Konkurences tiesību mērķis ir brīvas, godīgas un vienlīdzīgas konkurences aizsargāšana un saglabāšana, turklāt tas ir mehānisms dinamiska iekšējā tirgus attīstīšanai un tādējādi arī vispārējās labklājības celšanai.¹ Taču šī mērķa sasniegšana nebūtu iedomājama, Konkurences padomei neveicot pilnvērtīgu pārkāpumu "izmeklēšanu".² Kā zināms, Konkurences padomes ierosinātās lietas, to faktiskie apstākļi un pierādījumi, kas iegūti, varbūtējos pārkāpumus izmeklējot, nereti kalpo par pamatu ierosināt civillietas vai uzsākt kriminālprocesu.³

Šādai vajadzībai iestājoties, aktuāls kļūs arī jautājums par iegūtajiem pierādījumiem un to novērtējumu, tajā skaitā lemjot, vai tie iegūti un nostiprināti procesuāli korektā, tas ir, likumīgā, kārtībā. Apstāklis, ka konkurences tiesību jomā konstatējama mijiedarbība ne vien starp dažādu procesuālo kārtību normām, bet arī var rasties nepieciešamība vienus un tos pašus pierādījumus izmantot dažādos procesos, bija pamudinājums pievērsties jautājuma pētīšanai, kā nodrošināt efektīvu Konkurences padomes izmeklēšanas pasākumu īstenošanu, iegūstot un procesuāli pareizi nostiprinot pierādījumus, vienlaikus nepārkāpjot tirgus dalībnieku vai lietas subjektu tiesības uz aizstāvību, turklāt apzinoties iegūto pierādījumu vēlākas izmantošanas iespēju.

Tiesības uz aizstāvību, sniedzot informāciju

Eiropas Savienības Vispārējās tiesas praksē ir uzsvērts, ka "izmeklēšanas pasākumi, ko [..] [konkurences iestāde] ir veikusi iepriekšējas izmeklēšanas posmā, it īpaši pārbaudes pasākumi un informācijas pieprasījumi, pēc savas būtības nozīmē pārkāpuma apgalvojumu un tie var būtiski ietekmēt aizdomās turēto uzņēmumu situāciju".⁴ Tādējādi, iegūstot informāciju un nostiprinot pierādījumus, ir būtiski un "svarīgi novērst, ka šajā administratīvā procesa posmā varētu tikt neglābjami pārkāptas tiesības uz aizstāvību, jo veiktajiem izmeklēšanas pasākumiem var būt izšķiroša nozīme, sniedzot pierādījumus par uzņēmumu nelikumīgu rīcību, par ko tie varētu būt atbildīgi".⁵ Minētais savukārt nozīmē, ka konkurences lietās efektīvas tiesības uz aizstāvību vērtējamas kā būtiska tiesību uz taisnīgu tiesu (plašākā nozīmē) garantija.

Vienlaikus Eiropas Savienības Tiesa atzinusi, ka uzņēmumam ir pienākums aktīvi sadarboties ar konkurences iestādi, sniedzot atbildes uz jautājumiem par faktiem, kā arī izsniedzot dokumentus, kas ietver informāciju par faktiem, pat ja tos var izmantot konkurences tiesību pārkāpuma pierādīšanai. Uzņēmuma sadarbības pienākums neļauj uzņēmumam izvairīties no pieprasījuma uzrādīt dokumentus, motivējot ar to, ka, tos iesniedzot, tas būs spiests liecināt pats pret sevi.⁶ Tādējādi personas klusēšanas tiesības administratīvajā procesā, kurā tiek izmeklēts konkurences pārkāpums, nav absolūtas, proti, personai, pildot sadarbības pienākumu, ir tiesības nesniegt atbildes vienīgi uz tādiem konkurences iestādes uzdotajiem jautājumiem, kas ietver atzīšanos pārkāpuma izdarīšanā, taču personai ir jāsniedz informācija par faktiem, kā arī dokumenti, kas satur informāciju par faktiem. Citiem vārdiem sakot, personai ir tiesības neapsūdzēt sevi jeb neatzīt pārkāpumu, taču tai nav tiesību nesniegt paskaidrojumus un informāciju par faktiem, kas konkurences iestādei ir nepieciešama attiecīgā pārkāpuma izmeklēšanai.⁷

Pierādījumu un pierādīšanas aspektu vērtējums

Viens no tiesību uz aizstāvību kā tiesību uz taisnīgu tiesu elementiem konkurences tiesībās ir pierādīšanas kā procesuālas darbības novērtējums, tajā skaitā, vērtējot pierādīšanas standartu un priekšmetu. Pierādīšanas standarti ir abstrakti to secinājumu apraksti, kas tiesnesim būtu jāizdara no pretrunīgo pierādījumu relatīvā "svara".