Raksta mērķis ir aplūkot kārtību, kādā iestādei vai tiesai, vērtējot alternatīvā statusa piešķiršanas un personas piespiedu izraidīšanas pamatotību, ir jāpiemēro cilvēka cieņā balstītais necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes aizliegums, kā arī izcelt apstākļus, kam šajā izvērtējumā jāpievērš uzmanība.

Cilvēka cieņas nozīme patvēruma piešķiršanas un piespiedu izraidīšanas jomā

Satversmes 95. pants paredz, ka valsts aizsargā cilvēka cieņu un cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Šajā normā saskaņā ar Satversmes 68. un 89. pantu ir ietvertas no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas² (turpmāk – Pamattiesību harta) 1. un 4. panta, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas³ (turpmāk – Konvencija) 3. panta izrietošās tiesības uz cilvēka cieņas aizsardzību un no tām izrietošais absolūtais aizliegums pakļaut personu necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei.

Cilvēka cieņa un katra indivīda vērtība ir pamattiesību būtība, un tā kā konstitucionāla vērtība raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Kā pamattiesība tā piemīt ikvienam cilvēkam neatkarīgi no jebkādiem nosacījumiem.⁴ Pamattiesība uz cilvēka cieņas (human dignity – angļu val.; MenschenwŸrde – vācu val.; dignitŽ humaine – franču val.) aizsardzību ir viena no būtiskākajām pamattiesībām, jo tā pēc būtības ir cilvēktiesību pamatā.

Terminoloģiskās precizitātes nolūkā nepieciešams norādīt, ka ar jēdzienu "goda un cieņas aizsardzība" Latvijas tiesību doktrīnā un tiesu praksē tiek izprasts arī viens no personas pamattiesību aspektiem, proti, reputācija. Attiecīgajām terminoloģiskajām neprecizitātēm nav praktiskas nozīmes, ciktāl tiek izprasta šo konceptu būtība. Proti, reputācijas aizsardzība izriet no cilvēka cieņas aizsardzības, precīzāk, no cilvēka cieņas aizsardzībā balstītām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību.⁵ Būtiskākā atšķirība starp šīm tiesībām ir ierobežojuma pieļaujamība. Lai arī cilvēka cieņa kā vērtība var tikt izprasta plaši un piemērota citu tiesību interpretācijas nolūkā vai kā vispārējs tiesību princips svērta un līdzsvarota iepretim citam vispārējam tiesību principam, cilvēka cieņai kā pamattiesībai piemīt absolūts raksturs. Proti, cilvēka cieņa savā būtībā ir neaizskarama.

Tiesību uz cilvēka cieņas aizsardzību izpratne un tvērums attīstās līdz ar sabiedrības dzīves un izpratnes pilnveidošanos.