1. Sacīkstes principa izpratne

Sacīkstes princips raksturo prasības tiesvedību un ir viens no civilprocesa pamatprincipiem, kura kontekstā būtu interpretējami un piemērojami arī citi Civilprocesa likuma noteikumi. Kā atzīts doktrīnā, sacīkstes princips ir cieši saistīts un izriet no dispozitivitātes principa, uz ko balstās civilprocesuālie noteikumi un no kā izriet, ka tam, kas grib izlietot savas tiesības, par to pašam jārūpējas.¹ Sacīkstes princips ir nostiprināts Civilprocesa likuma 10. pantā, atbilstoši kuram puses realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā, un pušu sacīkste notiek, pusēm dodot paskaidrojumus, iesniedzot pierādījumus, kā arī izlietojot citas procesuālās tiesības un veicot citas procesuālās darbības Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Vispārīgi atbilstoši Civilprocesa likuma 93. panta pirmajai daļai pusēm ir jāpierāda fakti, uz kuriem puse pamato attiecīgi savus prasījumus vai iebildumus pret prasību. Civillietu ir iespējams izspriest, vērtējot vienīgi pušu iesniegtos pierādījumus celtās prasības vai iebildumu pret celto prasību pamatošanai, ņemot vērā, ka sacīkste civillietās klasiskā izpratnē nozīmē, ka strīdā pušu tiesiskās attiecības tiesa izspriež tikai uz to pierādījumu pamata, kurus iesniegušas pašas puses.² Tomēr tas ne vienmēr nozīmē tiesisku un taisnīgu lietas izspriešanu. Tādēļ no sacīkstes principa minētajā izpratnē ir nepieciešami un ir pieļaujami izņēmumi, ja un ciktāl tas ir nepieciešams patiesības noskaidrošanai lietā, laika un procesuālo līdzekļu ekonomijas nolūkos, tiesvedības paātrināšanai lietā.³

No tiesiski pieļaujamām un nepieciešamām atkāpēm gan jānošķir, piemēram, Civilprocesa likuma 74. panta otrajā daļā noteikto pušu tiesību (piemēram, izteikt savus argumentus un apsvērumus, celt iebildumus) izlietošanas ierobežošana vai liegšana, uz vienas puses lūguma pamata pretēji Civilprocesa likuma 176. panta pirmās daļas noteikumiem pievienojot rakstveida pierādījumus lietas materiāliem, vai pretēji Civilprocesa likuma 111.