta pirmo daļu, kas noteic, ka likums pilnā mērā nostiprina Baznīcas autokefālo statusu.

Ko tas nozīmē praksē?

Pareizticība ir konfesija, kas pastāv daudzās pasaules valstīs, piemēram, Grieķijā, Kiprā, Gruzijā, Ukrainā, taču tai ir vienota dogmatiskā ticības mācība un kanoniskās tiesības. Pareizticīgā baznīca ir uzskatāma par vienotu kopienu, kas vēsturiski ir veidojusies pēc teritorialitātes principa un sastāv no vietējām autokefālām baznīcām, kas savstarpēji uztur ciešus sakarus un kopīgi rūpējas par Pareizticīgās baznīcas interešu aizstāvību visā pasaulē.

Autokefālas baznīcas28 ir savstarpēji neatkarīgas un vienlīdzīgas, savukārt autonomās baznīcas pakļaujas kādai no autokefālajām baznīcām. Pastāv arī t.s. pašvaldošās baznīcas, kurām oficiāli nav autonomijas statusa, bet kurām ir autonomijas pazīmes.

Tādējādi autokefālās pareizticīgās baznīcas ir veidotas nevis pēc nacionālā principa, bet pēc teritorialitātes principa. Proti, vienas autokefālās baznīcas (patriarhāta, metropolijas, arhidiecēzes) konkrētajā teritorijā var darboties tikai viena autokefālā pareizticīgā baznīca, kuru vada leģitīms virsgans (patriarhs, metropolīts jeb arhibīskaps – konkrētās autokefālās baznīcas augstākais garīdznieks), kuru ir apstiprinājis autokefālās baznīcas koncils. Savukārt konkrētā teritorijā esoša autokefālā pareizticīgā baznīca var sastāvēt no teritoriāli administratīvām vienībām (patstāvīgām jeb autonomām baznīcām, metropolijām, diecēzēm), kuras pārvalda metropolīti, arhibīskapi vai bīskapi.29

No minētā izriet, ka līdz šim Latvijas Pareizticīgā baznīca de facto bija patstāvīga (autonoma) baznīca, kas sastāvēja autokefālās pareizticīgās baznīcas – Maskavas patriarhāta – garīgā vienībā ar plašām patstāvības tiesībām. Vienlaikus jāuzsver skaidrībai, ka LPB nekad nav pilnvērtīgi darbojusies kā autokefāla baznīca (autora izcēlums). Pēc saikņu pārtraukšanas ar Maskavas patriarhātu starpkaru periodā tā tikai dažus gadus bija autonoma pareizticīgā baznīca Konstantinopoles patriarhāta pārraudzībā (1935–1940). Saeimā pieņemtie 2022. gada 8. septembra likuma grozījumi ir uzskatāmi kā pusceļš, lai emocionālo saikni starp LPB un Maskavas patriarhiju kardināli pārtrauktu.

Latvijas parlamenta pieņemtie likuma grozījumi noteic vēl vienu jauninājumu, kas daļēji sasaucas ar klauzulu, kas ietverta ratifikācijas likumā līgumam starp Latvijas Republiku un Svēto Krēslu.30

Ir papildināts Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likuma 4. pants ar ceturto, piekto un sesto daļu. Turpmāk par Baznīcas galvas, metropolītu, arhibīskapu un bīskapu iecelšanu vai atcelšanu amatā Baznīca rakstveidā informē Valsts prezidenta kanceleju (autora izcēlums).

Pamatojoties uz Baznīcas sniegto informāciju un amatā ieceltās personas iesniegumu, Valsts prezidenta kanceleja oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" attiecīgi paziņo par Baznīcas galvas, metropolīta, arhibīskapa un bīskapa stāšanos amatā vai atcelšanu no amata (autora izcēlums), kā arī nosūta šo informāciju institūcijai, kas ar likumu ir pilnvarota vest reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistru.

Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā ietvertā klauzula, kas sasauca ar likuma "Par Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgumu" 1.1 panta pirmo un otro daļu, zināmā veidā ir "apdrošināšanas polise" ar mērķi pasargāt valsti un pašu baznīcu no tādām personām, kas nav deleģētas no LPB vadības puses. Paredzētā procedūra pastiprina LPB iekšējo neatkarību, patstāvīgi lemjot par saviem bīskapiem. Tādā veidā Latvijas valsts demonstrē cieņu pret Latvijas Pareizticīgo baznīcu savstarpējā dialogā.

Šeit vietā ir atgādināt notikumus Igaunijas Republikā, kad 2018. gada aprīlī mūžībā devās Igaunijas Pareizticīgās baznīcas vadītājs metropolīts Kornēlijs (1924–2018). Tā paša gada jūnijā viņa vietā aizklātā balsojumā tika ievēlēts un nosūtīts uz Igauniju Maskavas patriarhāta virzītais Maskavas un Viskrievijas patriarha Kirila vikārs, Krievijas pilsonis Jevgēņijs jeb Valērijs Rešetņikovs. Turklāt drīz pēc stāšanās amatā metropolīts Jevgēņijs līdz ar Krievijas vēstniecības Igaunijā pārstāvjiem un "krievu pasaules" aktīvistiem Tallinā atklāja piemiņas plāksni, kas veltīta Krievijas impērijas 95. Krasnojarskas kājnieku pulka Svētā Georga vārdā nosauktajai kapelai. Šis apstāklis izraisīja pamatotu sašutumu Igaunijas sabiedrībā.31

Tādējādi 2022. gada 8. septembrī Saeimā pieņemtie likuma grozījumi ir tikai pusceļš uz pilnīgu Latvijas Pareizticīgās baznīcas autokefālijas statusa nostiprināšanu. Tālākās darbības ir kanonisko tiesību joma, un valstij šajā laukā nav un nevar būt teikšanas. Proti, līdz ar likuma grozījumu stāšanos spēkā ir nepieciešams veikt LPB statūtos attiecīgos grozījumus, apstiprinot tos jaunā redakcijā un iesniedzot reģistrācijai Reliģisko organizāciju likumā noteiktajā kārtībā. Latvijas Pareizticīgās baznīcas statūtu grozījumus izskata un apstiprina LPB sasauktā baznīcas Sinode un koncils, ko pēcāk reģistrē Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā.

 

Par Satversmes 99. panta tvērumu

"Divdesmitā gadsimta beigās mēs visi zinām, ka valsts var būt par daudz. Taču (..) tās var arī izrādīties par maz."32 Šie vēsturnieka Tonija Džada vārda spilgti raksturo Satversmes 99. panta otrā teikuma būtību.

Satversmes 99. panta noteic baznīcas šķirtību no valsts. Turklāt eklēziskajās jeb baznīcas tiesībās kanonisko tiesību jautājums mūsdienās ir uzskatāms par katras baznīcas iekšējo lietu, kas valstij nav juridiski saistošs. Tas nav valsts kompetences jautājums.

Līdz šim Latvijas Republika ir stingri ievērojusi šo principu attiecībā uz visām konfesijām un reliģijām, kas darbojas Latvijas valstī. Tas ir sakāms arī par šiem likuma grozījumiem.

Satversmes 99. pants prasa respektēt LPB kanonus, kas nosaka iekšējo baznīcas darbību. Kanoni un vēsturiskie precedenti paredz, ka lēmums par pareizticīgās baznīcas statusa maiņu ir laicīgās varas kompetencē. Tas nav ticības jautājums, un tā nav iejaukšanās baznīcas lietās. Latvijas valsts ar šo likumu korekti piemēro tiesības, ko piešķir baznīcas kanoni. Tādi vēsturiskie precedenti ir notikuši, piemēram, Grieķijā, Serbijā, Rumānijā, Bulgārijā un citviet.

Vienlaikus baznīcas atdalītība no valsts Satversmes 99. panta izpratnē nekādi nenozīmē, ka starp baznīcu un valsti nepastāv nekāda saikne vai mijiedarbība, ka reliģijas brīvība absolūti prevalētu pār sabiedriskās drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumiem. Gan baznīca, gan valsts ir pakļauta likuma varai, tās saista savstarpējas likumā paredzētās tiesības un pienākumi, valsts var baznīcai deleģēt atsevišķus valsts varas publiskus uzdevumus (piemēram, tiesības laulāt). Apgalvot, ka valsts nekad nedrīkst pieņemt nekādus lēmumus, kas ietekmē baznīcu, trivializē šīs niansētās attiecības un rada maldīgu priekšstatu, ka baznīca un valsts eksistē izolācijā. Tādēļ vērts īsi pakavēties pie tā, kā likums vērtējams no Satversmes 99. panta un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas33 (turpmāk – Konvencija) 9. panta, kas garantē tiesības uz reliģijas brīvību, viedokļa.

Visupirms jāuzsver, ka Konvencijas 9. pants neuzliek valstīm pienākumu veidot kādu konkrētu attiecību modeli ar šajā valstī esošajām baznīcām. Kā 1989. gadā atzina tābrīža Eiropas Cilvēktiesību komiteja, ja valstī esošā sistēma un modelis valsts attiecībām ar baznīcu garantē personai tiesības uz reliģijas brīvību un garantē, ka neviens netiek piespiests pievienoties kādai baznīcai un nevienam netiek liegts pamest baznīcu, tad šāda sistēma pati par sevi nav pretrunā Konvencijas 9. panta prasībām.34

No Satversmes 99. panta otrajā teikumā ietvertās klauzulas par baznīcas atdalītību no valsts, lasot to kopsakarā ar Konvencijas 9. panta izpratni, izriet nozīmīgs princips, ka "valstij ir vienādi jāattiecas kā pret saviem pilsoņiem, tā arī pret baznīcām, nešķirojot tās pēc konfesionālās piederības".35 Gan Satversmes tiesas, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi par tiesībām uz reliģijas brīvību caurvij atziņa par valsts uzdevumu attiecībās ar ticībā balstītām kopienām ievērot neitralitāti, ar to saprotot valsts pienākumu atturēties no reliģisko uzskatu leģitimitātes vērtēšanas,36 radīt priekšrocības vienam vai otram reliģiskās kopienas vadītājam vai censties panākt, ka reliģiskā kopiena pretēji tās vēlmēm tiek spiesta pakļauties vienotai vadībai.

Šajā sakarā Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir identificējamas četras jomas baznīcas un valsts attiecībās, kurās valstij jābūt īpaši uzmanīgai:37 jautājumos par kādas ticības formas atzīšanu vai neatzīšanu nacionālajos likumos, jautājumos par tiesību uz reliģijas brīvību kopienas elementa respektēšanu, jautājumos par ticības mācību bērniem un jauniešiem. Ceturtā joma, proti, jautājumi par valsts rīcību attiecībā uz baznīcas amatpersonu iecelšanu amatā un atcelšanu no amata, būtu attiecināma uz 8. septembrī pieņemto likumu, taču no likuma nepārprotami izriet, ka baznīcas amatpersonu izraudzīšanās saglabājas ekskluzīvā LPB kompetencē, tādējādi Latvijas valstij pilnībā respektējot LPB autonomiju garīgo līderu izvēlē un neiejaucoties baznīcas iekšējās lietās, lai nepieļautu situāciju, kas bija pamatā Eiropas Cilvēktiesību tiesā izskatītajai lietai "Miroļubovs pret Latviju", kurā Konvencijas 9. panta pārkāpumu veidoja valsts iestāžu rīcība, pēc būtības izlemjot par sūdzības iesniedzēju reliģisko piederību ar visām no tā izrietošajām sekām attiecībā uz iesniedzēju tiesībām ieņemt amatus.

Īpaši nozīmīgs 2022. gada 8. septembrī pieņemto grozījumu vērtēšanā ir no Konvencijas 9. panta izrietošais valsts pienākums rīkoties, ja tas nepieciešams, lai ikvienam nodrošinātu tiesības uz reliģijas brīvību.38 Likuma anotācijā atgādināts Reliģisko organizāciju likumā noteiktais valsts pienākums aizsargāt likumā paredzētās reliģisko organizāciju tiesības (Reliģisko organizāciju likuma 5. panta otrā daļa), kas neapšaubāmi ietver valsts pienākumu rīkoties, lai LPB bez ārēja apdraudējuma un spiediena varētu darboties patstāvīgi un neatkarīgi, atbilstoši Satversmei un Latvijas likumiem. Arī šī pienākuma izpildē likums respektē LPB autonomiju un neiejaucas kanoniskajās tiesībās.

 

"Būt karā"

Šodienas notiekošo pasaulē var salīdzināt ar vācu filosofa Martina Heidegera vārdiem – "būt karā". Mēs dzīvojam ne tikai ģeopolitiskā un propagandas, bet arī ideoloģiskā karā. Reliģiju un režīmu karā. Tas ir nepieteikts vērtību karš.

Visiem gadsimtiem ir kas kopīgs un nemainīgs. Tā ir cīņa par cilvēku prātiem un sirdīm. Arī 21. gadsimta pasaulē. Šī cīņa ir nemitīga, tostarp dievnamos. Tā ir arī cīņa par varu un ietekmi. Šis apstāklis ir jāņem vērā, uzlūkojot Latvijas Pareizticīgo baznīcu daudz plašākā ģeopolitisko un vēsturisko norišu kontekstā.

Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likuma grozījumi ir notikuši būtisku ģeopolitisku satricinājumu apstākļos. Jau pirms Krievijas veiktās Krimas pussalas aneksijas 2014. gadā, Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins 2013. gadā paziņoja, ka pareizticīgo baznīca ir dabisks valsts sabiedrotais Maskavas ietekmes izplatīšanai bijušās PSRS teritorijā.39

Raugoties ar šodienas acīm, Krimas aneksijas 2014. gadā bija tikai prelūdija daudz lielākam Krievijas politiskās vadības plānam – lai atjaunotu, runājot eirāzisma ideoloģijas apoloģēta Aleksandra Dugina40 vārdiem, "atdzimtu, izveseļotu un iztaisnotu Krieviju krievu renesansei, krievu pavasarim", un tādējādi šobrīd ir pienācis laiks "собиратъ земли русские под скипетром Московским" ("atgriezt krievu zemes zem Maskavas sceptera" – krievu val.).41

Un šis postulāts gadu gadiem ir mērķtiecīgi īstenots, savu kulmināciju piedzīvojot 2022. gada 24. februārī, kad pēc Krievijas pretlikumīgā iebrukuma Ukrainā, Krievijas Pareizticīgās baznīcas galva – patriarhs Kirils personīgi pauda atbalstu gan šim iebrukumam, gan Krievijas prezidenta V. Putina virzītajai "krievu pasaules" ideoloģijas slavēšanai no baznīcas vadības puses. Arī pašlaik vairums Krievijas Pareizticīgās baznīcas pārstāvju, runājot ex cathedra, apšauba Ukrainas valstiskumu, tās neatkarību un patstāvību. Līdzīga nostāja tiek pausta par citām "tuvējās aizrobežas" valstīm, un tas tieši aizskar Latvijas nacionālās drošības intereses.

Ņemot vērā iepriekš minēto, nākas secināt: ja reiz Satversmes 99. pants noteic baznīcas šķirtību no valsts, ar to domājot Latviju, tad pilnīgi kategoriski nav pieļaujams, ka Latvijas Pareizticīgā baznīca ir faktiski saistīta ar citu valsti – Krievijas Federāciju – un tās baznīcu, kura uzskatāmi un rupji izmanto savu statusu, atbalstot Krievijas Federācijas dezinformācijas izplatīšanu un attaisnojot Krievijas veiktos noziegumus Ukrainā.

Raugoties no Latvijas valsts drošības interešu perspektīvas, Valsts prezidenta iesniegtie likuma grozījumi ir vērtējami kā pareizs un samērīgs solis, lai ar šīm likuma izmaiņām expressis verbis nostiprinātu LPB kā pilnīgi patstāvīgu un neatkarīgu no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas (autokefāla baznīca).

 

Daudzpunkte

Nobeigumā nevajadzētu aizmirst kādu leģendāru sarunu pie Patriarha dīķiem. "(..) kas tad vada cilvēka dzīvi un vispār visu kārtību zemes virsū? – Piedodiet, – nepazīstamais maigi atbildēja, – lai vadītu, ir vajadzīgs daudzmaz precīzs plāns kaut cik pieklājīgam laika posmam. Ja atļauts jautāt, kā cilvēks var vadīt, ja viņš ne tikai nav spējīgs sastādīt kaut kādu plānu smieklīgi īsam laika posmam, teiksim, tūkstoš gadiem, bet nevar būt drošs pat par savu nākamo dienu?"42 Šie rakstnieka Mihaila Bulgakova vārdi ir tieši attiecināmi uz baznīcas lietām, kas nekad nav vienkāršas un vienmēr prasa laiku. Dažkārt pat tūkstošgades.

Pareizticīgajā pasaulē autokefālijas statusa piešķiršana baznīcai nav ikdienišķa un formāla lieta, jo autokefālijas statuss netiek piešķirts un saņemts tikai ar vienu balsojumu attiecīgās valsts parlamentā.

Esošo stāvokli un apstākļus, kādā šobrīd ir – vai drīzāk nav – Latvijas Pareizticīgā baznīca, lielā mērā ir noteikusi Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra (Kudrjašova) līdzšinējā darbība, kurš pie Latvijas Pareizticīgās baznīcas vadības grožiem ir no 1990. gada 27. oktobra. Pastāv arī dažādi viedokļi par Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra vēlmi saraut saites ar Maskavas patriarhiju un patiesi cīnīties par autokefālijas saņemšanu.43 Šobrīd atbildes vietā ir jādod vārds klusumam.

Līdz ar ceļa sākumu uz autokefālas baznīcas statusa iegūšanu, turpmākie gadi un gadu desmiti rādīs, cik vienota, saliedēta, vai un kurp virzīsies Latvijas Pareizticīgā baznīca.

RAKSTA ATSAUCES /

1. Skat. Balsošanas motīvs: Grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā (1593/Lp13), 2. lasījums, steidzams. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS2_DK.nsf/Voting?ReadForm&parentID=cba7d0ad-4c86-4912-a69e-ef26bf12a331 [aplūkots 08.09.2022.].

2. Valsts prezidenta paziņojums Nr. 26 "Par likumprojektu "Grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā"". Latvijas Vēstnesis, 06.09.2022., Nr. 172. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/335219-par-likumprojektu-grozijumi-latvijas-pareizticigas-baznicas-likuma [aplūkots 08.09.2022.].

3. Patriarhāts ir administratīvi teritoriāla vienība, kurā apvienotas kādā teritorijā esošās kristiešu draudzes patriarha virsvadībā.

4. Drēģeris M. Par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas tiesisko statusu. Jurista Vārds, 15.10.2019., Nr. 41 (1099), 20.–25. lpp.

5. Turpat.

6. Eparhija – pareizticīgās baznīcas administratīvi teritoriālā vienība, bīskapa pārziņā esošs apgabals. Krievijas impērijā pareizticīgā baznīca iedalījās eparhijās ar bīskapu priekšgalā, kurš bija augstākais garīdznieks. Pareizticīgās baznīcas Kurzemē un Vidzemē ietilpa Rīgas (vēlāk Rīgas un Jelgavas) eparhijā, pie kuras arī piederēja Igaunijas pareizticīgie. Savukārt pareizticīgās baznīcas Latgalē atradās Vitebskas un Polockas arhibīskapa pārziņā. Pašas eparhijas iedalījās prāvesta apgabalos jeb apriņķos, bet prāvesta apriņķi sadalījās pareizticīgo draudzēs. Skat. plašāk: Drēģeris M. Par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas tiesisko statusu. Jurista Vārds, 15.10.2019., Nr. 41 (1099), 20.–25. lpp.

7. Tomosa dokumentam ir liela nozīme visā pareizticīgās baznīcas pasaulē, jo visu pasaulē eksistējošo pareizticīgās baznīcas autokefālo baznīcu, to teritoriālo administratīvo vienību un to bīskapu saraksti ir apkopoti oficiālos sarakstos, ko sauc par Diptihu. Diptihus kanoniski izdod Grieķijas Pareizticīgā baznīca, un tajos ieraksta arī visas jaunizveidotās pareizticīgās baznīcas, kā arī visus jauniesvētītos bīskapus. Gadījumā, ja baznīca vai bīskaps nav ierakstīti Diptihā, tas nozīmē, ka tie nepieder pie pareizticīgās baznīcas. Katra jaunizveidotā pareizticīgā baznīca saņem arī Tomosu, kas ir pareizticīgās baznīcas statusu apliecinošs dokuments. Tomoss ir uzskatāms par leģitīmu tikai tad, ja to izdevusi kanoniskā autokefālā pareizticīgā baznīca, kas ir ierakstīta Diptihā, ja to ir atzinušas visas pareizticīgās baznīcas, kā arī tad, ja pati jaunizveidotā baznīca ir ierakstīta Diptihā. Šis vēsturiskais dokuments arī kļuva par pamatu LPB juridiskajai izveidošanai. Drēģeris M. Par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas tiesisko statusu. Jurista Vārds, 15.10.2019., Nr. 41 (1099), 20.–25. lpp.

8. Sinode – sinode ir augstāko garīdznieku padome pareizticīgajā baznīcā. Skat.: Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Rīga: Izdevniecība "Avots", 2005, 714. lpp.

9. Arhibīskapa Jāņa (Pommera) vēstule iekšlietu ministram. CVVA fonds 1370, apr. I, arh. Nr. 460.

10. Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra reliģiskās organizācijas "Latvijas Pareizticīgā Baznīca", vienotais reģistrācijas Nr. 90000085869, reģistrācijas lieta.

11. Skat.: Valdības Vēstnesis, 30.10.1926., Nr. 228.

12. Skat.: Noteikumi par pareizticīgo baznīcas stāvokli. Valdības Vēstnesis, 11.10.1926., Nr. 228.

13. Skat. 1926. gada 8. oktobra Noteikumus par pareizticīgās baznīcas stāvokli.

14. Albats H. Baznīcu tiesības. Rīga: Latvijas Universitāte, 1930, 50. lpp.

15. Pommers J. Patiesība par Pareizticīgo Baznīcu Padomju Krievijā. Grām.: Rīgas un visas Latvijas Arhibīskaps Jānis (Pommers). 2. grāmata. Svētrunas, raksti un uzstāšanās. Rīga: Izdevniecība "Labvēsts", 1993, 112. lpp.

16. Skat.: Rīga, 12. oktobris (Gavas). LVVA fonds Nr. 7131, lieta Nr. 7. Grām.: Rīgas un visas Latvijas Arhibīskaps Jānis (Pommers). 2. grāmata. Svētrunas, raksti un uzstāšanās. Rīga: Izdevniecība "Labvēsts", 1993, 148. lpp.

17. Hirotonija ir roku uzlikšana – iesvētīšana svētkalpotāja kārtā (diakona, priestera, bīskapa) liturģijas laikā pie altāra. Skat.: Strods H. Metropolīts Augustīns Pētersons. Dzīve un darbs. 1873–1955. Rīga, 2005, 281. lpp.

18. Eksarhāts – (grieķ. valdnieks, valdītājs) bīskaps, kurš pārvalda lielu baznīcas apgabalu – ekzarhātu, kas atrodas ārpus tās valsts robežām, kurā ir patriarhāts. Ekzarhāta sastāvā var ietilpt bīskapijas un arhibīskapijas, kas pakļautas ekzarhātam. Ekzarhāts ir pakļauts patriarham vai sinodei, bet tam ir pastāvīgas pārvaldīšanas tiesības. Piem., Krievijas Pareizticīgajai baznīcai ir ekzarhāti Baltkrievijā, Ziemeļeiropā un Viduseiropā, Centrālajā un Dienvidamerikā. Pieejams: http://www.eleison.lv/ir/vardnica/terminu/e.htm [aplūkots 08.09.2022.].

19. Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra reliģiskās organizācijas "Latvijas Pareizticīgā Baznīca", vienotais reģistrācijas Nr. 90000085869, reģistrācijas lieta.

20. Drēģeris M. Par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas tiesisko statusu. Jurista Vārds, 15.10.2019., Nr. 41 (1099), 20.–25. lpp.

21. Turpat.

22. Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likums. Latvijas Vēstnesis, 03.12.2008., Nr. 188.

23. Skat. likumprojekta "Grozījums Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā" anotāciju. Pieejama: https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/19BC262F578C1E1AC225840A002E6C67?OpenDocument [aplūkota 07.09.2022.].

24. Turpat.

25. Skat. likumprojekta "Grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā" anotāciju.

26. Skat.: Svešvārdu vārdnīca. J. Baldunčika redakcijā. Rīga: Apgāds "Jumava", 1999, 84. lpp.

27. Skat.: Konstantinopoles Patriarhāts vēsture, šodiena, nākotne. Pieejams: http://www.pareizticiba.lv/index.php?newid=106&id=111&lang=LV [aplūkots 07.09.2022.].

28. Autokefālo baznīcu nosaukumos lietotais vārds "pareizticīgā" sevī ietver fundamentālas pareizticīgās (kristīgās) konfesijas pazīmes, kas veidojušās no Vispasaules Pareizticīgo baznīcu kopienas ticības mācības, un tās ir: 1) Apustuliskās Svētā Gara sukcesijas esamība; 2) ticības dogmatiskās mācības identitāte; 3) sakramentu identitāte un esamība; 4) kanoni (kanoniskās tiesības); 5) piederības dokumentācija (Diptihi), tai skaitā piederības piešķiršana un anulēšana; 6) trebas, ritus, tradīcijas utt.

29. Skat. Latvijas Pareizticīgās Baznīcas viedoklis Satversmes tiesas lietā Nr. 2017-18-01. Pieejams: http://tzpi.lu.lv/files/2018/06/LPB-viedoklis_Satv_tiesai.pdf [aplūkots 07.09.2022.].

30. Par Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgumu. Latvijas Vēstnesis, 25.09.2002. Nr. 137.

31. Lasmanis J. Latvijas Pareizticīgo baznīcu distancēs no Maskavas. 04.06.2019. Pieejams: https://nra.lv/latvija/282705-latvijas-pareizticigo-baznicu-distances-no-maskavas.htm [aplūkots 07.09.2022.].

32. Džads T. Pārvērtēšana. Esejas par aizmirsto 20. gadsimtu. Dienas Grāmata, 2012, 18. lpp.

33. Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un 11. protokolu. Latvijas Vēstnesis, 13.06.1997., Nr. 143/144 (858/859).

34. Eiropas Cilvēktiesību komitejas 1989. gada 9. maija ziņojums lietā "Darby pret Zviedriju" (iesniegums Nr. 11581/85), 45. rindkopa.

35. Satversmes komentāri, 99. pants, 337. lpp.

36. Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa spriedums lietā Nr. 2017-18-01, 25.2. rindkopa; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 26. oktobra spriedums lietā "Hasan un Chaush pret Bulgāriju", iesniegums Nr. 30985, 78. rindkopa, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 15. decembra spriedums lietā "Miroļubovs un citi pret Latviju", iesniegums Nr. 798/05, 80.(f) rindkopa.

37. O’Boyle H., Warbric. Law of the European Convention on Human Rights. Oxford University Press, 3. izdevums, 598.–600. lpp.

38. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 3. februāra sprieduma lietā "Siebenhaar pret Vāciju", iesniegums Nr. 18136/02), 38. rindkopa.

39. Plašāk: Drēģeris M. Putina pasaule. Pieejams: https://ir.lv/2014/08/01/putina-pasaule/ [aplūkots 07.09.2022.].

40. Guds A. Aleksandrs Dugins – Putina "pelēkais kardināls" vai margināls nacionālists? Pieejams: https://klik.tvnet.lv/7591382/aleksandrs-dugins-putina-pelekais-kardinals-vai-marginals-nacionalists?_ga=2.82701587.42229968.1662294414-618577213.1618810896 [aplūkots 07.09.2022.].

41. Skat.: Drēģeris M. Putina pasaule. Pieejams: https://ir.lv/2014/08/01/putina-pasaule/ [aplūkots 07.09.2022.].

42. Bulgakovs M. Meistars un Margarita. Rīga: Liesma, 1979, 12. lpp.

43. Skat.: Lorencs J. Neiespējamā misija? Latvijas Avīze, 08.09.2022., 2. lpp.; Малютин A. Латвия дала РПЦ по куполу, 07.09.2022. Pieejams: https://novayagazeta.eu/articles/2022/09/07/latviia-dala-rpts-po-kupolu [aplūkots 08.09.2022.].

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Drēģeris M. "Būt karā" jeb pusceļā uz jaunu Latvijas Pareizticīgās baznīcas statusu. Jurista Vārds, 13.09.2022., Nr. 37 (1251), 8.-14.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 13. Septembris 2022 /NR. 37 (1251)
12 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Autokefālijas princips
24. Septembris 2022 / 01:10
0
ATBILDĒT
Letter of Ecumenical Patriarch Athenagoras to Metropolitan Pimen, June 24, 1970.

Condition for Autocephaly

10. We come now to the conditions required for the good and proper proclamation of autocephaly. We may surmise from history and from the well imprinted conscience of the Church that the announcement of autocephaly, which aims towards the fulfillment of clearly ecclesiastical needs, basically took into account neither the apostolicity of the See, nor exclusively the prestige of the nation involved, nor the principle that has taken on a quasi-canonical form to the effect that “ecclesiastical affairs should change in accordance with political events.” Such contentions, at least in part, were the basis for the proclamation of the autocephaly of the newer Orthodox Churches in areas that gained national independence, and were largely inhabited by Orthodox peoples. The expressed opinion of the Christian faithful, of both the clergy and the laity, has always been decisively imposed on ecclesiastical matters. But such expressed opinion has been considered first and foremost as foundational and essential to the factors of autocephaly as it is imprinted in an official Synodical act, containing the petition and the stated reasons for the desired independence, concurred in by the entire hierarchy of the local Church, without which any move on the part of the laity, or by whoever represents the governing body of the Church, would constitute an attempt at usurpation. That is why both the judgment of the Mother Church, and, finally, the definitive decision of the entire Church, are essential, in accordance with the above, for the canonical establishing of autocephaly, as would be the case with any other ecclesiastical act of the same type and nature.
Skolniecins
23. Septembris 2022 / 11:26
0
ATBILDĒT
The world stands with Ukraine.
Ukrainians are deeply thankful for the unprecedented wave of support for Ukraine from around the world. The whole world is demonstrating political solidarity, providing military equipment, and humanitarian aid, and imposing sanctions in an effort to limit Russia’s ability to finance and conduct its brutal war of aggression against the people of Ukraine. Governments, international organizations, businesses, celebrities, and regular citizens from dozens of different countries stand strong with Ukraine in the fight for peace and freedom in Europe. The actions and statements of the global community have shown that there is no place in the civilized world for the barbaric and monstrous aggression that Russia is demonstrating now. 141 countries openly showed their solidarity with Ukraine on 2 March when the UN General Assembly overwhelmingly adopted a resolution demanding that Russia immediately end its military operations in Ukraine.
All the best, Skolniecins
©Skolnieciņš 1999-bezgalība :-)
Skolnieciņš® ™Skolnieciņš
#Ukraina #Ukraine #24.02.2022. #karšUkrainā #Krievijas–UkrainasKarš #StopRussianAggression #RussiaInvadedUkraine #UkraineUnderAttack #RussianWarCrimes #StopWarInUkraine #StopPutin #NoWar #LatvjuDievuSvētība #LatvjuDievi #LatvianGods #Pērkons #DievsPērkons #Pērkoņtēvs #Pērkons–DebesuTēvs #Perkons–GodOfThunder #GodPerkons #Māra #DievieteMāra #Māra–VeļuMāte #Māra–ZemesMāte #Mara #Mara–GoddessOfLifeAndDeath #GoddessMara #Laima #DievieteLaima #Laima–GoddessOfDestiny #GoddessLaima #SenlatvjuSpēkazīmes #AncientLatvianSings #Pērkoņkrusts #Thunder-cross #MārasŪdeņi #Mara'sWaterSing #LaimasSlotiņa #Laima'sBroom #dievturi #dievturība #pagāni #pagans #paganism #daudzdievji #heathens #heathenry #politeisti #polytheists #polytheism
Skolnieciņš
23. Septembris 2022 / 11:24
0
ATBILDĒT
Pasaule atbalsta Ukrainu.
Ukraiņi ir bezgala pateicīgi visai pasaulei par sniegto beznosacījuma atbalstu savai valstij. Civilizētā pasaule pauž politisku solidaritāti, sniedz militāro bruņojumu un humāno palīdzību, kā arī ievieš bargas sankcijas, ar mērķi liegt Krievijai iespējas īstenot asiņaino karu pret Ukrainas tautu. Valstu valdības, starptautiskas organizācijas, biznesa segments, slavenības un citi cilvēki no vairākiem valstu desmitiem drosmīgi atbalsta Ukrainu cīņā par mieru Eiropā. Civilizētās pasaules nostāja un rīcība rāda, ka civilizētajā pasaulē nav vietas barbarismam, varmācībai un agresijai, kuru tagad atklāti demonstrē Krievija. 141. pasaules valsts pauda savu solidaritāti ar Ukrainu, kad 2022. gada 2. martā ANO Ģenerālā Asambleja pieņēma rezolūciju, kas pieprasa Krievijai nekavējoties izbeigt militāro agresiju Ukrainā.
Ar cieņu, Skolnieciņš
©Skolnieciņš 1999-bezgalība :-)
Skolnieciņš® ™Skolnieciņš
#Ukraina #Ukraine #24.02.2022. #karšUkrainā #Krievijas–UkrainasKarš #StopRussianAggression #RussiaInvadedUkraine #UkraineUnderAttack #RussianWarCrimes #StopWarInUkraine #StopPutin #NoWar #LatvjuDievuSvētība #LatvjuDievi #LatvianGods #Pērkons #DievsPērkons #Pērkoņtēvs #Pērkons–DebesuTēvs #Perkons–GodOfThunder #GodPerkons #Māra #DievieteMāra #Māra–VeļuMāte #Māra–ZemesMāte #Mara #Mara–GoddessOfLifeAndDeath #GoddessMara #Laima #DievieteLaima #Laima–GoddessOfDestiny #GoddessLaima #SenlatvjuSpēkazīmes #AncientLatvianSings #Pērkoņkrusts #Thunder-cross #MārasŪdeņi #Mara'sWaterSing #LaimasSlotiņa #Laima'sBroom #dievturi #dievturība #pagāni #pagans #paganism #daudzdievji #heathens #heathenry #politeisti #polytheists #polytheism
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 9
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties