Šajā rakstā autors sniedz ieskatu par norādīšanas pienākuma mērķiem, tvērumu, tā veiksmīgas izpildes priekšnosacījumiem, norādījumu adresātiem u.c. jautājumiem, kas ir aktuāli saistībā ar šī pienākuma izpratni un izpildi. Raksta mērķis ir rosināt diskusiju par tiesneša lomu procesa vadīšanā pēc būtības, lai nodrošinātu tā efektīvu un taisnīgu norisi, vienlaikus ievērojot tiesneša pienākumu saglabāt neitralitāti.

Norādīšanas jēdzienu var uztvert kā imperatīva rakstura priekšrakstu došanu, taču norādīšanas pienākuma būtība ir faktiskās vai tiesiskās situācijas, kādā atrodas konkrētā civillieta, izskaidrošana pusēm, lai tās, ievērojot sacīkstes principu, varētu pilnvērtīgi īstenot savas procesuālās tiesības. Līdz ar to minēto pienākumu mēdz dēvēt arī par izskaidrošanas pienākumu (Aufklärungspflicht – vācu val.). Jāņem arī vērā, ka norādīšanas pienākuma izpilde var notikt ne vien kā norādījumu došana pusēm par trūkumiem faktisko apstākļu izklāstā vai pierādījumu sniegšanā, bet arī kā jautājumu uzdošana vai tiesas tiesību uzskatu izskaidrošana.

1. Norādīšanas pienākuma izpratne un mērķi

Atbilstoši civilprocesa pamatā esošajam dispozitivitātes principam¹ strīdus priekšmetu nosaka puses, kuras norāda tiesai gan uz prasības pamata apstākļiem, gan apstākļiem, kas pamato iebildumus pret prasību. Puses arī iesniedz pierādījumus, lai pierādītu apstrīdētos faktus, kā arī izsaka lūgumus tiesai un veic citas procesuālās darbības, lai panāktu sev vēlamo lietas iznākumu.