Platformu ekonomika ir neatņemama "jaunās" ekonomikas sastāvdaļa, kas raksturo tirgus, kuros sastopama strauja preču un pakalpojumu inovācija un augsta tehnoloģiskā sarežģītība.¹ Platformu ekonomika nodrošina tirgus dalībniekus ar globālu darījumu tīklu, kā darbība tiek īstenota ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju iesaisti.² Šīs ekonomikas darbības pamatā ir dati, kas iegūti milzīgā apjomā, daudzveidībā un ātrumā, un šos datus mākslīgi saražo vietņu lietotāji, iesaistoties komerciālos darījumos, kuri norit tiešsaistē.³

Pēdējo gadu laikā starp praktiķiem konkurences tiesību jomā ir aktualizējusies diskusija par to, kā regulēt digitālā tirgus ietekmi uz godīgu konkurenci un cik lielu kaitējumu nodara tehnoloģiju milzuzņēmumi, kuri apvienojas ar tehnoloģiju jaunuzņēmumiem (start-up companies), kuriem ir potenciāls kļūt par tehnoloģiju milzuzņēmumuma tiešiem konkurentiem. Līdztekus ir aizsākta diskusija par apvienošanās darījumiem, kas pavisam likvidē tehnoloģiju jaunuzņēmumu (killer acquisitions), lai nodrošinātu, ka tirgū neienāk jauns tehnoloģiju milzuzņēmuma tiešais konkurents, tādējādi skatot jautājumu par to, vai un kā ir jāievieš izmaiņas noteikumos, kas regulē apvienošanās darījumus starp iepriekšminētajiem uzņēmumiem, lai tiktu kontrolēta godīga konkurence digitālajā vidē Eiropas Savienībā (turpmāk – ES).

Raksta autore lasītājam sniegs priekšstatu par to, kā pašreizējais digitālais tirgus tiek regulēts apvienošanās kontroles perspektīvā, kā arī iepazīstinās ar killer acquisitions teoriju un kā šī teorija no farmācijas nozares ir izpelnījusies uzmanību digitālajā tirgū, izdarot secinājumus par šīs teorijas iespējamo pret konkurenci vērsto ietekmi.

1. Apvienošanās darījumu kontroles tiesību apskats

Uzņēmumu apvienošanās darījumu kontrole ir būtiska ES konkurences politikas sastāvdaļa. Tās mērķis ir nošķirt konkurenci veicinošus darījumus no darījumiem, kas uz konkurenci atstāj negatīvu ietekmi.⁴ ES ir spēkā Padomes Regula (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (turpmāk – Apvienošanās regula), kas kalpo kā rīks, lai īstenotu apvienošanās darījumu kontroli kopējā tirgū.⁵

1.1. Vēsturiskais ekskurss

1951. gadā, kad spēkā stājās Līgums par Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidi (turpmāk – EOTK), tajā tika integrēta apvienošanās kontroles sistēma sešām tā laika EOTK līgumvalstīm – Francijai, Rietumvācijai, Itālijai, Beļģijai, Nīderlandei un Luksemburgai.⁶ Taču sešus gadus vēlāk, 1957. gadā, kad tika parakstīts Romas līgums (turpmāk – EEK), tajā netika iekļauti noteikumi, kas vērsti uz apvienošanās kontroli kopējā tirgū.

1966. gadā Eiropas Komisija (turpmāk – Komisija) iezīmēja šo robu likumā,⁷ un tas noveda pie tā, ka lietā "Continental Can pret Komisiju"⁸ Komisija piemēroja Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 101. un 102. pantu (tajā laikā EEK līguma 85. un 86. pantu), lai izvērtētu apvienošanās darījumu, kuru veic uzņēmums, kam ir dominējošs stāvoklis iekšējā tirgū.⁹ Tika konstatēts, ka Continental Can pārkāpis EEK līguma 86. pantu, iegādājoties uzņēmumu Europemballage Corporation un aptuveni 80 procentus Thomassen un Drijver-Verbliva N.V. akciju un konvertējamo obligāciju, tādējādi ļaunprātīgi izmantojot dominējošo stāvokli. Šajā lietā Komisija konstatēja, ka Continental Can, izmantojot iepriekšminēto kontroli pār tirgu, potenciāli likvidē būtisku tirgus daļu.¹⁰

Pēc Continental Can lietas un citām līdzīgām lietām Komisija norādīja, ka tai trūkst pilnvaru, lai izvērtētu apvienošanās darījumus, kuriem ir potenciāls atstāt negatīvu ietekmi uz konkurenci.¹¹ Pēc nozīmīga sprieduma Philip Morris¹² lietā 1987. gadā, kad lietā iesaistīto pušu apvienošanās darījuma pārbaudei tika piemērots LESD 101.