1. Ievads

Viens no starptautisko tiesību pamatprincipiem paredz, ka valsts ir starptautiski atbildīga par starptautiska pienākuma (saistības) pārkāpšanu, ja konkrētais pienākums bija spēkā un bija saistošs valstij laikā, kad ir noticis starptautisko tiesību pārkāpums.¹ Šis princips ir nostiprināts 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (1969 Vienna Convention on the Law of Treaties (turpmāk – VCLT))² 28. pantā. Šis princips iekļauts arī Starptautisko tiesību komisijas (International Law Commission (turpmāk – ILC)) 2001. gada pantu par valsts atbildību par starptautiski prettiesisku rīcību (2001 Articles of Responsibility of States for Internationally Wrongful Acts (turpmāk – ARS))³ 13. pantā un vairākkārt norādīts šķīrējtiesu praksē.⁴ Autors ir iepriekš pētījis, kāds ir ekspropriācijas saturs un kādos gadījumos ekspropriācija ir starptautisko tiesību pārkāpums, kā arī kādas sekas ir jāidentificē, lai konstatētu starptautisko tiesību pārkāpumu, tāpat arī kāda rīcība ir sagaidāma no valsts, ja pārkāpums ir konstatēts, tajā skaitā vērtēts reparāciju jautājums par starptautisko tiesību pārkāpumu.⁵ Tomēr starptautiskajās tiesībās, tāpat kā nacionālajās tiesībās, ir definēti kritēriji, kuri ļauj attaisnot darbību, kas citādos gadījumos būtu prettiesiska. Proti, starptautiskās tiesības atpazīst dažādas situācijas, kurās valsts var atsaukties uz konkrētiem apstākļiem, lai attaisnotu savu rīcību, kura citādi tiktu uzskatīta par prettiesisku.⁶

Tātad pastāv atkāpes no primārajiem noteikumiem par valsts atbildību, kas ļauj valstij "izvairīties" no atbildības. Jāatzīmē gan uzreiz, ka šis jautājums praksē kopumā ir sekundārs. Vispirms tiesa aplūko pašu pārkāpumu un tā piedēvējamību valstij, analizējot pārkāpuma saturu un iespējamās reparācijas.⁷ Jautājums par apstākļiem, kas varētu izslēgt valsts rīcības prettiesiskumu, ir otršķirīgs. Taču tas nenozīmē, ka noteikumi par prettiesiskumu izslēdzošiem apstākļiem ir mazsvarīgi un ignorējami.

Atbilstoši starptautisko paražu tiesību normām valsts nav atbildīga par tai saistoša starptautisko tiesību pienākuma pārkāpšanu, ja pārkāpums ir izdarīts apstākļos, kas izslēdz pārkāpuma prettiesiskumu.⁸ Šī "aizstāvības pozīcija" no valsts puses noteikti nav tās pirmā izvēle, jo, atsaucoties uz prettiesiskumu izslēdzošu apstākli, tā faktiski atzīst, ka ir noticis pārkāpums, kaut vienlaicīgi noliedz, ka tai ir jāatbild par pārkāpumu. Šiem apstākļiem ir aizstāvības un izņēmuma raksturs, lai izslēgtu atbildību situācijā, kurā, nepastāvot šādam apstāklim, valstij būtu jāatbild par tās pārkāpumu.⁹

Starptautiskajās tiesībās šādus apstākļus apzīmē ar jau minēto jēdzienu "prettiesiskumu izslēdzoši apstākļi" (circumstances precluding wrongfulness). Tas gramatiski ne gluži atbilst šī jēdziena saturam, jo pēc būtības šādu apstākļu konstatēšanas gadījumā valsts rīcība netiek padarīta par tiesisku jeb atbilstošu starptautiskajām tiesībām, bet gan attaisno rīcības prettiesiskumu. Rezultātā valstij izņēmuma gadījumā tie paredz atkāpi no pienākuma novērst savas rīcības negatīvās sekas, taču tas neskar valsts saistību saturu. Līdz ar to prettiesiskumu izslēdzošie apstākļi pēc būtības neietekmē valstu pienākumu saturu un izpildi, bet gan attaisno valsts pārkāpumu izņēmuma situācijās, tādējādi izslēdzot šādas rīcības prettiesiskuma sekas.¹⁰ Konkrētāk, šādi attaisnojumi "neanulē" vai neizbeidz valsts starptautisku pienākumu, bet gan paredz attaisnojumu vai aizbildinājumu pienākuma neizpildei.¹¹ Minētais tika atzīmēts arī Apvienoto Nāciju Organizācija (United Nations) Starptautiskās tiesas (International Court of Justice) (turpmāk – ANO ST) lietā Gabčikovo-Nagymaros Project, kurā Ungārija argumentēja, ka tās rīcības prettiesiskums, neturpinot projekta darbus, kā to paredz līguma par būvniecību un Gabčikovo-Nagymaros Barrage System darbību noteikumi, bija izslēgts ar nepieciešamības apstākļiem. Savukārt ANO ST norādīja, ka nepieciešamības apstākļi, uz kuriem atsaucās Ungārija, pieņemot, ka tādi ir nodibināti, nedz ļauj izdarīt secinājumu, ka tā ir rīkojusies atbilstoši konkrētajam līgumam, nedz arī uzskatīt, ka šīs saistības vairs nav saistošas Ungārijai. Šādu nepieciešamības apstākļu konstatēšana tikai norādītu, ka Ungārijai neiestājas valsts starptautiskā atbildība.¹² Rezumējot: ar apstākļiem, kas izslēdz rīcības prettiesiskumu, netiek nodibināts, ka valsts starptautisko tiesību saistības beidz eksistēt, un nevar izdarīt secinājumu, ka valsts ir rīkojusies saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Tā vietā šāda situācija paredz izņēmuma gadījumā atbrīvot valsti no atbildības.

Līdz ar to ir jānošķir apstākļi, kas izslēdz prettiesiskuma sekas no starptautiskas saistības izbeigšanas kopumā. Apstākļi, kas izslēdz prettiesiskumu, kā to norāda ILC, vairāk "darbojas kā vairogs, nevis zobens".¹³ Minētā atšķirība skaidrota arī Raibow Warrior lietā, kurā šķīrējtiesa atzina, ka gan starptautisko līgumu tiesības, gan valsts atbildības tiesības joprojām ir piemērojamas. Pirmajā gadījumā ar līgumu nosaka, vai tas bija spēkā, savukārt ar otru nosaka, kādas ir sekas, kad līgums tiek pārkāpts, kamēr tas ir spēkā, ieskaitot jautājumu, vai valsts rīcības prettiesiskums ir izslēdzams.