Sava raksta ievadā D. Helmane norāda, ka visbiežāk komentē uzņēmumu vadības ilgtspējas un korporatīvās pārvaldības jautājumus, tomēr šoreiz uzskatījusi par savu pienākumu "izcelt kliedzošu piemēru no augstākās tiesas priekšsēdētāja puses". Proti, viņa atsaucās uz Augstākās tiesas priekšsēdētāja A. Strupiša šā gada 5. septembra "Jurista Vārdā" publicēto rakstu, kas autores rokās esot nonācis nejauši – to ieteikts izlasīt. D. Helmani šis A. Strupiša raksts esot profesionāli ieinteresējis kontekstā ar labas korporatīvās pārvaldības principiem, un šādā kontekstā arī tika aplūkots gan A. Strupiša raksta saturs, gan "Jurista Vārda" redakcijas atbildība, to publicējot.

Savās pārdomās D. Helmane norāda, ka A. Strupišs ir kritizējis "savā pakļautībā esošas tiesneses lēmumu" un veselīgas zinātkāres nolūkos viņa detalizētāk izpētījusi, kādi ētikas jautājumi ir nostiprināti tieslietu sistēmā, konstatējot, ka "tiesnešu ētikas kodekss nepārprotami liedz komentēt procesā esošu lietu, kur nu vēl "pateikt, kā tad vajadzēja"". Šis atklājums tad arī pamudinājis D. Helmani neklusēt, bet gan publiski dalīties pārdomās par lasīto. Tas arī paveikts ar attiecīgo publikāciju "Delfos".

Savā rakstā D. Helmane skaidro, ka jebkuras organizācijas ētikas kodekss ir tik spēcīgs, cik tā ievērošana praksē bez izņēmumiem. Tādēļ, viņas vērtējumā, organizāciju vadītājiem ir jārāda priekšzīme savām komandām un padotajiem, nevis jāmēģina tos ietekmēt, izmantojot sev kā amatpersonai pieejamos resursus. Nojaušams, ka, viņasprāt, A. Strupišs nav rādījis šādu labu priekšzīmi, bet gan rīkojies gluži pretēji – kā augsta tiesu varas amatpersona atļāvies nepieļaujamu publisku retoriku.

Tālāk, atsaucoties uz Tiesnešu ētikas kodeksu, D. Helmane uzsver, ka tiesnesim ir jābūt brīvam no jebkādas tiešas vai netiešas ārējas ietekmes, pamudinājuma, spiediena, draudiem vai iejaukšanās. Tāpēc, viņas vērtējumā, to izvēršot plašākās pārdomās, A. Strupišs, kritizējot konkrētas tiesneses lēmumu, esot izdarījis spiedienu uz tiesu. "Ja mēs kā sabiedrība šādas situācijas pieļaujam, rodas bīstami precedenti jebkurai amatpersonai izdarīt spiedienu uz saviem darbiniekiem," secina D. Helmane.

Tālāk savā rakstā viņa pievēršas apsvērumiem par "Jurista Vārda" redakcijas atbildību, pieļaujot konkrētā A. Strupiša raksta publicēšanu. Šajā kontekstā autore vispirms atsaucas uz nesen sabiedrībā rezonansi raisījušo Alvja Hermaņa interviju, kurā režisors adresēja kritiku sabiedriskajiem medijiem par interešu konfliktu ar valdību, kas tiem piešķir finansējumu. D. Helmane uzskata: "Lai veicinātu sabiedrības uzticēšanos valsts finansētiem medijiem, nepieciešams pielikt visas pūles, lai šādiem apvainojumiem nedotu nekādu pamatu un tos atspēkotu." Turpinājumā viņa vērš uzmanību uz to, ka "arī žurnāls "Jurista Vārds" ir tiešā veidā valsts finansēts, jo tā izdevējs ir valsts kapitālsabiedrība "Latvijas Vēstnesis", bet žurnāla redakcija uzskatāmi nekritiski piever acis uz augstākās tiesas priekšsēdētāja vēlmi komentēt procesā esošu lietu, lai arī to nepārprotami nepieļauj tiesnešu ētikas kodekss. Jautājums redakcijai, vai tas būtu pieļaujams arī ierindas tiesnesim, vai šajā gadījumā izņēmums ir tikai augstākās tiesas vadītājam?"

Savukārt savas pārdomas D. Helmane noslēdz ar cerību, ka viņas kā labas pārvaldības speciālistes viedokļa publiska paušana šajā jautājumā iedrošinās arī tieslietu nozares ekspertus izteikties, lai šie diskusijas secinājumi kalpotu par precedentu priekšdienām. "Tikai tad mēs varēsim dzīvot ētiskā un caurspīdīgā sabiedrībā."

Arī "Jurista Vārda" redakcija pievienojas aicinājumam tieslietu jomas lietpratējiem iesaistīties šajā diskusijā, veidojot profesionālu un argumentētu sarunu. Tās aizsākumam šajā izdevumā jau publicējam A. Strupiša viedokli par viņam adresētās kritikas būtību un redakcijas komentāru par tās atbildību žurnāla satura veidošanā.