Ievads

Vērtības konstitucionālajās tiesībās nodrošina taisnīgu un pareizu sabiedrības pastāvēšanu.¹ Latvijā konstitucionālās vērtības ir ietvertas Satversmē,² un vairums no tām Satversmes ievadā. Lai arī pirmšķietami varētu domāt, ka visam, kas ierakstīts konstitūcijā, ir juridiski saistošs raksturs, ne viss Satversmes ievadā ietvertais ir tiesību normas. Pie šādas atziņas nonāca Satversmes tiesa 2021. gada 4. jūnija spriedumā lietā Nr. 2020-39-02³ (turpmāk – Spriedums).

Lietā pieteikuma iesniedzējs apgalvoja, ka Stambulas konvencija neatbilst Satversmes ievadā minētajam jēdzienam "ģimene" tā tradicionālajā (kristīgajā) nozīmē.⁴ Savukārt Satversmes tiesa izbeidza tiesvedību lietā daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes ievadam, secinot, ka gan kristīgās vērtības, gan postulāts, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, nav vispārsaistošas tiesību normas.⁵

Spriedumā izteiktās atziņas radījušas neizpratni par to, kā norobežot Satversmes ievadā ietvertās ārpusjuridiskās vērtības no tiesību normām.⁶ Līdz ar to šā raksta mērķis ir sīkāk aplūkot jautājumu par Satversmes ievadā ietverto konstitucionālo vērtību un tiesību normu norobežošanu. Aplūkojamam jautājumam piemīt praktiska nozīme, jo Satversmes tiesai ir kompetence izvērtēt zemāka ranga normu atbilstību Satversmes tiesību normām,⁷ bet ne tiesību normu atbilstību ārpusjuridiskām konstitucionālajām vērtībām.

Rakstā, pirmkārt, tiks aplūkots konstitucionālo vērtību jēdziens. Otrkārt, analizētas raksturiezīmes, kas ļauj Satversmes ievadā ietvertās ārpusjuridiskās konstitucionālās vērtības norobežot no tiesību normām un, visbeidzot, tiks analizēts Satversmes tiesas secinājums par jēdzienu "kristīgās vērtības" un "ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats" juridisko dabu.

Konstitucionālo vērtību jēdziens

Vērtības pastāv pašas par sevi,⁸ turklāt vērtību jēdziens ir visaptverošs, jo sevī ietver kā individuālās, tā kolektīvas vērtības.⁹ Vērtības ir tas, ko mēs kā sabiedrība un katrs pats par sevi gribam sasniegt, izveidot, pasargāt.¹⁰

Piemēram, bijušais Izraēlas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ārons Baraks uzskata, ka tikai tās vērtības, kuras tieši vai netieši izriet no konstitūcijas teksta, ir uzskatāmas par konstitucionālajām vērtībām.¹¹ Minētajai tēzei var piekrist, jo, ja katru vērtību uzskatītu par konstitucionālo vērtību, tad tiesiskā sistēma būtu iekšēji pretrunīga un tajā nepastāvētu noteiktība. Tāpēc likumdevējs konstitūcijas tekstā ietver tikai tās vērtības, kuras tauta tam ir uzdevusi aizsargāt. Tieši šādā veidā izpaužas ideja par konstitūciju kā sabiedrības kopējās gribas un vērtību krātuvi.