Dzīvnieku tiesību ideja ir samērā jauna un neviennozīmīga, taču ar senu priekšvēsturi, paralēlēm ar cilvēktiesību attīstību, un tā aizvien biežāk skar arī juridisko tēmu loku. No dzīvnieka kā īpašuma statusa neizbēgami izriet, ka dažādiem nolūkiem izmantoto būtņu aizsardzības centieni saduras ar īpašnieka tiesībām viņus lietot. Tomēr aizvien vairāk jomās tiesības izmantot dzīvniekus tiek apšaubītas, ierobežotas un pat atceltas, juridiski jau nostiprinātus ētikas principus konsekventāk attiecinot uz jomām, ko ietekmē gan tehnoloģiskā attīstība, gan pārmaiņas sabiedrības attieksmē pret dzīvniekiem.

Dzīvnieku tiesības ir daudznozīmīgs jēdziens, ko var skatīt ikdienas valodas, morālās filosofijas un juridiskā nozīmē. Ja ikdienā to saista ar dzīvnieku aizsardzību plašā nozīmē, tad filosofiskās debatēs par to saduras atšķirīgas ētiskās teorijas (piemēram, deontoloģiskā jeb pienākumu un konsekvenciālisma jeb seku ētika), bet tieslietu kontekstā šāds jēdziens, stingri ņemot, nemaz neeksistē. Es neorientējos juridiskajā terminoloģijā, bet esmu ar šo tēmu iepazinies filosofijas studijās¹ un sekojot aktualitātēm pasaulē, tāpēc piedāvāju īsu pārskatu par dzīvnieku aizstāvības centieniem, vēsturiskiem pavērsieniem un mūsdienu izaicinājumiem, kas aizvien vairāk skar arī tiesību jomu. Runājot par dzīvnieku tiesībām, šajā gadījumā stāsts ir par dzīvnieku ētisko un juridisko statusu, centieniem to uzlabot.

Senākais kultūrvēstures konteksts

Senākais pavērsiens, kas raksturo dzīvnieku statusu arī mūsdienās, saistīts ar savvaļas sugu domestikāciju un t.s. neolīta lauksaimniecisko revolūciju, kas sākās pirms aptuveni 12 000 gadu. Nomadiskās mednieku-vācēju sabiedrības pārtapa par zemkopjiem un lopkopjiem, kam dzīvnieku izmantošana pārtikai, darbam un vēlāk karagājieniem kļuva par vienu no lielākajiem saimnieciskās attīstības trumpjiem. Bet pieradināto un pakļauto sugu būtnēm tas nozīmēja mājdzīvnieku autonomijas zaudēšanu, kļūstot par ganāmpulku, īpašumu un ražošanas līdzekļiem ar cilvēka noteiktu pielietojumu, dzīves apstākļiem, mūža garumu un maiņas vērtību.²

Cits pavērsiens saistāms ar t.s. Ābramiskajām reliģijām (kristietība, jūdaisms, islāms), kas postulē, ka cilvēks, būdams radīts pēc Dieva līdzības, ir fundamentāli pārāks par citu sugu būtnēm, tiesīgs pār tām "valdīt" un tās izmantot.³ Analoģisku cilvēka pārākumu iedibināja Aristotelis, ko vēlāk nostiprināja Svētais Augustīns un Akvīnas Toms, Dekarts, Kants un citi ietekmīgi Rietumu domātāji – ar norādēm uz cilvēka racionalitāti, valodu un/vai apziņu kā īpašā statusa iemeslu.⁴ Tomēr jau senajās Austrumu un Rietumu kultūrās izskanējuši citādi viedokļi, uzsverot pārējo sugu ontoloģisku līdzību cilvēkam un aicinot izturēties ar cieņu, izvairīties no ciešanu radīšanas un nonāvēšanas.

Senās Indijas teritorijā par sekulāriem dzīvnieku aizstāvības argumentiem un ahimsa jeb nevardarbības doktrīnu vēsta vairāk nekā 2500 gadus seni džainu mācības teksti,⁵ vēlāk tā kļuva par būtisku ideju arī budismā un hinduismā.