2023. gada 28. februārī "Jurista Vārdā" tika publicēts Allas Spales raksts "Absolūts aizliegums vai mūžīgs ierobežojums? Komentārs par Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2021-41-01",1 kurā pausts aicinājums iesaistīties diskusijā par t. s. absolūtā aizlieguma konceptu un tā satversmības izvērtēšanas metodoloģiju Satversmes tiesas praksē. Turklāt juristu norādes par diskusijas nepieciešamību absolūto aizliegumu jautājumā bija rodamas arī iepriekš.2 Ar šo rakstu autors turpina A. Spales aktualizēto diskusiju un pauž savu personīgo viedokli, kas nav saistošs nevienai institūcijai, kurā viņš ir vai ir bijis nodarbināts.
I. Absolūta aizlieguma koncepta ieviešana
Kā savā rakstā norādījusi A. Spale, izskatot lietu Nr. 2017-07-01 un taisot 2017. gada 24. novembra spriedumu šajā lietā, Satversmes tiesa savā praksē ieviesa t. s. pamattiesību ierobežojuma ar absolūtu raksturu jeb absolūta aizlieguma konceptu, kuru turpināja attīstīt vairākās citās, kopumā septiņās, lietās.3 Diskusijas turpināšanai ir būtiski analizēt minētajā Satversmes tiesas spriedumā ietvertos argumentus absolūtā aizlieguma koncepta izmantošanai (ieviešanai), tādējādi izzinot šī koncepta funkcionālo nozīmi.
Lietā Nr. 2017-07-01 Satversmes tiesa vērtēja Izglītības likuma4 (šeit un turpmāk rakstā – redakcijā, kas bija spēkā no 2012. gada 1. oktobra līdz 2018. gada 17. oktobrim) normu, kas liedza personai, kura tikusi sodīta par smagu vai sevišķi smagu noziegumu, tiesības strādāt par pedagogu. Proti, atbilstoši Izglītības likuma 50. panta 1. punktam par pedagogu nedrīkstēja strādāt persona, kas sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas), izņemot gadījumu, kad pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas Ministru kabineta noteikta institūcija, izvērtējusi, vai tas nekaitē izglītojamo interesēm, bija atļāvusi strādāt par pedagogu personai, kas bijusi sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu. Pieteikuma iesniedzējs – fiziska persona, ar kuru iepriekšējas sodāmības dēļ vairākas izglītības iestādes bija izbeigušas darba tiesiskās attiecības, – uzskatīja, ka tādā veidā tiek nesamērīgi ierobežotas viņam Satversmes5 106. pantā ietvertās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos. Viņš iebilda pret to, ka apstrīdētais Izglītības likuma regulējums liedzis viņam strādāt par pedagogu neatkarīgi no sodāmības noņemšanas vai dzēšanas, kaut gan viņam bijusi atbilstoša kvalifikācija un spējas.
Ņemot vērā to, ka apstrīdētajā regulējumā ietvertais aizliegums attiecās uz ikvienu personu, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, nepieļāva izņēmumus, kā arī bija noteikts uz mūžu, Satversmes tiesa atzina, ka šis aizliegums ir uzskatāms par absolūtu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
