Kriminālprocesa vienkāršošana jau ilgstoši ir Latvijas tiesību politikas viens no centrālajiem jautājumiem.¹ Šīs tendences ir veicinājuši dažādi faktori. Viens no tiem ir apsūdzēto un viņu aizstāvju tiesību negodprātīga izmantošana, dažādiem paņēmieniem novilcinot kriminālprocesa virzību. Kriminālprocesa vienkāršošanas tendences noteikti nebūtu tik kardinālas, ja procesa virzītājiem (izmeklētājiem, prokuroriem, tiesai) nebūtu regulāri jāsastopas ar šādu rīcību vai vismaz zvērinātu advokātu institūcijas aktīvi un sekmīgi iesaistītos šo tendenču apkarošanā.

Kriminālprocesa vienkāršošanu būtiski pasteidzināja arī ārkārtējās situācijas ieviešana Covid-19 izplatības dēļ. Visaktīvāk pret šīm tendencēm iestājas zvērināti advokāti.² Turpretim prokurori pamatā piekrīt, ka tas ir jāturpina, jo tas ļauj veltīt laiku kriminālprocesiem par sarežģītiem smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem.³

Viens no paņēmieniem, kā vienkāršot kriminālprocesu, ir arvien plašāka rakstveida procesa piemērošana. Jautājums par to, cik plaši ir iespējams iet šajā virzienā, galvenokārt tiek aplūkots tiesību uz taisnīgu tiesu kontekstā,⁴ proti, vai rakstveida process spēj nodrošināt apsūdzētā tiesību minimumu, it īpaši taisnīgas tiesas aspektā. Turklāt nozīme ir tam, vai rakstveida process nodrošina sabiedrības tiesības uz informāciju un pietiekošu tiesu kontroli no sabiedrības puses.

ECT un Satversmes tiesas judikatūra

Viens no taisnīgas tiesas elementiem ir tiesības tikt uzklausītam. Tiesības tikt uzklausītam izriet no tiesiskā taisnīguma principa, kas ietver visas tiesas procesa garantijas, proti, visiem pierādījumiem ir jābūt pieejamiem visiem, kas ir iesaistīti lietā; iespēja izsaukt lieciniekus un vienāda iespēja uzdot viņiem jautājumus; pienākums uzklausīt katru pusi tikai citas puses klātbūtnē; tiesības uz pārstāvību; iespēja izteikt savas domas par visiem jautājumiem, faktiem un tiesību normām. Šīs tiesības tiek realizētas vairākos veidos, piemēram, kā tiesības saņemt pilnīgu informāciju par pretējās puses izteikto viedokli, savāktajiem pierādījumiem un faktiem, kā arī tiesības sagaidīt, ka tiesas nolēmums, ievērojot pušu izteikto viedokli, tiks argumentēts. Turklāt tiesības tikt uzklausītam ietver arī tiesības izteikties par faktiem un tiesību jautājumiem.⁵

Tieši šis elements iegūst īpašu nozīmi, izšķiroties starp mutisku un rakstisku procesu. Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) judikatūra liecina, ka valstij šajā ziņā tiek piešķirta relatīvi plaša rīcības brīvība.

Pēc vispārējā principa, ja persona vēlas lietas izskatīšanu mutvārdu procesā, tai šāda iespēja ir jānodrošina vienā instancē, kas izskata lietu pēc būtības.⁶ Tomēr personai nav liegts brīvprātīgi tieši vai klusējot atteikties no lietas taisnīgas izskatīšanas garantijām. Taču atteikšanās no tiesībām piedalīties tiesas sēdē ir jākonstatē nepārprotami, un tā ir jāpapildina ar minimālajām garantijām, kas atbilst šī pasākuma nozīmīgumam. Turklāt tā nedrīkst būt pretrunā kādām būtiskām sabiedrības interesēm.⁷

Mutiska lietas izskatīšana var nebūt nepieciešama, ja nav izvirzīti ticamības jautājumi vai strīdīgi fakti, kuru dēļ nepieciešama mutiska pierādījumu prezentēšana vai liecinieku konfrontēšana, un ja apsūdzētajam ir bijusi pienācīga iespēja rakstiski izklāstīt savu nostāju un apstrīdēt pret viņu vērstos pierādījumus.