Šķietami divu nelielu un savās ārpolitiskajās interesēs atšķirīgu valstu, par kādām ir uzskatāmas Latvijas Republika un Svētais Krēsls, divpusējo un daudzpusējo attiecību sadarbība kopš diplomātisko attiecību nodibināšanas 1921. gada 10. jūnijā un to atjaunošanas 1991. gada 1. oktobrī ir vairāk nekā dinamiska. Tādēļ rakstā tiks akcentētas kopīgās un atšķirīgās Latvijas Republikas un Svētā Krēsla nostādnes un klātbūtnes veidi 21. gadsimta diplomātijā un tiesībās.

Pāvesta "maigā vara"

Viens no daudzajiem Romas Katoļu baznīcas iesaistes veidiem pasaules globālajās norisēs ir tās centrālās struktūras – Svētā Krēsla – diplomātiskā darbība, ko senāk dēvēja arī par pāvesta diplomātiju. Svētais Krēsls ir oficiālais nosaukums centrālajām Romas Katoļu baznīcas institūcijām, kuras pārstāv Vatikānu. Kā starptautisko publisko tiesību subjekts, uzturot diplomātiskas attiecības ar citām valstīm, tas rīkojas visas Katoļu baznīcas vārdā, un tā statuss ir maksimāli pielīdzināts valsts statusam. Šī statusa pamatā ir vēsturiski priekšnosacījumi.

Pāvesta diplomātija starptautiskajās attiecībās un tiesībās arī 20. un 21. gadsimtā ir cieši saistāma ar suverenitātes jēdziena izpratni. Tieši pāvesta suverenitāte izceļ viņa unikālo statusu starp citiem valstu un valdību vadītājiem, tostarp starptautisko attiecību veidošanā. Precīzākai izpratnei ir jāatgādina pāvesta Pāvila VI vārdi, kas izteikti Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Ģenerālajā asamblejā: "viņam [pāvestam – autora izcēlums] ir tikai niecīga un praktiski simboliska laicīgā suverenitāte, kas ir nepieciešama, lai būtu. [..] viņš ir neatkarīgs no jebkādas šīs pasaules suverenitātes. [..] lai kāds būtu jūsu viedoklis par Romas pāvestu, jūs zināt, ka mūsu misija ir nest vēsti visai cilvēcei."¹ Pāvesta Pāvila VI izteikums nav nejaušs. Svētais Krēsls ir bijis starptautisko tiesību subjekts ilgi pirms moderno valstu dzimšanas Eiropā, jo pāvestam Pāvesta valsts robežās piemita absolūtas "tiesības teikt galavārdu" svarīgākajos valsts jautājumos.²

Tādējādi paša pāvesta institūtu var uzskatīt par suverenitātes idejas rašanās cēloni: viduslaiku Eiropā tika meklēti veidi un radīta iespēja, lai juridiski pamatotu monarha neatkarību no pāvesta un imperatora: "Suverēns politiskajā kosmosā ieņem to vietu, ko Dievs ieņem pasaulē. Proti, viņam ir pakļauts viss, bet viņš pats nav pakļauts nekam. Viņa vara ir absolūta."³ Pāvests bija vienīgais suverēns pasaulē līdz pat Trīsdesmitgadu karam, kad faktiski visas Eiropas valstis bija tieši vai pastarpināti pakļautas Svētajam Krēslam.⁴

Svētā Krēsla sekretārs attiecībām ar valstīm (amats, kas pielīdzināms ārlietu ministram) arhibīskaps Pols Ričards Galagers (Paul Richard Galagher) par Svētā Krēsla īpašo suverenitātes statusu un ārpolitiskajiem mērķiem ir paudis: "Svētais Krēsls ir suverēns starptautisko tiesību subjekts, kas ir līdzīgs valstīm tādā nozīmē, ka tas ir pilnībā spējīgs darboties kā līgumslēdzēja puse un nodibināt diplomātiskās attiecības. Tas ar savu klātbūtni starptautiskajā sabiedrībā cenšas veicināt cilvēces kopējo labumu, neņemot vērā nāciju, rasi vai kultūru. Īpašā veidā Svētais Krēsls cenšas veicināt reliģijas brīvību, kas tiek saprasta kā cilvēka transcendentās dimensijas nepieciešamais rezultāts, un kopumā visu, kas veicina integrālo cilvēka attīstību. Miers starp visām tautām un visu tautu labā vienmēr ir bijis viens no Svētā Krēsla starptautiskās darbības primārajiem mērķiem. [..] Miera drosme un šo principu piemērošana var radīt patiesu globālu autoritāti, kuras pamatā ir tiesiskums un cilvēka cieņa.