Latvijas sabiedrību neapmierina tiesību aizsardzības iestāžu darbs, un šīs institūcijas piedāvā aizvien jaunus iemeslus kritiskai attieksmei.

Pagājušā gada pavasarī agresīvs uzbrucējs Rīgā uz ielas piekāva jaunekli ar Ukrainas karogu, bet prokuratūra ar savu priekšrakstu par sodu deva tam iespēju tikt cauri ar sabiedriski derīgu darbu, savukārt tiesa, kurā lieta nonāca tikai pēc cietušās puses iejaukšanās, piesprieda nosacītu brīvības atņemšanu. Šī gada pavasarī šokā par tiesas "maigumu" pret dzīvnieku mocītājiem, kuru skaits un nežēlība aizvien pieaug, sabiedrība mobilizējās, portālā manabalss.lv pieprasot noteikt par šādiem noziegumiem brīvības atņemšanu.¹ Nākamais "pārsteigums" – prokuratūras priekšraksts, kas noteica tikai 15 500 eiro naudas sodu Maratam Kasemam, kurš bija sniedzis palīdzību Krievijai pret Latviju vērstā darbībā. Augusta sākumā, apmeklējot Austrumu robežu, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs secināja, ka pārāk maiga sodu politika ir arī pret personām, kas organizē nelegālo Latvijas robežas šķērsošanu.

17. augustā pēc E. Rinkēviča iniciatīvas notika Nacionālās drošības padomes sēde, izvērtējot ģenerālprokurora, Augstākās tiesas priekšsēdētāja, Valsts robežsardzes un Valsts policijas priekšnieku ziņojumus par sodu politiku un nepieciešamo rīcību, lai sodu politika noziegumos pret valsts drošību, personu drošību, naida un nelikumīgu robežu šķērsošanas noziegumos samērīgi sasniegtu visus soda mērķus. Paziņojumā presei Nacionālās drošības padome atzīmēja, ka sodu politikai hibrīdkara apstākļos ir jābūt stingrai un tādai, kas attur no atkārtotas noziegumu izdarīšanas un parāda valsts gatavību reaģēt uz apdraudējumu.

Latvija ir tiesiska un demokrātiska valsts, un visām valsts iestādēm šie principi ir saistoši, tai skaitā saistošs ir uzdevums nodrošināt tiesiskas un demokrātiskas valsts ilgtspēju, jeb, vienkārši sakot, tām ir jāpilda savs pienākums aizsargāt pašas valsts pastāvēšanu.

Satversme nosaka, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības" (89. pants), to skaitā, protams, arī dzīvību (atcerēsimies valsts bezdarbību, kas noveda līdz slepkavībai Jēkabpilī!). Tāpat Satversme nosaka, ka "Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu" (Satversmes ievads).

Krimināllikums kā viens no šo konstitucionāla līmeņa normu īstenošanas instrumentiem uzskaita noziedzīgus nodarījumus un nosaka kriminālsodus. Tai skaitā ir, piemēram, IX nodaļa "Noziegumi pret cilvēci, mieru, kara noziegumi, genocīds" un X nodaļa "Noziegumi pret valsti".

Savukārt Satversmes un citu likumu īstenošanai valsts ir radījusi dažādas institūcijas, tai skaitā policiju, prokuratūru un tiesu, kuras sabiedrība, ņemot vērā Latvijas situāciju, arī ļoti dāsni finansē (ar vienu izteiktu "pabērnu" – policiju).

Normatīvie akti nosaka šo institūciju pienākumus. Piemēram, likums "Par policiju" nosaka, ka tās "pienākums ir aizsargāt personu dzīvību, veselību, tiesības un brīvības, īpašumu, sabiedrības un valsts intereses no noziedzīgiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem", bet Prokuratūras likums paredz, ka tā "patstāvīgi veic uzraudzību pār likumības ievērošanu šajā likumā noteiktās kompetences ietvaros" un "likumā noteiktajā kārtībā aizsargā personu un valsts tiesības un likumīgās intereses".

Viena no "Jurista Vārda" publikācijām, kas guvusi vislielāko lasītāju interesi augustā, ir profesores Valentijas Liholajas raksts "Cietsirdība pret dzīvnieku un atbildība par to",² kur autore analizē tiesisko regulējumu un tā piemērošanu šajā vienā konkrētajā jomā, taču profesores kritiskie secinājumi par sodu noteikšanas problēmām ("pietiek paziņot, ka sevi atzīst par vainīgu"; "nozieguma raksturs un radītais kaitējums tikpat kā netiek apspriests") diemžēl attiecināmi arī uz citām noziedzīgu nodarījumu grupām, tai skaitā nodarījumiem pret nacionālo drošību.

Jācer, ka sabiedriskās domas spiediens un valsts augstāko amatpersonu aktivitāte liks tiesību piemērotājiem biežāk atcerēties par katra atsevišķā lēmuma ietekmi gan uz noziedznieka un noziegumā cietušo tālāko dzīvi, gan uz sabiedrības izpratni par to, kas ir atļauts, bet kas ir aizliegts, gan uz Latvijas kā tiesiskas un demokrātiskas valsts ilgtspēju.