Satversme ir likums ar augstāko juridisko spēku; tā ir pārējo likumu un citu tiesību aktu mērs; Satversme gan formāli, gan saturiski nosaka Latvijas valsts funkcionēšanu, regulējot konstitucionālo orgānu uzvedības modeli un ierobežojot valsts varas īstenotāju rīcību, tai skaitā politisko gribu; Satversme regulē valsts un indivīda attiecības un nosaka modernas valsts pamatprincipu, ka tās centrā ir cilvēks un tā tiesības; nekas un neviens nevar stāvēt pāri Satversmei.¹

Ar Satversmes pieņemšanu 1920. gadā ievēlētā Latvijas Satversmes sapulce īstenoja Latvijas tautas pašnoteikšanās tiesības un noteica, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā valsts vara pieder Latvijas tautai (Satversmes 1. un 2. pants). Satversme ir juridisks un politisks dokuments, kas atspoguļo Latvijas valsts konstitucionālo identitāti, sabiedrības vērtības un kultūru, kā arī Latvijas valsts pastāvēšanas politiskos mērķus.