Saeimas 2014. gadā pieņemtā Satversmes ievada, kas stājās spēkā 2014. gada 22. jūlijā, mērķis ir nostiprināt valsts pamatus, padarot tos redzamus, skaidrākus un līdz ar to vieglāk piemērojamus.⁴ Tālab Satversmes ievads būtībā ir veidots kā Latvijas valsts konstitucionālo tiesību principu jeb vērtībnormu apkopojums, kurā norādītas nozīmīgākās valsts un valstsnācijas vēsturiskās liecības un notikumi, valsts pamatprincipi un pamatvērtības, uz kurām tā balstās, nacionāli kulturālās identitātes elementi, valsts pamatuzdevumi un ārpolitikas nostādnes.⁵ Tieši tādēļ Latvijas konstitucionālismam raksturīgos principus un vērtības, kas ir apkopotas Satversmes ievadā, šobrīd pazīstam ar Latvijā iepriekš maz lietoto terminu "Satversmes kodols".⁶

Ievērojot to, ka administratīvā procesa mērķis ir nodrošināt demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipu, it sevišķi cilvēktiesību, ievērošanu konkrētās publiski tiesiskās attiecībās starp valsti un privātpersonu,⁷ administratīvās tiesas Satversmes kodolu būtībā piemēro ikkatrā lietā,⁸ jo katrā administratīvajā lietā lielākā vai mazākā mērā tiek skarti valsts pamatprincipi vai vērtības. Lai arī parasti Satversmes kodola piemērošana netiek tiešā veidā atspoguļota nolēmuma tekstā, šajā rakstā aplūkotas lietas, kurās Satversmes kodola elementiem ir bijusi izšķiroša loma lietas iznākumā.

Latviskuma princips

Visu Satversmes ievadu, jau sākot no pirmās rindkopas, dažādos kontekstos caurvij norādes uz latviskām vērtībām un konceptiem – Satversmes ievadā ir minēta gan latviešu nācija, gan latviešu valoda, gan latviešu tradīcijas un latviskā dzīvesziņa. Tādā veidā Satversmes ievadā, salīdzinot ar pārējām Satversmes daļām, ir jo īpaši uzskatāmā veidā padarīts redzams tā sauktais latviskuma princips.