8. Novembris 2022 /NR. 45 (1259)
Viedoklis
Viens likums visiem. Par tiesībām un taisnīgumu

Periodā starp Pirmo un Otro pasaules karu Latvijas Republikas valdība uzcēla mūsdienīgu Augstākās tiesas ēku. Galvenajā zālē iekšpusē uz sienas bija liels uzraksts, kas tur atrodas līdz pat šai dienai un vēsta: "Viens likums visiem". Citiem vārdiem sakot, tas nepārprotami pasludina visu pilsoņu vienlīdzību pastāvošo likumu priekšā.

Pastāvošo likumu leģitimitāte savukārt nebūt nav garantēta pati par sevi tikai tādēļ, ka kāds likums kādā zemē ir ticis pasludināts. Vispirms tā ir atkarīga no tās valsts leģitimitātes, kas to ir radījusi, ņemot vērā, ka suverēnas valstis ir arī juridiskas entitātes. Šo leģitimitāti savukārt ietekmē katras valsts satversme (konstitūcija) un valdošā politiskā iekārta. Līdz ar to liela daļa no spēkā esošiem likumiem, kas izdoti autoritārās valstīs, kur vara ir uzurpēta, kalpo netaisnīgi uzspiestas varas saglabāšanai.

Pēdējo simts gadu laikā visā pasaulē ir dzimis liels skaits jaunu ne­atkarīgu valstu, visbiežāk tām rodoties uz agrāko impēriju drupām. Pašā Eiropā arī gadsimtu gaitā robežas ir tikušas pārzīmētas pēc katra nozīmīgāka militārā konflikta, bet lielākā daļa Eiropas kartes, kādu mēs to pazīstam šodien, ir veidota Pirmā pasaules kara beigās, pēc tam, kad Osmaņu, cariskās Krievijas un Austroungārijas impērijas sabruka un sadalījās. Vudro Vilsona (Woodrow Wilson) princips par tautu tiesībām pašām lemt savu likteni tika uztverts nopietni un piemērots praksē (neatkarīgi no tā, cik nopietni pats prezidents Vilsons sākotnēji bija domājis par sava formulētā principa praktisko pielietojamību). Jaunās neatkarīgās valstis, tostarp Somija, Igaunija, Latvija un Lietuva, Baltijas jūras austrumu piekrastē tagad bija ieguvušas suverēnas likumdošanas tiesības, nevis pasīvi pakļautas okupācijas karaļvalstu vai impēriju radītajiem likumiem. Mērķis bija labot iepriekšējo gadsimtu nevienlīdzību un netaisnību un izveidot tādu tiesību sistēmu, kas, būdama taisnīgāka un iekļaujošāka, atzītu katra indivīda tiesisko vienlīdzību un piešķirtu viņam cilvēka pamattiesības. Galvenie principi, kas sniedza vadlīnijas jauno valstu mērķiem un pārvaldes sistēmai, tad tika iekļauti katras valsts pamatlikumā – satversmē.

Sabiedrībās, kurās valda tiesiskums, pastāvošā likumu sistēma ir izveidota saskaņā ar attiecīgajā laikā dominējošām vērtībām. Vērtības, kā tas tiek pieņemts demokrātiskās un plurālistiskās sabiedrībās, laika gaitā mainās, atspoguļojot pilsoņu vairākuma sabiedrisko domu un politisko gribu. Pārstāvnieciskās demokrātijās brīvās un godīgās vēlēšanās ievēlēto tautas priekšstāvju loma tad nu ir adekvāti atspoguļot tautas gribas galvenos strāvojumus, kas notiek, uzņemoties likumdošanas funkcijas, kā tas ir Latvijā ar Saeimu un tās deputātiem. Likumdošanas iestādēm dažādās valstīs var būt dažādi nosaukumi, bet koncepcija paliek nemainīga – šie tautas pārstāvji ir tie, kam ir pēdējais vārds, ar saviem balsojumiem nosakot un apstiprinot Ministru prezidentu un valdības sastāvu, tātad izpildvaru ar visām tās ministrijām, kas uz ierobežotu laiku kļūst par de facto valdošo un noteicošo varu.

Starp likumdošanas varu un izpildvaru notiek nepārtraukta mijiedarbe. Likumdevēji ir tie, kas pieņem likumus, bet iniciatīva, ierosinājumi, konkrēti priekšlikumi, materiālu sagatavošana, kas noved pie likuma formulēšanas, nāk no izpildvaras puses. Latvijas Satversme likumu ierosināšanas privilēģiju piešķir arī Valsts prezidentam, kā arī noteiktam skaitam pilsoņu, kuri ar notariāli apstiprinātiem parakstiem ir atbalstījuši privātu likumprojektu. Pēdējais elements ir salīdzinoši nesens jaunievedums, kas paplašina pilsoņiem pieejamās iespējas piedalīties likumdošanas procesā.

Kāda tad ir tiesu unikālā un specifiskā loma kā taisnīgas sabiedrības pīlāram? Saskaņā ar Latvijas un daudzu citu demokrātisko valstu konstitūcijām tiesu vara nav likumu autore, bet tikai pārrauga to pareizu piemērošanu. Tiesu iestāžu uzdevums ir palīdzēt nodrošināt, lai pilsoņi ievērotu valstī pastāvošos likumus, formulējot spriedumus strīdos starp indivīdiem vai iestādēm. Šajā ziņā arī tiesu sistēmai ir cieši jāsadarbojas ar izpildvaru, tādēļ tai ir jābūt Tieslietu ministrijas pārraudzības un atbildības lokā. Savukārt piespiedu mehānismi, kas rūpējas par likumu un tiesu spriedumu ievērošanu, tādi kā ieslodzījums, naudas sodi, īpašuma konfiskācija vai sabiedriskie darbi, tiek uzticēti Iekšlietu ministrijas iestādēm.

Šeit mēs nonākam pie dīvaina paradoksa mūsdienu sabiedrībās, kur tiesu varas neatkarība pārāk bieži tiek uzskatīta kā iespējamas politiskās iejaukšanās apdraudēta, lai arī principā abām pusēm būtu jādarbojas kā partnerēm, lai nodrošinātu, ka valsts pārvaldes sistēmā visiem tiktu nodrošināts vienlīdzīgs taisnīgums. Patiesībā jautājums ir par tiesu varas spēju nodrošināt, ka visiem tik tiešām likumi tiek piemēroti vienādi, nevienam nepieļaujot nelikumīgas privilēģijas, katrā ziņā ne pie varas esošajiem politiķiem, viņu draugiem, radiniekiem un protežē. Diemžēl viena no pirmajām pazīmēm, kas liecina, ka kādas valsts valdība kļūst arvien autoritārāka, ir valdošās šķiras redzamā necieņa pret tiesu varas neatkarību. Tomēr šī necieņa neizriet tikai no politiskās varas vien, bet arī no naudas koruptīvās ietekmes pār principiem. Ja kāda valsts kļūst atpazīstama ar to, ka tur spriedumi vienkārši nosliecas par labu tiem, kuri piedāvā visaugstāko cenu, tas vienmēr ir smags trieciens tās starptautiskajam prestižam. Citās, tostarp bagātās demokrātiskās valstīs, ir acīmredzams, ka turīgie var nolīgt labākus juristus nekā nabadzīgie, šajā gadījumā "viens likums visiem" kļūst drīzāk par saukli nekā realitāti.

Kā zināms, Senā Roma tiek uzskatīta par vēsturisko pamatlicēju Eiropas likumības izpratnei līdz ar romiešu tiesību koncepcijas ieviešanu visas impērijas apjomā (gan, protams, tikai tās pilsoņiem), lai gan tur pastāvēja arī daudzi vietējie izņēmumi. Viduslaiku Eiropā jurisprudence uzplauka kā pati pirmā no neatkarīgajām profesijām un bija viena no pirmajām četrām pamata fakultātēm visās Eiropas universitātēs. Ierēdņi un ministri ar juridisko izglītību tad varēja sākt sacensties par augstākajiem valsts administratīvajiem amatiem ar labi izglītotiem garīdzniekiem.

Vēstures gaitā laicīgo tiesu iestāžu autoritāte un vara pieauga proporcionāli absolūto monarhu patvaļas samazinājumam un viņu tiesībām jebkurā laikā izdot rīkojumu vai dekrētu attiecībā uz jebkuru subjektu. Ne mazāk nozīmīgas bija vēsturiskās izmaiņas līdzsvarā starp laicīgajām tiesām un katoļu baznīcas kanonisko likumu tiesībām. Tā kā valsts vara pakāpeniski kļuva mazāk centralizēta, laicīgo tiesu vara un prestižs turpināja pieaugt un izrietēja no tiesību piemērošanas ar ekspertu profesionālu, specializētās zināšanās balstītu izpratni. Tomēr juristi un tiesneši nebija tie, kuri radīja likumus, bet gan tikai tie, kuri tos piemēroja. Dažās valstīs likumi bija nostiprināti rakstītos tiesību kodeksos. Anglosakšu tradīcijā juridiskais precedents tradīcijas ceļā ieguva tik lielu nozīmi, ka principi, kas izriet no iepriekšējiem juridiskiem spriedumiem, nonāca konkurences cīņā ar principiem, kas nostiprināti tobrīd spēkā esošo likumu kodā. Tas var radīt reālu principu konfliktu, un dažādās valstīs pastāv dažādi tā risināšanas līdzekļi. ASV ir slavena ar to, ka tā piešķir milzīgas pilnvaras Augstākajai tiesai, lai izlemtu, kurš tiesību akts vai juridiskais precedents vairāk atbilst ASV konstitūcijai nekā cits. Tā kā Augstākās tiesas tiesneši tiek iecelti, izmantojot izteikti politisku procesu, kas vairāk balstās uz viņu politisko piederību un uzskatiem nekā uz juridiskām zināšanām, rezultātā veidojas sistēma, kurā juridiskie lēmumi neizbēgami kļūst pakļauti politiskām, nevis cieši juridiskām prioritātēm.

Lai gan tiesiskums neapšaubāmi ir viens no galvenajiem demokrātijas pīlāriem, nevar noliegt, ka juridiskie lēmumi var būt pakļauti cilvēciskām kļūdām un procesuāliem trūkumiem. Tieši tādēļ jau zemākas instances tiesas tiesnešu pieņemtie lēmumi var tikt pārsūdzēti augstākas instances tiesā, un tās savukārt katras valsts augstākajā tiesā. Zināmos gadījumos pastāv arī iespēja lietas nodot starptautiskām tiesām, tādām kāda ir Eiropas Savienības Tiesa. Savukārt konstitucionālās tiesas kā atsevišķas institūcijas ir izveidotas ar skaidru mērķi izvērtēt attiecīgajā valstī tobrīd spēkā esošos likumus no to tiesību viedokļa, kādas pilsoņiem piešķirtas katras valsts pamatlikumā. Tādus pašus pienākumus, kas uzticēti autonomām konstitucionālajām tiesām, var uzņemties Augstākā tiesa kā vienota iestāde, kas kalpo kā augstākais tiesiskais arbitrs valstī, kā tas pašlaik ir ASV.

Tiesiskums, kā mēs to pazīstam tā sauktajā Rietumu pasaulē, balstās uz adversariālu pieeju, kur katras puses advokāti nāk ar pretrunīgām pretenzijām un tiesneša (vai žūrijas) pienākums ir taisnīgi izvērtēt abu pušu argumentus un pasludināt spriedumu. Praksē redzams, ka tiesu spriedumi balstās ne tikvien uz likuma burta interpretāciju, bet arī atspoguļo sabiedrībā tobrīd dominējošos uzskatus un vērtības. Nelaime tāda, ka pārāk bieži pilsoņi ir dziļi sašķelti savos uzskatos par to, kas atsevišķos jautājumos ir pareizi un kas nepareizi, tādēļ juridiskajiem procesiem (līdzīgi kā tas ir arī politiskajiem) itin bieži ir jāsaskaras ar patiesi zālamaniska mēroga izaicinājumiem. Ideālā gadījumā izvēle būtu jāizdara par labu vairākumam. Ja iedzīvotāju nostāja ir gandrīz vienādi sadalīta, būtu vēlams panākt kompromisu starp pretējiem viedokļiem un rast tādu risinājumu, kas radītu vismazāko kaitējumu vislielākajai daļai cilvēku. Cita starpā šeit jāpiemin, ka pēdējās desmitgadēs ir parādījusies arī prakse, kur uzsvars ir uz labprātīgu vienošanos un samierināšanos starp pretējām pusēm, īpaši tas attiecas uz ģimenes tiesībām.

Divu savu prezidentūras termiņu laikā, kad man kā Valsts prezidentei bija pienākums parakstīt likumu projektus, pirms tos varēja izsludināt, es konstatēju, ka pat tādās šķietami vienkāršās lietās kā tiesības veikt peļņu nesošu zveju iekšējos ūdeņos varēja sastapties ar ārkārtīgi pārliecinošiem argumentiem par labu katrai no divām pretējām nostājām: viena, kas to pieļauj kā likumīgu, un otra, kas to aizliedz un padara par noziedzīgu. Tādos gadījumos tā puse, kas bija zaudējusi, aicināja prezidentu likumu neizsludināt un prezidenta kancelejai bija no jauna jāpārskata dokumenti, uz kuriem likumdevējs un izpildvara savos spriedumos bija balstījušies. Nereti mēdzām arī aicināt pretējās puses nākt uz Rīgas pili izklāstīt savu viedokli, jo prezidentam bija dots tikai īss laiks izlemšanai – vai piekrist Saeimas nostājai un likumu parakstīt, vai arī izmantot savas konstitucionālās veto tiesības un nosūtīt likumprojektu atpakaļ Saeimai otrreizējai caurskatīšanai. Ņemot vērā šīs svarīgās veto tiesības, kas nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmē, Valsts prezidentam valstī ar vienpalātu sistēmu ir gluži tāda pati loma kā Senātam vai Augstākajai palātai tajās valstīs, kurās ir divu palātu sistēma. Balstoties uz savu personīgo pieredzi, varu sirsnīgi ieteikt šādu struktūru kā noteikti ātrāku, lietderīgāku un lētāku veidu, kā izskatīt jaunus likumprojektus mazas valsts resursu ietvaros (nekādā veidā nenoniecinot augšpalātas sniegtās priekšrocības tām valstīm, kuras to viegli var atļauties).

Svarīgs tiesiskuma aspekts ir tas, ka ne tikai valstī pastāvošais tiesiskais regulējums, bet arī tās konstitucionālais regulējums nebūt nav akmenī cirsts, kā tas burtiski bija ar tā sauktajiem Hamurapi likumiem pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Laiki mainās, un mainās arvien straujāk, un tas nozīmē, ka parlamenti nesēž dīkstāvē, bet pastāvīgi pieņem jaunus tiesību aktus. Parastā kārtībā pat vislabākās konstitūcijas arī var tikt grozītas, un tam nepieciešama tikai lielāka balsu proporcija parlamentā, nekā pieņemot vai grozot likumus. Savulaik Anglijas karalis Čārlzs II varēja atteikties sasaukt parlamentu veselu 11 gadu garumā, bet galu galā par šo stratēģiju viņš samaksāja ar savu galvu. Mūsdienu autokrāti un mūža prezidenti ir ņēmuši pie sirds vēstures mācības un vienkārši pakļauj savus parlamentus pilnīgai politiskai kontrolei, nevis atklāti tos atlaiž.

Spilgtu piemēru pretrunām, kas rodas saistībā ar pamatlikuma grozījumiem, pasaules mērogā netrūkst. Ja demokrātiskās valstīs konstitūcijā parasti ir iekļauts noteikts gadu skaits, par kuru ilgāk neviena persona nevar tikt ievēlēta par valsts prezidentu, tad autoritāras valsts tapšanā viens no pirmajiem soļiem ir konstitūcijas grozījumi, kas atļauj kādam kalpot par prezidentu visa mūža garumā. Cits spilgts un labi pazīstams piemērs ir ASV konstitūcija un tās papildinājumi. Tiešām apbrīnojama gan retoriskā stila, gan konceptuālā satura dēļ, ASV konstitūcija gadu gaitā ir tikusi papildināta ar izšķiroši svarīgiem grozījumiem. Tāpat arī Latvijas Satversme, kas šogad svin savu simtgadi, tika īpaši papildināta ar vairākiem pantiem pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā. Grozījumi skaidri un precīzi formulēja individuālās cilvēktiesības, kuras bija tikai netieši izprotamas Satversmes sākotnējā tekstā. Nepieciešamība precīzi un skaidri definēt pilsoņu cilvēktiesības nekur nav tik acīmredzama kā ASV vēsturē, kur tik cēli un eleganti formulētā konstitūcija nebija par šķērsli tam, ka tradicionālo vergturības dienvidu štatu likumdošanā tika iestrādāti un paturēti rupji rasu aizspriedumi pat tad, kad tie bija zaudējuši pilsoņu karā. Ir īpaši satriecoši konstatēt, ka klaji pazemojoša diskriminācija pret citas ādas krāsas tā sauktajiem "krāsainajiem cilvēkiem" juridiski varēja būt spēkā vēl divus gadsimtus pēc verdzības atcelšanas prezidenta Ābrahama Linkolna (Abraham Lincoln) laikā. Bija nepieciešami sīvi pūliņi pilsonisko tiesību kustības (Civil rights movement) laikā pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū, lai uzlabotu afroamerikāņu apstākļus. Diemžēl ne rasu, ne šķiru aizspriedumi nav vēl pilnībā izzuduši līdz pat šai dienai, un vairākos ASV štatos tiek radīti šķēršļi daudziem pilsoņiem reģistrēties, lai izmantotu savas balsstiesības. Tas spilgti ilustrē plaisu, kas var šķirt konstitūcijas un tās grozījumu ideālistisko formulējumu no tās reālās piemērošanas ikdienas dzīvē.

Demokrātiskās valstīs mēs parasti pieņemam par pašsaprotamu, ka likumiem un to piemērošanai ir jābūt taisnīgiem un racionāli pamatotiem. Neskaidrības vai viedokļu atšķirības gadījumos ir iespējams vērsties pie Satversmes tiesas kā augstākā arbitra, kam jānosaka, vai kāds likums ir vai nav saskaņā ar Satversmē deklarētajiem principiem. Te tomēr jāatceras, ka tiesu loma jebkurā to līmenī nav kļūt par likumdevēju un konkurēt ar Saeimu un tās īpašo atbildības lomu, bet gan tikai spriest par likumu interpretāciju un to pielietošanu praksē. Tur, kur abu šo jomu kompetenču robežas nav pietiekami skaidri iezīmētas, var rasties nepatīkami un valsts vienotībai kaitīgi sarežģījumi. Piemērs tam saskatāms ASV, kur nelielam personu skaitam, kas veido šīs valsts Augstāko tiesu, ir piešķirtas neierobežotas pilnvaras piedāvāt arvien jaunas un savdabīgas ASV konstitūcijas interpretācijas, pat ja viņu lēmumi nonāk klajā pretrunā ar viņu priekšgājēju lēmumiem, kas ir bijuši spēkā gadu desmitiem ilgi.

Uzskatāms un šokējošs gadījums ASV Augstākās tiesas konfliktam gan ar likumdevēju palātām, gan Valsts prezidentu kā izpildvaras pārstāvi ir nesenais pavērsiens nozīmīgajā Roe versus Wade lietā, kur pirms 50 gadiem ASV Augstākā tiesa pieņēma lēmumu, kas legalizēja abortus ASV. Lai gan mūsdienās valsts iedzīvotāji šajā jautājumā ir asi un līdz pat vardarbībai sašķēlušies, daudzi ASV, kā arī citur pasaulē saskata šajā lēmumā soli atpakaļ no individuālo sirdsapziņas tiesību atzīšanas, kāda tā ir atzīta ASV konstitūcijā. To var uzskatīt arī par bīstamu virzību atpakaļ uz autoritāru un mizogīnisku teokrātiju, kur daži cilvēki ar varu uzspiež savus uzskatus visiem citiem par to, kas ir morāli pieņemams un kas nav (neizbēgami nāk prātā ajatollas Irānā un talibi Afganistānā). Arī prezidents Džo Baidens (Joe Biden) ir paudis sašutumu par šo lēmumu, kas tagad grūtniecības pārtraukšanu jebkāda iemesla dēļ padara par smagi sodāmu kriminālpārkāpumu. Viņš tajā saskata cita ASV konstitūcijas panta pārkāpumu: nevis tā, uz kuru atsaucas tiesneši, proti, indivīda tiesības uz privātumu, kas ietver sieviešu tiesības paturēt kontroli pār savu ķermeni.

Kaut individuālās cilvēktiesības jau sen ir definētas un svinīgi atzītas ANO Cilvēktiesību deklarācijā, nepaiet ne diena, lai kaut kur pasaulē tās netiktu rupji pārkāptas, un tiesību pārkāpumi, kā arī fiziski uzbrukumi (ieskaitot atsevišķas slepkavības un arī genocīdu) notiek pret visdažādākajos veidos atpazīstami iezīmētām un stigmatizētām grupām. Iemesli naidam ir visdažādākie: tie var balstīties uz dzimumu atšķirībām, rasi, etnisko, cilšu, reliģiju, reliģisko sektu vai denomināciju piederību, ģeostratēģiski vai ģeoekonomiski iekārojamu dzīvesvietu vai aklu un nevaldāmu vēsturisko naidu. Ir valstis, organizācijas un indivīdi, kas visiem spēkiem cīnās par cilvēktiesību aizstāvēšanu pasaulē, bet tajā pašā laikā ir arī ideoloģijas, valstis, ekonomiskie spēki, organizētā noziedzība un citi, kas nemitīgi šīs pašas tiesība bradā kājām.

Gluži tāda pati ir situācija ar valstu starptautiskajām tiesībām: katras valsts teritoriālās integritātes un suverenitātes tiesībām, starptautiski parakstītu līgumu ievērošanu un rakstiski apstiprinātu memorandu un vienošanos atzīšanu, par ANO Drošības padomes pieņemto rezolūciju respektēšanu pat nerunājot. Cēlu principu attiecībā uz starptautiskām attiecībām mums netrūkst. Ar gribu tos īstenot praksē vēl ir tāls ceļš ejams.

Latvija savā 104 gadu ilgajā valstiskuma vēsturē ir piedzīvojusi gan savu valstisko tiesību starptautisko atzīšanu un respektēšanu, gan rupjus militāros iebrukumus no Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas puses, atkārtotas okupācijas ar visām ar tām saistītajām šausmām, ieskaitot pilnīgu valsts neatkarības noliegšanu un piespiedu aneksiju no Padomju Savienības puses. Pēc valsts neatkarības deklarācijas pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī pagāja vēl divi gadi sīvu cīņu, līdz visa Latvijas teritorija bija atkarota svešiem spēkiem. Satversmes sapulce tika sasaukta jau 1920. gadā, bet Latvijas kā demokrātiskas parlamentāras republikas pamatlikums – Satversmepieņemts tieši pirms simts gadiem1922. gadā.

Protams, valsts bija arī sekmīgi ieguvusi starptautisko atzīšanu kā de facto, tā de iure un 1920. gadā noslēgusi miera līgumu ar Krieviju, kas atzina Latvijas suverenitāti un teritoriālo integritāti, "uz mūžīgiem laikiem" atsakoties no jebkādām iepriekšējām pretenzijām uz tās teritoriju.

Tomēr pēc 1917. gada revolūcijas Krievijas Federāciju savā varā pārņēmušie boļševiki un viņu jaunizveidotā padomju valsts nebija atteikusies no vecās cariskās impērijas ekspansionisma politikas, uzbrūkot, okupējot un anektējot vairākas valstis savā dienvidu un austrumu perifērijā. Gluži kā Somija, Igaunija, Latvija un Lietuva, arī tās bija pasludinājušas savu neatkarību īsā laika posmā pēc 1917. gada, tomēr nespēja to saglabāt. No tām Ukraina bija lielākā, kas tika iekarota, pakļauta apzināti izraisītam badam, kurā gāja bojā miljoniem cilvēku, tai tika aizliegts izdot grāmatas savā valodā, un tā tika pakļauta sistemātiskai, uzspiestai rusifikācijai. Otrā pasaules kara rezultātā arī visas trīs Baltijas valstis tika vardarbīgi iekļautas PSRS, kamēr Polija un tās kaimiņi izveidoja komunistisku satelītvalstu gredzenu tālāk uz dienvidrietumiem, kā otro aizsardzības līniju pret Rietumu ietekmi ap Kremlī koncentrēto centrālo varu.

Kad 1991. gadā Padomju Savienība beidzot sabruka savu strukturālo vājību un bezcerīgi nesekmīgās ekonomikas dēļ, daudzas agrāk nebrīvē turētās valstis atguva iespēju kļūt neatkarīgām un to arī izmantoja. Krievijas Federācijai, tāpat kā tās bijušajām "brālīgajām republikām", tagad bija pavērusies iespēja izveidot demokrātisku un taisnīgāku valsts pārvaldes sistēmu. Diemžēl tā drīz vien parādīja, ka ir izvēlējusies iet labi iemīto autoritārisma ceļu. Vladimiram Putinam ciešā sadarbībā ar saviem senākajiem slepeno dienestu kolēģiem tik veiksmīgi ir izdevies koncentrēt visu varu savās rokās, ka tagad viņš jau pilnīgi atklāti var paziņot par savu apņēmību atjaunot sevis iecerēto mītiskas Krievijas varenību, kas apvienotu cariskās Krievijas imperiālistiskos iekarojumus ar PSRS iekarojumiem. Neizprovocētais un nepamatotais militārais iebrukums Ukrainā 2022. gada 24. februārī iezīmē jauna asiņainu konfliktu laikmeta sākumu. Tā ir biedējoša zīme visa Eiropas kontinenta drošībai un valdošās pasaules kārtības stabilitātei.

Ņemot vērā postu, iznīcību un ciešanas, kas Ukrainai jāpanes kopš 24. februāra, visas valstis, kuras tāpat kā Latvija bija apņēmīgi attālinājušās no pusgadsimtu vai ilgāku laiku uzspiestajām saitēm ar Krieviju, tagad var ar atvieglojumu atskatīties uz pēdējās trīs desmitgadēs noieto ceļu. Mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā, protams, prasīja milzīgas pūles un daudzas radikālas reformas, kā arī visu mūsu tiesību aktu saskaņošanu ar ES acquis communautaire. Rezultāts nepārprotami ir bijis to pūliņu vērts, jo mēs tagad neesam vairs vieni, bet piederam Eiropas demokrātisko valstu saimei.

Lai gan Latvijas un mūsu kaimiņvalstu Lietuvas un Igaunijas iedzīvotājiem līdz šim nav bijis jāpiedzīvo neticamā brutalitāte un postījumi, kas pavada Krievijas militāro iebrukumu Ukrainā (par ko mums visnotaļ jāpateicas mūsu dalībai NATO), mums ir vērts atgādināt pasaulei, ka agresīvā dezinformācija un mūsu valstu apmelošana, līdzīga tai, kas pašlaik tiek vērsta pret Ukrainu, nekad nav īsti bijusi pārtraukta, kopš mūsu neatkarības atgūšanas 1991. gadā. Krievija nekad nav bijusi gatava samierināties ar jebkuras teritorijas zaudējumu, kas jebkad neatkarīgi no vēstures laikmeta ir bijusi Krievijas iekarota un pakļauta tās kundzībai. Prezidenta Putina žēlošanās par PSRS sabrukumu kā 20. gadsimta lielāko katastrofu visiem ir labi zināma. Es šādus vārdus esmu dzirdējusi no viņa personīgi jau ļoti sen – mūsu divpusējās tikšanās laikā 2001. gada sākumā. Diemžēl Rietumu lielvalstis nekad nav pietiekami novērtējušas Putina naida un aizvainojuma intensitāti gan pret valstīm, kas kļuvušas no Krievijas neatkarīgas, gan pret Rietumiem un demokrātiju vispār, jo Rietumi turpināja cerēt uz abpusēji izdevīgu sadarbību. Bija (un ir vēl joprojām) arī tādas valstis, kam vienkārši bija simpātijas pret Krieviju vēsturisku saišu dēļ vai arī pret Krieviju kā lielvalsti tādēļ vien, ka tā, lūk, tomēr ir lielvalsts ar kodolieroču spējām. Nesavaldīgi agresīvā un apmelojošā propaganda, kuru Krievijas prezidents, viņam paklausīgās amatpersonas un pilnībā pakļautie Krievijas plašsaziņas līdzekļi pašlaik izlej pār saviem iedzīvotājiem un visu pasauli, nav nekas jauns, bet tikai masīvi pastiprināta variācija par tēmām, kas aizsākās jau staļinisma laikos. Šaušalīgie kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci, kas katru dienu tiek pastrādāti pret Ukrainas valsti un tās iedzīvotājiem, tiek vai nu nekaunīgi noliegti, vai arī līdz nepazīšanai sagrozīti. Tajā pašā laikā Krievijas autokrātiskais līderis pārsteidzošā atklātībā atzīst, ka asiņainais karš pret Ukrainu nav nekas cits kā līdzeklis viņa paša un viņa vadītās krievu tautas ievainotā pašlepnuma dziedināšanai. Ukraina ir kļuvusi par nelaimīgu simbolisku iemiesojumu visam tam, ko Putins ienīst Rietumos, demokrātijā un brīvā pasaulē vispār. Ukrainai kā upurjēram tiek uzlikts ciest par visiem iespējamiem pazemojumiem, ko Krievija un krievu tauta kā "kungu tauta" piedzīvoja, kad tā zaudēja varu un ietekmi pār savām iepriekš pakļautajām zemēm un tautām.

Svarīgi saprast, ka vajāšanas mānija un pārliecība, ka visi tevi nīst un vēl tev tikai ļaunu, psiholoģiski iet roku rokā ar lielummāniju, kas pauž nepiepildāmas alkas pēc grandiozitātes un izjūt nevaldāmu naidu pret visu pasauli, kas nav pratusies pietiekami augsti novērtēt tavu vienreizīgumu un diženumu. Valsts līmenī institucionalizēta paranoja Krievijā pastāv jau kopš cara laikiem, iekļaujot sevī visus sabiedrības līmeņus no galma intrigām un slepkavībām līdz Ohrankas smalki izkoptajam teroram pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Staļina laika oficiālais vājprāts un asiņainās tīrīšanas revolūcijas un komunisma vārdā vispār nav veselam saprātam saprotamas, taču šie valsts noziegumi ir baudījuši kaut ko līdzīgu amnestijai tā iemesla dēļ, ka Rietumu sabiedrotajiem Otrajā pasaules karā bija nepieciešami PSRS militārie spēki kā sabiedrotie, lai pārspētu ārkārtīgi spēcīgo Hitlera Vērmahti. Pašnožēla, dziļas dusmas par reāliem vai iedomātiem pāridarījumiem, dedzīga vajadzība pēc rūgtas un vardarbīgas atriebības, tas viss kopā veido neatņemamu sastāvdaļu no Krievijas kā valsts un kā lielvaras garīgā mantojuma. Putins ir uzaudzis ar šādām nostādnēm PSRS propagandas gaisotnē, kas viņu kā bērnu un jaunieti bija dziļi aizrāvušas, un tās ir neatgriezeniski kļuvušas par daļu no viņa personīgās nostājas un argumentācijas.

Krievijas kā valsts izņēmuma raksturs, krievu tautas mistiskā, svētā misija iekarot citus, valdīt pār tiem un uzspiest tiem savu izfantazēto un melīgo "patiesību", radikāla vēstures pārrakstīšana savām iedomām par labu, visi tie ir kopēji elementi, kas veido nepārtrauktu pavedienu, kas saista cariskās, padomju un mūsdienu Krievijas ārpolitikas galvenās nostādnes.

Kā ilustrāciju šai nepārtrauktībai, kā arī tās negaidītai atzīšanai, domāju, ir pienācis laiks atklāt, ko piedzīvoja Latvijas prezidente un viņas delegācija 2007. gada vasarā Elizejas pilī rīkotajās atvadu pusdienās. Sirsnīgi draudzīgās maltītes noslēgumā Francijas prezidents Žaks Širaks (Jacques Chirac) pēkšņi sāka detalizēti klāstīt savu nicinošo un nomelnojošo viedokli par Ukrainu un ukraiņiem, kamēr viņa padomnieki nosarkuši nodūra acis, un Latvijas delegācija sēdēja bāla un mēma no pārsteiguma. Jo tas, ko mēs dzirdējām, bija argumenti, kurus mēs atpazinām pilnībā atbilstam Kremļa propagandas stilam un saturam. Tagad, 2022. gadā, tie paši apgalvojumi un argumenti, kas gadiem ilgi bija tikuši čukstēti citu valstu vadītāju ausīs, parādās pilnīgi atklāti Krievijas varas vīru un valsts kontrolēto mediju oficiālajos paziņojumos. Vienīgie jaunie elementi, ko prezidents Širaks toreiz vēl neminēja, bija par ukraiņiem pārmesto genocīdu pret "krievvalodīgajiem" Donbasā un prasība pēc Staļina stila tīrīšanām "denacifikācijas" vārdā.

Lai gan mūžībā aizgājušais prezidents Širaks nekad nepalaida garām iespēju apliecināt, ka viņš ir draugs, viņš nekad arī neaizmirsa atgādināt par savu cieņu pret Krieviju kā lielvaru (līdzvērtīgu tai, kāda Francija reiz bija pagātnē), kā arī savas personīgās simpātijas pret prezidenta Putina vēlmi atjaunot pēc iespējas vairāk no bijušās Krievijas varenības. Kā nekā Padomju Savienības ieguldījumam bija bijusi izšķiroša loma sabiedroto uzvarā pret nacistisko Vāciju 1945. gadā, kamēr Otrā pasaules kara sākumā gan PSRS, gan Francija dabūja ciest Vācijas armijas iebrukumu un daļas savu teritoriju okupāciju. Kad Vācija bija sakauta, okupēta un sadalīta, tā burtiski tika pakļauta denacifikācijai Nirnbergas prāvās, tām sekojošajos nāvessodos un ilgstošās bijušo nacistu medībās. Padomju Savienība turpretim varēja plūkt uzvaras laurus kopā ar Rietumu sabiedrotajiem, un par Staļina režīma ekscesiem nekādas atskaites, ne arī prāvas netika pieprasītas. Rietumi priecājās par savu uzvaru pār nacismu, un nekāda īpaša vērība netika pievērsta tam, ka Krievijā uzvaru pār nacistisko Vāciju mēdza dēvēt tikai un vienīgi par Krievijas Lielo patriotisko karu, nevis atzīt to par visu sabiedroto kopēju uzvaru. Turklāt Krievijā tās sabiedroto starpā kļuva par paradumu runāt tikai par krievu tautas milzīgajiem upuriem Otrajā pasaules karā, kaut gan Sarkanā armija sastāvēja no daudzu nāciju karavīriem, tai skaitā latviešu komunistiem un kara beigās iesauktajiem latviešiem no sarkanarmijas tikko okupētajām Latvijas daļām.

Līdzīgi kā staļinistiskā PSRS bija attaisnojusi savu okupāciju un aneksiju trijās Baltijas valstīs kā to atbrīvošanu no "fašisma", 1991. gada decembrī atjaunotā Krievijas Federācija drīz vien sāka katru iespējamo nacionālo pretestību Krievijas ietekmei nodēvēt par neonacismu vai simpatizēšanu nacistiem. Krievija asi iebilda pret NATO paplašināšanos līdz savām robežām, to interpretējot kā "agresiju," enerģiski pieprasīja paturēt pilnīgu noteikšanu pār plašu sev it kā pienākošos "ietekmes sfēru" un vaimanāja par cilvēktiesību pārkāpumiem, ja agrākajai "kungu tautai" tika prasīts iemācīties vietējo oficiālo valodu tajās zemēs, kas bija atguvušas savu neatkarību. Rietumu demokrātijas pret šāda veida izlēcieniem izturējās ar apbrīnojamu sapratni un iecietību. Tā mans draugs prezidents Širaks atkārtoti man atgādināja, ka mazai valstij nebūtu prātīgi "plūkāt lāci aiz ūsām", kad mēs runājām par NATO paplašināšanos. Man tad vienmēr bija viņam jāatgādina, ka lai nu no kā, bet no Latvijas bruņota iebrukuma varenajai Krievijai noteikti nevajag baidīties.

2022. gada 24. februāra Krievijas iebrukums Ukrainā pārsteidza visu pasauli, vispirms ar savu nekaunīgo starptautisko likumu un nolīgumu pārkāpumu un tad ar savu asiņaino barbarismu. Šobrīd Putins un viņa atbalstītāji skaļi sludina savu perversi nepatieso un rupji sagrozīto pašreizējo notikumu un vēstures versiju. Krievija Ukrainā iebrūk, aizbildinoties ar to, ka tās likumīgi ievēlētā valdība ir pilnībā nacistiska un katru dienu īsteno iedomātu genocīdu pret Donbasa "krievvalodīgajiem". Ukrainai ne tikvien esot nepieciešama "denacifikācija" (kas, šķiet, tulkojama kā civiliedzīvotāju masveida slepkavības un deklarēts nodoms nogalināt likumīgi ievēlētos Ukrainas līderus), bet ukraiņi it kā neprotot paši sevi pārvaldīt, tādēļ viņu pašu labā visa Ukraina būtu jāpārvalda Krievijai. Bez tam Putins apgalvo, ka Ukraina tā vai tā jau vēsturē nekad nav pastāvējusi kā suverēna valsts un ir mākslīgi radīta tikai no PSRS žēlastības (patiesībā tā bija militāra iekarošana). Ukraiņiem neesot tiesību pastāvēt kā neatkarīgai un suverēnai valstij, neraugoties uz savstarpējās atzīšanas līgumu, ko Ukraina bija parakstījusi ar prezidentu Jeļcinu, kad oficiāli tika likvidēta Padomju Savienība. Nav nozīmes arī rakstiskajām garantijām, ko Krievija bija devusi Ukrainai kā viena no Budapeštas memoranda parakstītājām (to parakstīja arī ASV un Apvienotā Karaliste pēc tam, kad Ukraina nodeva Krievijai savu kodolarsenālu). Vislielākais apvainojums ukraiņiem ir sludināt, ka ukraiņi it kā neesot nekāda "īsta", no krievu tautas atšķirīga tauta, tā noliedzot viņu identitāti, esību un tiesības dzīvot šajā pasaulē.

Ņemot vērā šausmas un nežēlību, ko Krievija ik dienas pastrādā pret Ukrainu, mums, latviešiem, ir paveicies, ka varam atzīmēt savas Satversmes simtgadi valstī, kas ir tikpat brīva un demokrātiska, kā to bija iecerējuši tās dibinātāji. Mēs varam svinēt savu brīvību, suverenitāti, teritoriālo integritāti un piederību tai demokrātisko tautu saimei, kas tic tiesiskumam. Tajā pašā laikā, kad mēs vēlreiz apliecinām saukļa "Viens likums visiem" nozīmi mūsu pašu valsts robežās (kas ir saskaņā ar ANO Cilvēktiesību deklarāciju), mums ir būtiski atgādināt par ANO statūtu nozīmi, jo tas ir juridisks dokuments, kam būtu jānosaka starptautiskās attiecības starp suverēnām valstīm.

Mūsu kontinentā ir izveidota Eiropas Savienības Tiesa, lai risinātu strīdus saskaņā ar Eiropas mēroga tiesību aktiem. Tas ir svarīgs instruments miera un draudzīgu attiecību nodrošināšanai starp Eiropas valstīm. Tāda brutāla agresija, kādu Krievija īsteno Ukrainā, ir ārpus jebkādām robežām, un to civilizētā pasaule nedrīkst pieļaut un atstāt bez nopietnas reakcijas. Tas nozīmē, ka pastāv nopietna vajadzība pēc jaunas starptautiskas tiesas, kas būtu veidota pēc Nirnbergas procesa parauga. Tajā Krieviju varētu saukt pie atbildības par militāras agresijas noziegumu, kas automātiski ietver arī kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci. Vissvarīgākais ir tas, ka pasaule nevar atļauties tikt iebaidīta ar bezatbildīgiem kodolieroču pielietošanas draudiem. Vairāk nekā vienai valstij pasaulē ir kodolieroči, un uz šādiem draudiem būtu jāreaģē konsekventi un nopietni, nevis tūliņ jāsāk domāt par Ukrainas pakļaušanu Krievijas nelikumīgajām prasībām.

Sen pagājis laiks kādreizējām starptautiskām cerībām "atrisināt konfliktu sarunu un diplomātijas ceļā". Šobrīd vairs nevar par to veikt sarunas, ja ienaidnieks jau iepriekš ir paziņojis, ka viņa mērķis ir fiziski iznīcināt Ukrainu kā neatkarīgu valsti un tās infrastruktūru un nogalināt pēc iespējas vairāk tās iedzīvotāju jeb cīnīties "līdz pēdējam ukrainim", kā tas nesen tika formulēts. Skaidrs, ka Krimas aneksija 2014. gadā bija tikai pirmais solis iecerētai visas Ukrainas kā neatkarīgas valsts iznīcināšanai. Tā sauktās Doņeckas un Luhanskas tautas republikas gaidīt gaidījušas savu kārtu, lai izlūgtos tikt uzņemtas Krievijas Federācijas sastāvā (plānotos referendumos zem ieroču stobriem, gluži kā 1940. gadā Baltijas valstu pilsoņi "lūdza" par uzņemšanu PSRS). Par tālāko notikumu gaitu Krievija jau tagad ir atzinusi, ka ar to arī vēl nepietiks un ka gala mērķis ir iet līdz Ukrainas sirdij.

Kamēr karš Ukrainā mēnesi pēc mēneša ieilgst, pasaule veltīgi ir cerējusi uz ANO kā augstākā starptautiskā arbitra palīdzību konflikta risināšanā. Jauki formulētā ANO "atbildība aizsargāt" (responsibility to protect) izklausās gluži kā izsmiekls, ņemot vērā apstākli, ka Krievija kā agresors ir arī viena no piecām pastāvīgajām Drošības padomes valstīm ar veto tiesībām. Lai ANO kļūtu par rīcībspējīgu iestādi militāru konfliktu situācijās, tai būtu nepieciešama pilnīgi jauna struktūra, kas veidota uz pavisam citādiem, drošākiem pamatiem.

Tikmēr ukraiņi varonīgi turpina cīnīties vieni, lai gan viņi saņem ievērojamu palīdzību gan no lielām, gan mazām Rietumvalstīm. Dienu no dienas ukraiņu civiliedzīvotāji un karavīri tiek nogalināti, miljoniem cilvēku ir palikuši bez pajumtes, miljoniem citu padzīti trimdā. No tik daudzām plaukstošām pilsētām, ciemiem un ciematiem ir palikušas tikai drupas un gruveši. Auglīgajai zemei ir nozagta raža, un tās lauki ir nodedzināti un pārvērsti pelnos, piešķirot jaunu nozīmi senajai mongoļu izdedzinātās zemes politikai.

Pasaule nedrīkst ļaut Krievijai uzvarēt šajā karā, ko tā groteskā veidā atsakās atzīt par karu. Ir jāpanāk Krievijas atkāpšanās atpakaļ pašai savas zemes robežās, un tas jādara ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Par kaitējumu, ko Putina režīms ir nodarījis arī krievu tautai, tai pašai būs kādreiz jāprasa atskaite, ja tās vairākums jebkad kļūs spējīgs pārvarēt savas masu propagandas ieprogrammēto aklo paklausību un ticību sava vadoņa perversajiem meliem, sagrozījumiem, slimām fantāzijām un paranoiskām ilūzijām.

Ar savu izaicinošo atteikšanos ievērot starptautiskās tiesības un starptautiskos līgumus, Krievija ir kļuvusi par nopietnu draudu civilizētai pasaules kārtībai un civilizācijai kā tādai. Tās rīcība jau ir izraisījusi pasaules mēroga degvielas krīzi, joprojām vēl pieaugošu inflāciju, draudošu bada krīzi, un tā turpina meklēt, kādas jaunas ļaundarības tā vēl varētu izplatīt pasaulē. Nē, Krievijai tiešām nedrīkst ļaut iznīcināt Ukrainu un uzvarēt šajā karā. Ukrainai ir tā, kam ir jāuzvar šajā karā, un Eiropai un visai demokrātiskajai pasaulei ir jāparāda, ka tā spēj būt tikpat spēcīga un vienota darbos, kāda tā ir vārdos un principos, kam tā seko.


Runa pasākumā par godu Eiropas Savienības Tiesas 70. gadadienai un Latvijas Satversmes simtgadei, kas Luksemburgā notika 2022. gada 27. jūnijā. Runas latviskā versija no sākotnējā teksta angļu valodā.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Vīķe-Freiberga V. Viens likums visiem. Par tiesībām un taisnīgumu. Jurista Vārds, 08.11.2022., Nr. 45 (1259), 10.-15.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 8. Novembris 2022 /NR. 45 (1259)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties