Ievads

Pēdējos gados mākslīgā intelekta (turpmāk – MI) sistēmas ir kļuvušas par neatņemamiem digitālā tirgus rīkiem. Pētījumi pierāda, ka tās tiek aktīvi izmantotas arī uz patērētājiem vērstajā digitālajā tirgus segmentā.¹ Piemēram, MI sistēmas plaši izmanto, lai izstrādātu personalizētus piedāvājumus,² lai ranžētu meklēšanas rezultātus³ un lai pielāgotu sarunbotu komunikāciju konkrētiem patērētājiem.⁴ MI sistēmas ir devušas daudz ieguvumu, taču vienlaikus to izmantošana rada jaunus riskus un negatīvas sekas patērētājiem. Viens no aktuālākajiem MI radītajiem riskiem patērētājiem ir iespēja ārēji negatīvi ietekmēt patērētāja lēmuma autonomiju. Pašlaik nozīmīgākais juridiskais instruments patērētāja lēmuma autonomijas aizsardzībai Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) ir negodīgas komercprakses aizlieguma regulējums.⁵ Tomēr jaunie izaicinājumi mazina minētā regulējuma, tas ir, Negodīgas komercprakses direktīvas⁶ (turpmāk – NKD), kas Latvijā pārņemta Negodīgas komercprakses aizlieguma likumā⁷ (turpmāk – NKAL), efektivitāti augstas patērētāja lēmuma autonomijas aizsardzības nodrošināšanai digitālajā vidē. Līdz ar to aktuāls ir jautājums, vai NKD vēl joprojām ir atbilstoša, lai augstā līmenī aizsargātu patērētājus digitālajā vidē. Lai gan patērētāja lēmuma autonomiju apdraud ne vien MI sistēmu izmantošana, bet arī citu digitālo rīku, piemēram, algoritmu, lietošana, šajā rakstā atbilde uz minēto jautājumu tiek meklēta MI sistēmu izmantošanas prakses robežās, jo to doto iespēju negodīga izmantošana var radīt daudz lielāku kaitējumu patērētāju interesēm. Raksts aprobē daļu no autores promocijas darba par patērētāja lēmuma autonomiju digitālajā vidē izpētes rezultātiem, kas ir izvirzīti aizstāvēšanai Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorantūras studijās. Plašāk autores viedoklis par pierādīšanas pienākuma maiņu patērētāju tiesībās ir izklāstīts Latvijas Universitātes 81. starptautiskās zinātniskās konferences referātā "Patērētāja lēmuma autonomijas ievērošana digitālajā vidē: pierādīšanas pienākums".

Patērētāja lēmuma autonomija

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (turpmāk – PTAL) 4. panta pirmajā daļā ir nostiprināts patērētāja brīvas gribas un izvēles princips.⁸ Vadoties no pašlaik civiltiesībās nostiprinātās personas rīcībspējas doktrīnas, minētais princips ir plašāka tvēruma par Civillikuma (turpmāk – CL) 1404. un 1427. pantā ietverto brīvas gribas principu. Proti, CL Saistību tiesību daļā brīvas gribas izteikums ir saistīts ar tiesisku darījumu slēgšanu, taču patērētāju tiesībās tas attiecas arī uz personas atturēšanos noslēgt darījumu. Tādējādi Latvijas tiesību literatūrā pamatā ir pētīta brīvas gribas nozīme tiesiska darījuma noslēgšanā.