Pirms gandrīz četriem mēnešiem, šī gada 16. aprīlī, Jēkabpils novadā sava bērna un mātes acu priekšā tika nogalināta sieviete, kuru ilgstoši un neslēpti vajāja bijušais dzīvesbiedrs Leons Rusiņš. Valsts no šīs sievietes bija saņēmusi neskaitāmus iesniegumus un palīdzības lūgumus, bet tiesiskā aizsardzība, kuras sniegšana bija bāriņtiesas, policijas, prokuratūras un tiesas darba pienākums, izrādījās formāla un iluzora. Varmāka īstenoja savus mēnešiem izteiktos draudus: sieviete tika nogalināta, viņas māte pēc redzētā zaudēja prātu un rīcībspēju, savukārt bērni tika nodoti audžuģimenei. Slepkava joprojām nav atrasts.

Paļaušanās uz valsts aizsardzību sievietei maksāja dzīvību; viņas likteņa māsa – Rusiņa iepriekšējā dzīvesbiedre – valsts nevēlēšanos un nespēju aizsargāt pret varmāku bija sapratusi laicīgi un, kā to atklāj intervijā kādam sieviešu žurnālam, noalgojusi "sitējus", kas iebiedēja Rusiņu, kā arī pati pārcēlusies dzīvot uz ārvalstīm. Tātad slīcēju glābšana izrādījās pašu slīcēju rokās.

Pēc slepkavības Jēkabpilī izskanēja daudzi skaļi paziņojumi. Noskaidrojās, ka pret Rusiņu bijuši ierosināti 19 kriminālprocesi, no kuriem 18 – par nolēmuma par aizsardzību pret vardarbību nepildīšanu. Pirmajās nedēļās pēc slepkavības dažādas iestādes solīja "aktīvi rīkoties", policija un prokuratūra uzsāka dienesta izmeklēšanu, Tieslietu padome solīja pētīt, cik efektīvs bijis tiesu darbs. Kā parasti pēc šādiem gadījumiem sākās iniciatīvas likumu grozīšanai – ierasta prakse uzmanības novēršanai no valsts institūciju neizdarības. Diemžēl atvainošanos par nolaidību sabiedrība no tiesību aizsardzības iestādēm nesagaidīja. Vienīgi noslepkavotās sievietes advokāte, kas bija viņai centusies palīdzēt pievērst policijas un prokuratūras "uzmanību" nenormālajai situācijai, publiski pauda nožēlu, ka nav spējusi izdarīt vēl vairāk... Vienlaikus tieši viņa paradoksālā kārtā saņēma pārmetumus no ģenerālprokurora – jo esot varējusi būt vēl aktīvāka. Kaut gan tieši prokuratūra acīmredzami nebija pildījusi savas funkcijas.

Jau 2. maijā policija ziņoja, ka, iespējams, sāks disciplinārlietas pret vairākiem policijas darbiniekiem. Savukārt 1. augustā sabiedrība uzzināja prokuratūras veiktās dienesta izmeklēšanas rezultātus – konstatēts, ka divi prokurori, iespējams, izdarījuši disciplinārpārkāpumus, bet viens – ētisku pārkāpumu.

Valsts prezidents Egils Levits drīz pēc slepkavības atzina, ka šajā traģēdijā valsts ir līdzvainīga, jo likums ir ļāvis tiesību aizsardzības iestādēm rīkoties, bet tās nav to darījušas. Tagadējais Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs 31. jūlijā aicināja Ministru kabinetu atrisināt jautājumu par vienreizējas kompensācijas piešķiršanu Jēkabpils slepkavības lietā nogalinātās sievietes nepilngadīgajiem bērniem, uzsverot, ka "varas iestāžu – policijas, prokuratūras, tiesas, pašvaldības iestāžu – skaidrošanās un vainīgo meklēšana citur, bet tikai ne pie sevis, spilgti apliecināja – valsts nav spējusi aizsargāt demokrātiskās sabiedrības augstāko vērtību – cilvēka dzīvību".

Šis žurnāla "Jurista Vārds" tematiskais laidiens, ko sagatavojusi tieslietu redaktore Linda Lielbriede, veltīts pagaidu aizsardzībai pret vardarbību – 2014. gadā Latvijas tiesiskajā sistēmā ieviestam institūtam, kam vajadzētu pasargāt upurus no vajāšanas. Advokāti, tiesnese, Tiesībsarga biroja darbiniece un Augstākās tiesas padomniece analizē šī institūta darbību un piemērošanas problēmas. Tiek publicēts arī Norvēģijas advokāta raksts par šīs valsts pieredzi pagaidu aizsardzības īstenošanā.

"Jurista Vārds" pateicas šo publikāciju autoriem un visiem Latvijas juristiem, kas cenšas, lai Latvijas valsts spētu pildīt tās pienākumu – sargāt savu cilvēku dzīvību un drošību. Redakcija turpinās sekot gan Jēkabpils slepkavības iemeslu un apstākļu izpētei, gan pagaidu aizsardzības pret vardarbību mehānisma darbībai Latvijā.