I

Latviešu vēsturisko zemju likums ir nozīmīgs pienesums Latvijas valsts konstitucionālajai identitātei un kultūrpolitikai.

Valsts prezidents Egils Levits, ierosinot šo likumu, uzsvēris, ka "latviskuma daudzveidība, latviešu vēsturisko zemju tradicionālā kultūrvēsturiskā vide un mazās kultūrtelpas vairs nav pašsaprotamība, kas var ilgtspējīgi pastāvēt un attīstīties pašas par sevi".¹ Tā kā Latvijas valstij un sabiedrībai ir konstitucionāls pienākums nodrošināt, lai "mēs kā kultūras nācija turpinātu pastāvēt cauri gadsimtiem visā savā daudzveidībā",² nepieciešama atsevišķa valsts politika, kas sekmētu latviskuma daudzveidības saglabāšanos un kultūrvēsturiskās vides ilgtspēju.³

Latviešu vēsturisko zemju likums nosaka tiesiskos pamatus valsts politikai latviskuma daudzveidības saglabāšanai un kultūrvēsturiskās vides ilgtspējai. Likuma mērķis ir nodrošināt, lai "nākamajām paaudzēm būtu pieejama kultūrvēsturiskā vide latviešu vēsturiskajās zemēs un lokālajās kultūrtelpās vismaz tādā pašā apjomā, kādā tā pieejama ir mums".⁴

Latviešu vēsturisko zemju likuma piemērošanā svarīgi ņemt vērā arī Nemateriālā kultūras mantojuma likumu, kas regulē kultūrtelpas, īpaši izceļot Suitu kultūrtelpu.⁵

II

Latviešu vēsturisko zemju likums ir likums ar konstitucionāli tiesisku nozīmi.⁶

No vienas puses, tas detalizē Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satver­sme) 3. pantu, precīzi aprakstot latviešu vēsturisko zemju⁷ tvērumu.

Satversmes tapšanas laikā jēdzieni "Vidzeme", "Latgale" un "Kurzeme un Zemgale" bija skaidri un pašsaprotami.⁸ Savukārt Latvijas valsts pastāvēšanas otrajā simtgadē tam kļuvis nepieciešams konkretizējums.⁹ Šobrīd Latviešu vēsturisko zemju likuma pielikumi nosaka katras Latvijas pilsētas vai pagasta piederību kādai no latviešu vēsturiskajām zemēm. Tas atspoguļo mūsu pašu vēsturisku pašrefleksiju par to, no kādām latviešu vēsturiskajām zemēm ir apvienota latviešu nācija un Latvijas valsts.¹⁰

Latviešu vēsturisko zemju likums detalizē Satversmes ievadā noteikto, ka Latvijas valsts apvieno Vidzemi, Latgali, Kurzemi, Zemgali un Sēliju kā latviešu vēsturiskās zemes, kurās veidojusies latviešu nācija.